Betijai sāka sāpēt kāja. Mēs nesatraucāmies, jo viņa bija sportiste un tas nebija kas neparasts. Tad nodevām analīzes, un pēc nedēļas bija atbilde. Tā bija šokējoša – osteosarkoma jeb vēzis. Neko briesmīgāku nevarējām sagaidīt. Jau nākamajā dienā sākās ārstēšanas process, kas ilga divus gadus ķīmijterapijas, kājas operācija, tika nomainīts bojātais kauls, tā vietā ielika protēzi.
Viens ir tas, ko tādos gadījumos saka ārsti, bet pavisam citi jautājumi plosa dvēseli. Kāpēc tas notiek ar mani? Ko esmu izdarījusi nepareizi? Kāpēc tik šausmīga nelaime? Kāpēc mans bērns? Sauciens uz Dievu – ko man tagad darīt? Tajā brīdi sajutu savu bezspēcību un sakāvi.
Tad pienāca brīdis, kad ārsti pateica – bērns ir vesels, ārstēšanās beigusies, varat būt brīvi. Bērns laimīgs. Visi sajūsmā. Pēc pāris nedēļām sāka ataugt mati. Betija gāja 9.klasē, gatavojas eksāmeniem. Atguva draugus, kas bija nobijušies. Veidoja attiecības. To, ko teica ārsti, lai nesapriecājamies par daudz, ka riska periods ir pieci gadi, neviens neuztvēra nopietni. Likās, tas nevar būt ar mums. Betijai šajā vecumā bija plāni un cerības, sajūta, ka visa pasaule ir vaļā un nav iespējams, ka kas neizdotos.
Tad sākās nākamais posms, kad pārbaudēs parādījās sīkas problēmas. Visi cerēja, ka tas ir kas nenopietns. Bet kļuva arvien smagāk. Sapratu, ka tas notiek atkal. Šausmas sākās no jauna. Ārsti jau runāja citādāk, jo ķīmijterapija vairs līdzēt nevarēja.
Drīz vien sākās mani izmisīgie meklējumi uz visām pusēm. Tika izsludināta trauksme, rīkotas akcijas. Palīdzība nāca. Mēs ķērāmies pie katra salmiņa, maksājām tūkstošus un cerējām, ka kaut kas mainīsies. Satikām daudzus brīnišķīgus cilvēkus un ārstus, ļoti palīdzēja arī paliatīvā aprūpe. Mūs atbalstīja tuvinieki un draugi.
Palīdzība nāca arī no draudzes. Lai arī uz baznīcu nebiju gājusi pēdējos piecus gadus, tiklīdz vērsos draudzē, tā atbalsts tika sniegta nekavējoties. Neviens nejautāja, kur tu biji pazudusi. Dievs visā šajā situācijā darīja labāko, kas iespējams.
Pienāca brīdis, kad visas ārstēšanas metodes bija izmēģinātas, visas iespējas atbira viena pēc otras. Nelīdzēja nekas. Slimība strauji virzījās uz priekšu. Tika veiktas pēdējās operācijas – izgriezta riba, bumbuļi kājās. Sekoja posms, kad sākās metastāzes plaušās. Ārsti teica, ka vairs neko glābt nevar. Viņi pa vienam atvainojās, un es sapratu, ka tas arī ir viss.
Pēdējā brīdī, kad ārsti atteicās palīdzēt, kad zālēs vairs nelīdzēja un kad vairs nebija itin nekā, palika vienīgi Dievs. Tas bija tāds jocīgs brīdis, kad sapratu, ka nelaime, kas savilkusies ap mani, ir briesmīga un neaptverama, kuru negribu pieņemt. Un tajā pašā laikā, tad sākas vispatiesākās attiecības ar Dievu. Man atnāca pārliecība, ka esmu īpaši izredzēta, ka Viņš mani īpaši mīl. Sapratu, ka Viņš man ir visapkārt blakus, tik tuvu kā neviens, un tikai uz Viņu varu paļauties. Atnāca atbrīvotības sajūta – vairs neviens, tikai Tu, Dievs, tikai uz Tevi es ceru.
Pirms daudziem gadiem Dievs caur Bībeli bija mani uzrunājis: „Es pats cīnīšos ar taviem ienaidniekiem un izglābšu tavus bērnus”. Tāpēc līdz pēdējam mirklim cerēju, ka Viņš Betiju izglābs fiziski.
Īpaši smagi bija pēdējie divi mēneši, kurus nolēmām pavadīt mājās. Slimība progresēja ļoti strauji, kļuva arvien sliktāk. Viņai kļuva grūti elpot, mēs lietojām skābekļa aparātu. Viņa dzēra pašas stiprākās zāles un tikai brīžiem pamodās un pateica kādu vārdiņu. Viss pēdējais dzīves posms viņai bija ar sapņiem un vīzijām.
Pienāca pēdējā nakts. Fiziski tas bija grūtākais brīdis. Pusnaktī viņa mūs pasauca: „Mammu, man ir ļoti grūti un smagi! Es līdz rītam neizturēšu”. Sazvanīju ārstus un darīju visu, kā viņi teica. Nekas nelīdzēja. Lūdzu: „Dievs, esi mums blakus, Tu redzi, ka mēs neko nevaram, neviens ārsts nevar palīdzēt. Palīdzi!”
