2020_jauna_sirds_02
Pagājušā gada vasarā mūsu ģimenē bija liels pārbaudījums. Atceros, kāds maza bērna prieks man bija, kad beidzot ar vecākiem kaut ko darījām trijatā – bez brāļiem. Šo sajūtu, ka esmu vienīgais bērns, es “pazaudēju” astoņu gadu vecumā. Goda vārds, neatceros nevienu reizi kopš astoņu gadu vecuma līdz tai jūlija dienai, kad mēs ar vecākiem kaut ko būtu darījuši tā – tikai es, mamma un tētis. Tajā dienā mēs nobraucām vairāk nekā 20km ar velo. Neilgi pēc mana mazā bērnības sapņa, tētim palika slikti. Viņš nebija spējīgs piecelties no gultas. Bija jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.

Kā izrādījās, tēta sirds nebija vesela. Viņam bija mirdzaritmija. Tas nozīmē, ka sirds priekškambari nevis ritmiski saraujas, bet trīc jeb mirgo.

Tā rezultātā sirdī asinis lēnāk nokļūst no priekškambariem kambaros, kas var veicināt trombu veidošanos un izraisīt letālu infarktu. Es nespēju saskaitīt, cik reizes tētis bija slimnīcā, cik lēkmes pārcieta. Taču katru reizi atrodoties slimnīcā, viņam “restartēja” sirdi (to apturot un iedarbinot no jauna ar elektrošoku), un katru reizi bija jāparaksta papīrs, kas noņem atbildību no slimnīcas, ja viņš šajā manipulācijā neizdzīvotu.

Cik gan asaras tajā laikā netika izraudātas gan spilvenā, gan uz ielas, gan draudzē, jebkur. Tas bija pārbaudījums manai ticībai. Es pati biju tikko atgriezusies, vēl lidinājos septītajās debesīs. Un tagad man bija jātic, ka neiespējamais ir iespējams.

Atceros, kā prātā nāca visādas domas, tomēr sev teicu, ka tētis redzēs kā uzaug viņa mazmeitiņa un sagaidīs arī savus mazmazbērnus. Un es negribēju pieņemt, ka mūsu izbrauciens trijatā būs pēdējais, ko darījām kopā. Toreiz es nelūdzu, lai viņš ir vesels, lai tikai šis viss murgs beidzas. Es lūdzu, lai Dievs dod manam tētim jaunu sirdi, lai viņš viņu maina. Un kādā no šīm reizēm slimnīcā, viņš Viņu sastapa. Viņš viņu mainīja.

Dievs darīja veselu mana tēta sirdi, kad viņš ticībā pieņēma savu dziedināšanu un pat pārtrauca dzert izrakstītās zāles, par spīti tam, ko ārsti teica.

Dievs deva jaunu sākumu, jaunu dzīvi kopā ar Viņu. Viņš viņam ļāva mirt, lai viņš dzīvotu. Tomēr tikai mana tēta izvēle bija mirt vai dzīvot. Dzīvot patiesu un aicinātu dzīvi. Jauna sirds. Jauna, dziedināta un no visa vecā atbrīvota dvēsele.

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. 2.Kor 5:17

Slava Dievam! Nu jau ir pagājis gads kopš mans tētis ir piedzimis no jauna. Viņš atkal skrien. Jā, pat pusmaratonus! Kamēr es pat piecus kilometrus nevaru saņemties noskriet. Viņš tik ļoti deg par Dievu, un es viņu tik ļoti mīlu. ❤ Viņš ir mana un manas mammas atbildētā lūgšana.

Paldies draudzei Prieka Vēsts un ikvienam, kas tajā laikā bija ar mums, kas lūdza, kas ticēja! Mūsu lūgšanas var mainīt dzīves vairāk nekā mēs domājam vai nojaušam.

Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana daļa mūžīgi! Ps.73:25-26

Dievs tevi mīl! Pat tad, kad tu sevi nemīli, Viņš tevi mīl. Pat tad, kad tev liekas, ka tev nav neviena, Viņš ir ar tevi. Viņš ir uzticams, Viņš ir nemainīgs. Dievs var neiespējamo darīt iespējumu, tikai tici! ?

– Tīna