Tas bija neilgi pirms Ziemassvētkiem. Beidzās slavēšanas mēģinājums un es steidzos mājās. Toreiz pie skolas durvīm bija trepes, kas bija ļoti slidenas. Liekot kāju uz pakāpiena, jutu, ka atraujos no zemes un krītu. Tad notika kas pārdabisks. Es to izjutu fiziski – kāda roka man pieskārās mugurai, noturēja mani, es tiku pacelta un nolikta uz kājām. (Ja toreiz būtu nokritusi ar muguru pret pakāpieniem, par sekām pat negribas domāt.) Es paskatījos atpakaļ, bet tur neviena nebija. Sapratu, ka tas bija mans sargeņģelis. Manā garā atskanēja Dieva vārds: “Viņš sūtīs Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. Viņi tevi uz rokām nesīs, lai tava kāja nepieduras pie akmens”. Šo Vārdu es biju runājusi katru dienu – rītā un vakarā, gada garumā, un nu tas materializējās manā dzīvē. Es stāvēju un aiz pateicības raudāju. Es izjutu tādu Tēva mīlestību! Toreiz, aizejot mājās, no sirds lūdzu: “Dievs, es gribu Tevi iepazīt vēl vairāk!” Un es sajutu, kā Viņš man ierunā sirdī: “Mana, mīļā meitiņa, Es turu Savas acis nomodā pār tevi nakti un dienu. Es tevi esmu mīlējis tik ļoti, ka neesmu žēlojis Savu Dēlu, lai glābtu tevi!”
Nākamajā reizē, kad saņēmu iekšēju pamudinājumu vismaz divas reizes dienā regulāri lasīt 139 psalmu, es paklausīju nekavējoties. Šis Vārds manī ielika fantastisku pamatu par Dievu, kā varenu, mīlošu, visu zinošu un visur klātesošu Tēvu. Jā, es zināju, ka Viņš ir labs, bet tikai prāta līmenī. Kad vēlāk sāku izrakstīt rakstu vietas par Dieva varenību un tās lasīt skaļā balsī, rodas sajūta, it kā pats Dievs atnāk, noliecas pār plecu, klausās un priecājas līdz ar mani. Tā ir tik fantastiska sajūta! Dievs ir tik uzticams un mīlestības pilns. Aleluja!
Ruta Rasova
