2015_valdas_lieciba

Kad 1950./1951.gadā man bija jānāk šajā pasaulē, apstākļi nebija labvēlīgākie. Mani vecāki tikko bija sākuši veidot ģimeni un, sapratuši, ka gaidāms ģimenes pieaugums, izlēmuši, ka nav īstais laiks to darīt niecīgā finansiālā nodrošinājuma dēļ. Tika pieņemts lēmums un noskaidrota diena, lai realizētu manu nebūtību. Bet naktī es kā mazs bērniņš esot parādījusies mammai sapnī un jautājusi: “Kāpēc tu mani gribi nogalināt? Es neko ļaunu neesmu izdarījusi.” Sapnis tik ļoti uzrunājis manu mammu, ka viņa nav spējusi man neko ļaunu nodarīt.

Es piedzimu un izaugu. Dieva mīlestība vienmēr ir bijusi pār maniem vecākiem un mani kā vieglos, tā grūtos laikos. Bērni ir dāvana no Dieva katrai ģimenei. Dievs pats dod visas spējas un talantus vecākiem, lai sagatavotu bērnus Dieva darbiem virs zemes.

“Jo mēs esam Viņa darbs Kristū Jēzū, radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu” (Efez. 2:10).

Es satiku savu Autoru

Visos savas dzīves posmos vienmēr biju jutusi Dieva labvēlību, apsardzību un gudrību, taču es nepazinu pašu Autoru. Tad kādu dienu mūs apciemoja radinieki, kas priecīgi paziņoja, ka esot iepazinuši Dzīvo Dievu, kurš dziedina arī no tādām slimībām, no kurām ārsti vēl nespēj izārstēt. Manā sirdī pamodās vēlēšanās satapties ar šo brīnumaino Ārstu. Nākamajā svētdienā steidzos uz dievkalpojumu. Ieejot sajutu tik stipru DIEVA mīlestību, ka mana sirds atvērās un asaras nemitējās līt visu dievkalpojuma laiku. Nedēļu vēlāk pēc mācītāja uzaicinājuma es drosmīgi izgāju pie altāra un lūdzu, lai Jēzus pieņem manu dzīvi un ienāk manā sirdī kā Kungs un Glābējs mūžīgi.

Tā es sastapos ar savu Autoru, Glābēju un Dziedinātāju, lai nekad vairs no Viņa nešķirtos. Manā sirdī ienāca miers un harmonija. Katru rītu mostoties es pateicos Tēvam, ka Viņš mani ir izglābis un apsolījis vienmēr būt ar mani.

“Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic nepazustu, bet iemantotu mūžīgo dzīvību” (Jņ. 3:16).

Valda Lazdiņa