2016_iran_01

Mums visiem patīk labi stāsti. Mūs iedvesmo stāsti par bezcerīgām situācijām, kurās Dievs iejaucies, vērsdams visu par labu. Viens no šādiem stāstiem ir par draudzi Irānā.

Ar nebeidzamām vajāšanām vairāku gadu garumā Irānas varas iestādes ir centušās iebiedēt un iznīcināt nelielo Irānas kristiešu kopienu. Pārsteidzoši, bet, atrodoties zem nemitīga spiediena, draudze Irānā nevis iznīkst, bet ir kļuvusi par vienu no straujāk augošajām draudzēm pasaulē, turklāt, tā aktīvi ietekmē visu reģionu.

Izaugsme starp vajāšanām

Pēc 1979. gada revolūcijas Irānā tika dibināta teokrātiskā islāma republika. Pēc revolūcijas kristieši Irānā saskārās ar nopietnu pretestību un vajāšanām. Visiem misionāriem bija jāatstāj valsts, jebkāda veida evaņģelizācija tika aizliegta ar likumu, persiešu valodā sarakstītās Bībeles – aizliegtas, bet daudzi mācītāji – nogalināti. Daudzi domāja, ka nelielā draudze izgaisīs kā nebijusi… Bet notika pretējais. Sākot ar septiņdesmito gadu beigām līdz šai dienai Tuvo Austrumu reģionā tieši irānieši ir kļuvuši par atvērtākajiem cilvēkiem evaņģēlijam.

Kā tas varēja notikt? Tam ir divi aspekti. Pirmais, islāma vārdā valdības veiktā vardarbība daudzos iedzīvotājos izraisījusi sašutumu, kā arī likusi uzdot sev nopietnus jautājumus reliģiskās pārliecības kontekstā. Otrkārt, arī vajāšanu laikā kristieši turpināja drosmīgi stāstīt par Kristu saviem līdzcilvēkiem.

Rezultātā, pēdējos 20 gados par kristiešiem ir kļuvuši vairāk irānieši, nekā iepriekšējos 13 gadsimtos kopā, kopš Irānā ienāca islāms. Ja 1979. gadā Irānā bija apmēram 500 kristieši ar musulmaņu saknēm, tad šodien to ir vairāki simti tūkstoši – daži avoti apgalvo – vairāk nekā miljons. Neatkarīgi no precīzā skaita, viens ir skaidrs, Irānas iedzīvotāji lielā skaitā uztic savas dzīves Jēzum.

Misiju izpētes organizācija Operation World 2015. gadā Irānu nosauca par valsti, kurā ir visstraujāk augošā evaņģēliskā draudze pasaulē. Otro vietu šajā sarakstā ieņem Afganistāna – valodu līdzības dēļ, daudzi afgāņi par Kristu uzzina tieši no irāņiem.

Trīs izmainītas dzīves

Pie Kristus nākušo Irānas vīru un sievu liecības ir iedvesmojošas.

Kamrans bija vardarbīgs vīrs, kurš pārdeva narkotikas un ieročus. Kādu dienu viņa draugs tam iedeva Jauno Derību, kuru viņš lasīja piecas dienas un tad nolēma uzticēt savu dzīvi Jēzum. Kad viņa ģimene un draugi redzēja, kā izmainās Kamrana dzīve, vairāki no viņiem arī kļuva ticīgi. Šodien pie šī vīra, kurš kādreiz bija tik ļoti atvērts ļaunumam, pulcējas kristieši, lai kopīgi slavētu un pielūgtu Dievu.

Reza bija mulla (Musulmaņu skolotājs), kurš cerēja nākotnē kļūt par ajatollu (šiītu islāmisma ideologs). Kādu dienu, studējot islāma seminārā Irānā, viņš atrada Jauno Derību, kas bija drosmīgi atstāta bibliotēkā. Ziņkārības dzīts, viņš to paņēma un sāka lasīt. Tas izmainīja viņa dzīvi. Viņš pieņēma Jēzus mīlestību un šodien ir apmācīts draudžu dibinātājs, kurš aktīvi kalpo Irānas reģionā.

Fatemas bērnība bija ļoti smaga. Brāļi viņu regulāri izvaroja, bet 11 gadu vecumā viņu pārdeva par sievu jaunam narkomānam, kurš viņu regulāri pazemoja un, kad viņai bija 17 gadi, to pameta. Pēc atgriešanās mājās, Fatemu atkal izvaroja, tāpēc viņa izlēma bēgt. Uz ielas dzirdot cilvēkus sludinām par Jēzu, viņa nolēma atdod savu dzīvi Viņam. Vēlāk viņa apprecējās ar kādu kristieti. Pēc apmācībām evaņģelizācijā un draudžu dibināšanā, Fatema sajuta aicinājumu atgriezties mājās un liecināt arī savai ģimenei. Visa viņas ģimene nožēloja grēkus un uzticēja savas dzīves Jēzum. Pirmā draudze, kuru Fatema ar vīru dibināja, bija viņas bērnības mājās.

Šādas un līdzīgas liecības Irānā var dzirdēt ik dienu. Katrs no šiem stāstiem ir sāpju caurvīts, bet ar brīnišķīgu iznākumu. Ikviens šāds stāsts ir spēcīgs atgādinājums, ka neskatoties uz pārbaudījumiem un vajāšanām, prieka vēsts par Jēzu spīd spoži un Kristus draudze – aug.

Stāsts, ko raksta Dievs

Mēs ar tevi dzīvojam vietā, kur valda miers.  Mēs neriskējam ar savām dzīvībām, sludinot Kristu. Taču ir daudzas valstis, kurās cilvēki, savas ticības dēļ, saskaras ar lielām vajāšanām un ciešanām. Cilvēki, runājot par musulmaņu zemēm, bieži izjūt bailes un naidu, bet apustulis Pāvils atgādina, lai esam “..priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās.“ (Rom 12:12). Tas ir mūsu aicinājums.

Stāsts, ko Dievs raksta Irānā, atgādina, ka mums ir iemesls būt priecīgiem un palikt drošiem Kristū un Viņa evaņģēlija spēkā. Jēzus ceļ savu draudzi. Tas ir apsolījums. (Mt 16:18) Mazā draudzīte Irānā tika apspiesta un vajāta, lai tā iznīktu, bet ar Dieva klātbūtni un Viņa vareno spēku, draudze tur strauji aug. Slava Dievam!

Avots: The Story of Iran’s church in two sentences