Vecāku dotā svētība.
Esmu piedzimusi kristīgā ģimenē un esmu kristiete jau ceturtajā paaudzē. Mēs esam trīs māsas un trīs brāļi. Bērnībā visi gājām uz baznīcu. Es ticu, ka tas, ko vecāki mums ir ielikuši bērnībā, to nevar iegūt nevienā augstskolā.
Tomēr mans apzinātais ceļš pie Dieva sākās, kad manai vecākajai meitiņai parādījās ilgstošs nakts klepus, un es īsti nevarēju saprast, kā lai ar to klepu tiek galā. Un tad, kādā reizē mana mammīte man citēja Jēzus vārdus: “Laidiet bērniņus pie Manis, jo viņiem pieder Debesu valstība.” Šī frāze bija kā pagrieziena punkts manā dzīvē, un mēs sākām iet uz Golgātas baptistu draudzi.
Kopš tā laika man ir bijuši daudz spilgti piedzīvojumi kopā ar Dievu.
Dziedināšana no migrēnas.
Man bija migrēna ļoti smagā formā. Tolaik nemaz nesapratu, kas tā ir par slimību, bet tā vilkās vairākus gadus. Līdz vienā reizē, kad ar mammu nācām no draudzes, es pēkšņi ceļā sapratu, ka esmu dziedināta. Es pagriezos pret mammu un teicu: “Mammu, es esmu dziedināta.” Tas bija tik spilgti, ka atceros to vēl tagad. Kopš tā mirkļa man vairs nav bijušas galvassāpes.
Dziedināšana mugurai.
Man bija nopietnas problēmas ar muguru, bet neviens nevarēja man uzstādīt diagnozi. Es vairākus mēnešus pavadīju slimnīcā. Man taisīja visādas pārbaudes. Tās visas uzrādīja, ka viss ir kārtībā, bet es pat galvu nevarēju pagrozīt, cik man ļoti viss sāpēja.
Mans vīrs darīja no savas cilvēcīgās puses visu, cik varēja. Meklēja cilvēkus un visādus veidus, kā man palīdzēt, bet nekā…
Bija tik smagi, ka mana mammīte mani kopa, jo es īsti nevarēju pakustēties. Varēju pagulēt tikai uz vēdera.
Un tad, kādu dienu man kā atklāsme atnāca Rakstu vieta no Jēkaba vēstules, kur ir teikts: “Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā.”
Un reiz pēc dievkalpojuma mācītājs Vilnis kopā ar savu tēvu atnāca pie manis, svaidīja ar eļļu, aizlūdza, un pēc kāda laika es piedzīvoju fundamentālus uzlabojumus.
Pavisam drīz jau varēju piecelties, tad paiet ar spieķi, tad kruķiem, un tad jau es staigāju. Tas viss bez ārstu iejaukšanās un zāļu lietošanas, jo neviens jau nezināja, kādas zāles vispār manā situācijā bija jādzer.
Un šodien es aizvien daru smagus darbus un nejūtu nekādas sāpes. Viss gods un slava Dievam. Esmu pilnīgi un galīgi dziedināta.
Dieva vadība karjeras ceļā.
Savulaik strādāju televīzijā par skaņu operatoru. Tika izsludināts konkurss uz video operatora asistenta vietu, un es uz to pieteicos, iesūtīju arī savas fotogrāfijas atlasei. Diemžēl konkursu neizturēju, jo atlasē man skaidri pateica: “Šis nav meiteņu darbs. Tas ir puišu darbs.” Varēja jau arī piekrist, jo tajā laikā tās kameras un statīvi bija krietni smagāki nekā mūsdienās.
Tomēr pēc kādām dienām saņēmu negaidītu zvanu. Tas bija slavenais režisors Ansis Bērziņš. Viņš man teica: “Zini, man iepatikās tavas bildes, nu, mēs meklējam operatoru multfilmām.” Un tā es sāku strādāt par operatoru.
Turklāt es uzreiz tiku pie trešās kategorijas operatora kvalifikācijas, lai gan sākotnēji konkursam biju pieteikusies tikai uz operatora asistenta vietu.
Un tā, gadiem ejot, kā operators esmu piedalījusies pāri par 20 filmām Latvijas televīzijā un pēc tam arī kino studijā.
Un tajā laikā es jau kalpoju Dievam. Atceros, ka vienmēr pirms sākām darbu pie jaunas filmas, es operatora istabā vienkārši nometos uz ceļiem pie kameras un lūdzu Dievu.
Elpot kopā ar draudzi.
Man kā draudzes loceklim ir ļoti svarīgi arī kalpot draudzē. Es jau no pašiem draudzes pirmsākumiem esmu bijusi kā fotogrāfs draudzē, jo tajos laikos vēl nebija tādi telefoni, ar kuriem varēja visu safotografēt.
Tad, kad mums jau sākās video kalpošana, es sākumā neiesaistījos, jo man likās, ka es varbūt vēl neesmu nobriedusi tādai kalpošanai, bet ar gadiem es arī pievienojos draudzes video kalpošanai un daru to vēl šodien.
Es gribu elpot kopā ar draudzi. Es gribu būt tur, kur ir draudze. Es gribu redzēt tās lietas, ko Dievs ir paredzējis priekš mūsu draudzes.
Un es esmu pateicīga Dievam, ka man ir bijusi iespēja būt pie draudzes tapšanas, un es gribu būt līdz galam. Es gribu redzēt tās dziedināšanas un brīnumus, kas būs draudzē. Tādēļ esmu pieķērusies pie draudzes, jo es negribu to palaist garām.
100% priekš Kristus.
Mana mammīte nodzīvoja 91 gadu. Viņas 90 gadu jubilejā, kad visi radi sanācām kopā, viņas jubilejas moto bija “100% priekš Kristus vēlos dzīvot es.”
Tas man likās tik īpaši! Vēl nesen par to domāju. Viņa tik tiešām tā arī dzīvoja – 100% priekš Kristus. Es arī gribu 100% priekš Kristus.
Šodien es ļoti novērtēju laiku, ko Dievs man ir devis.
Esmu pateicīga Dievam, ka es varu no rītiem pie brokastu galda kopā ar vīru pateikties Dievam par šo jauno dienu, par to, ka mēs varam kustēties, ka mums ir veselais saprāts, ka mēs esam viens otram, ka mums ir bērni un mazbērni… Tā ir laime.
Un, ja es vēl varu kalpot Dievam, tad es esmu ļoti laimīga. Esmu vienmēr teikusi, ka mana lielākā laime ir tā, ka mani vecāki mani ir iepazīstinājuši ar Dievu.