Pēc lūgšanas Betija nomierinājās, vairs negrozījās, nekampa pēc gaisa. Viņa atvēra acis, paskatījās uz mani, tad skatījās tālumā. Viņa varēja elpot, varēja runāt un smaidīt. Pirmais teikums, ko viņa pateica, bija: „Vai tas nav brīnums, ka mēs esam kopā?” Sākumā es nesapratu, ko viņa ar to domā, bet tagad saprotu. Tas bija brīnums, ka mēs kā ģimene varējām visu šo laiku būt kopā. Ka mums bija iespēja būt kopā ar Betiju 16 gadus.
Turpinājumā viņa stāstīja lietas, kas nebija no šīs pasaules. Tie bija brīnumi, ko viņa runāja. Viņa sauca radus, ko redzēja Debesīs, un pārliecināti teica, ka tur būšu arī es, tētis un vecāmamma. Par katru no mums viņa stāstīja garu stāstu, lietas no pagātnes un nākotnes. Tad sekoja atvadu brīdis, kad viņa sauca visus savus draugus un radus, tos domās it kā aplidojot un sakot: „Čau!”
Tas, ko viņa redzēja Debesīs, viņā raisīja bezgala lielu sajūsmu. Es viņai teicu: „Meitiņ, nomierinies, Dievs tev ir sagatavojis labu vietu, tev tur būs ļoti labi. Tu tur būsi laimīga un vesela.” Viņa teica jā, jā.. Tad viņa atkal skatījās tālumā un sauca: „Ārprāts, ārprāts, aaa…” Tas notika ar tādām nopūtām un izbrīnas pilniem izsaucieniem, ka viņas sajūsma bija acīmredzams. Viņa tikai sauca, cik tur ir skaisti! Nezinu, ko viņa redzēja, varēju tikai brīnīties par to, ko viņa stāsta. Es viņai piebalsoju: „Jā, meitiņ, tur ir tik skaisti, ielas no zelta, viss kā Bībelē aprakstīts.” Un viņa atbildēja: „Jā, milimetrs, milimetrā!”
Tad viņa acīmredzot dzirdēja, ka tur kāds dzied, un sāka dziedāt līdzi „Aleluja! Aleluja!” Dzīves laikā nekad nebiju dzirdējusi, ka viņa tā darītu. Tad viņa sauca: ”Karogi plīvo!” Nesapratu, kas tie par karogiem. Tikai pēc laika, kad mūsu draudzē slavēšanas laikā parādījās karogi, es sapratu, kādus karogus viņa redzēja.
Visi šie notikumi ilga vairākas stundas. Nojautu, ar ko tas beigsies. Gribējās raudāt. Abi ar vīru stāvējām nobijušies. Bet viņa tikai smaidīja ar savu apžilbinošo smaidu. Kad viņa skatījās tālumā, viņa bija tik laimīga, bet, kad paskatījās uz mums, kļuva noskumusi. Dievs man deva gudrību saprast, ka viņa nevar izšķirties. Un es sapratu, ka man viņai jāpalīdz. Cilvēcīgi būtu, ka mamma ieķertos bērnā un viņu nekur nelaistu. Bet es viņai teicu: „Meitiņ, nebaidies, skaties, kur ir Jēzus, un ej Viņam līdzi!”
Tad viņa acīmredzot Viņu redzēja, jo sauca: „Jēzu, Jēzu!” un sejā viņai bija plats smaids un tādas nopūtas… Bija burtiski redzams, ka viņa jau skrien…
Beigu posmā viņa ar mums vairs nerunāja. Viņa skatījās uz priekšu, šis skatiens bija pavisam citādāks skatiens. Viņa bija pavisam mierīga un laimīga. Pašās beigās viņa ar skaidrām, miera pilnām acīm paraudzījās uz mums un pārliecinoši teica: „Es nekad, nekad, nemiršu!” Viņa to atkārtoja desmitām reižu. Un es teicu: „Jā meitiņ, tu nekad nemirsi, tu dzīvosi mūžīgi!”
Viņa bija to sapratusi un pieskārusies mūžībai. Viņa skatījās tālumā un mierīgi elpoja. Tad vienā brīdī bija viņas pēdējā elpa, un tad viss.
Kādas gan vēl man pēc tā visa var būt šaubas? Pilnīgi nekādas! Ko man kā mammai vairāk vajag, kā zināt, ka mans bērns ir laimīgs! Ka viņš ir debesīs! Neko vairāk es nevaru gribēt. Es to uztveru kā milzīgu Dieva dāvanu. Tikai tagad saprotu Vārdu, ko Dievs man bija devis: „Es pats cīnīšos ar taviem ienaidniekiem un izglābšu tavus bērnus. Dievs viņu patiešām ir izglābis Viņš viņu ir paņēmis pie sevis. Un tā ir Dieva žēlastība.
Protams, viss šis posms, kas notika arī pēc tam, ka es neesmu sajukusi prātā, bet esmu sveika un vesela, viss šis notikums, mani ir atvedis atpakaļ pie Dieva.
Es zinu, ka nav nekā cita, nav neviena cita glābiņa, nav pilnīgi nekā bez Viņa. Tikai uz Viņu es varu cerēt. Es esmu ļoti priecīga par to, ka atkal esmu draudzē. Jo viens pats nevar izcīnīt cīņas, ir vajadzīgi apkārt cilvēki.
Inga Laufmane