Kad man bija 1 gads, no ģimenes aizgāja mamma. Es viņu, protams, nenosodu. 11 gadu vecumā es uzzināju, ka man ir audžumamma. Vislabākā, kāda man varēja būt. Viņa bija kļuvusi par manu mammu. Bet mani satrieca tas, ka viss, ko uzskatīju par patiesību, bija meli. Tas mani ļoti izmainīja tajā vecumā. Es pieredzēju arī, ko dzīvē un ģimenē nodara alkohols. Izšķīrās vecāki. 16 gadu vecumā es atstāju savas mājas.
Es atstāju uz galda vēstuli – ar galveno domu “Paldies par visu. Tagad es aizeju!”
Sagaidīju savu meitiņu. Dzīvoju nodrošinātu dzīvi. Diemžēl izlēmu par abortu otram bērniņam. Nāve atnesa milzīgu tukšumu, salauztību un ciešanas.
Sadarīts pa 22 gadiem bija ļoti daudz… Dvēseles sāpes un ciešanas bija ļoti lielas, arī tukšums. Ne ar ko to nevarēja aizpildīt.
Uz kādu brīdi nokļuvu slimnīcā. Tur satiku kādu sievieti, kas uzdāvināja man kartīti. Tur bija kaut kas rakstīts. Es domāju, ka tas ir dzejolis… Tur bija vārdi: “Mīlestība ir skaista, mīlestība ir laipna, tā neskauž, tā nepiemin ļaunu, tā neuzvedas piedauzīgi.”
Es nezināju autoru, bet es zināju, ka tas, kurš to ir uzrakstījis, kaut ko zina par mīlestību.
Pēc kāda laika paprasījos līdzi uz dievkalpojumu. Es piedzīvoju Dieva klātbūtni, piedošanu par visu dzīvē sadarīto, jo grēks ir smags. Jēzus attīrīja manu dvēseli. Viņš kļuva par manu ceļu. Dievs man ir dzīvs. Viņa klātbūtne ir ļoti reāla. Viņš aizsniedz visdziļākos manas sirds nostūrus.
Matemātika saka, ka ir pagājis 21 gads kopš tā laika. Un tā mēs ejam – kopā, spēkā un patiesā mīlestībā. Mans prāts ir atjaunots un skaidrs. Mana dvēsele ir brīva no sāpēm. Mans raksturs ir veidots visu šo gadu laikā un tā tas turpināsies.
Uzraksti mums vai arī pievienojies mazajai grupai.
