2013. gada 13. jūnijā, dažas dienas pirms vīra 42. dzimšanas dienas, viņš agri no rīta piedzīvoja insultu. Vjačeslavs tika aizvests uz slimnīcu, kur pēkšņi notika vēl viena insulta lēkme, pēc kuras viņš tika ievietots reanimācijas nodaļā. Ārsts teica, ka viņam ir pilnīga afāzija – viņš neko neuztver un nevienu neatpazīst.
Tas viss bija kā zibens no skaidrām debesīm. Manam vīram nebija uzstādītas nekādas medicīniskas diagnozes, viņš bija pilnīgi vesels, bez kaitīgiem ieradumiem (izņemot ieradumu dzert daudz kafijas), nodarbojās ar sportu, – un pēkšņi insults 42 gadu vecumā.
Mūsu jaunākajai meitai bija tikai gadiņš, joprojām baroju viņu ar krūti. Trīs vecākās meitas nekad nebija redzējušas savu tēti tādā stāvoklī. Tētis bija viņu supervaronis, vienmēr viņas lutināja, bāra mani par pārmērīgu stingrību un prasīgumu; viņš bija tas, kurš mājās radīja prieka un jautrības atmosfēru. Tētis bija izcila kristieša piemērs, vienmēr stāvēja ticībā un pasludināja Tā Kunga uzvaru, lai arī kādas nebūtu situācijas vai apstākļi. Meitenes redzēja, cik drosmīgi tēvs izgāja cauri pārbaudījumiem situācijā, kad valdība centās atņemt draudzei tās ēku. Tad mēs noturējām dievkalpojumus visur, kur vien bija iespējams – pat mežā un uz ielas, lietū un sniegā.
Mācītāju nekas nespēja apturēt, viņš gāja uz priekšu, neskatoties uz grūtībām un pārbaudījumiem. Bet tagad tētis bezpalīdzīgi guļ, kaut ko nesaprotami murmina, no viņa acīm plūst asaras, tādu viņu neviens nekad nebija redzējis.
To laiku es atceros kā sapnī. Atminos, kā draudzene piedāvāja paņemt auklīti. Es nekad un nevienam vēl nebiju atstājusi savu bērnu, bet kā gan es varēju šajā brīdī nebūt kopā ar savu mīļoto vīru. Izdarīju izvēli. Mazulīte palika pie aukles, bet es visu laiku biju slimnīcā kopā ar vīru, tikai naktīs aizgāju un agri no rīta atkal atgriezos. Mani nelaida pie viņa, tāpēc visu laiku sēdēju pie reanimācijas nodaļas durvīm. Garāmejošie ārsti un medmāsas centās mani pārliecināt, ka nav nekādas jēgas sēdēt pie palātas durvīm, gribēja, lai eju mājās. Bet es nespēju pamest savu Slavočku, es sēdēju un lūdzu Dievu, aizmirsdama par ēšanu vai dzeršanu.
Šķita, ka laiks apstājās, es savās domās nepārtraukti saucu uz To Kungu, apsaucu slimības, aizliedzu velna darbības, teicu, ka neatdošu savu vīru; visu laiku manā galvā noritēja cīņa.
Pēc tam bija saruna ar ārstu reanimatologu. Kopā ar meitu lūdzām, lai mūs ielaiž reanimācijas palātā, vienkārši paskatīties vai varbūt pabarot vīru. Ārste bija nelokāma:
– Jūsu vīram ir pilnīga afāzija, kāda jēga jums viņu redzēt. Viņa stāvoklis ir ļoti smags.
– Es ticu brīnumam. Mans vīrs ir mācītājs. Mēs ticam Dieva dziedinošajam spēkam, man ir 4 bērni un jaunākajai meitiņai viens gadiņš.
Ārste atvēra vīra slimības izrakstu un lasīja:
– Vairāki ļoti nopietni smadzeņu bojājumi. Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē?
Mēs stāvējām un raudājām.
– Es saprotu. Bet vai jūs tiešām kā ārste, strādājot ar šādām sarežģītām situācijām, nekad neesat redzējusi brīnumu?
– Esmu redzējusi, bet ne tik kritiskā situācijā. Jums jāsaprot, ka jums būtu labāk, ja viņš neatgūtu samaņu. Es ceru, ka esat inteliģenta sieviete, un saprotat, par ko es runāju. Ņemot vērā to, ka jums ir mazs bērns – labākais risinājums būtu, ja viņš tā arī nenāktu pie samaņas, jo redziet, citu pacientu izrakstos ir rakstīts 2 vai 3 smadzeņu bojājumi un to apjoms, bet jūsu gadījumā bojājumu skaits un apjoms pat nav uzrādīts, jo tie ir tik plaši, ka tam nav nozīmes.
Es jutu, kā kājas sāk ļimt un acīs saskrien asaras. Ar grūtībām aizbraucām mājās un kaut ko teicu meitenēm, lai viņas mierinātu, tad aizgāju uz savu istabu un visu nakti raudāju Tā Kunga priekšā – atteicos atdot savu vīru. Tā nebija viegla cīņa.
Neilgi pēc tam vīrs nāca pie samaņas, pēc dažām dienām viņu pārveda uz citu palātu, pamazām viņš sāka atgūt runas spējas, sāka kustēties roka un kāja. Pēc 2 nedēļām ārstējošais ārsts ļāva piecelties un staigāt, kājas bija pilnībā notītas ar elastīgu pārsēju, lai neveidotos trombi. Un tā mēs roku rokā ar vīru, kura kājas notītas kā Lācaram, gājām pa gaiteni un tur satikām to pašu ārsti reanimatoloģi, kura apgalvoja, ka vīram nav nekādu cerību uz atveseļošanos. Redzēju, kā viņas acis pārsteigumā iepletās, viņa neko neteica, bet pavadīja mūs ar apjukušu skatienu. Mēs gājām un smaidījām, priecājāmies, pateicāmies Dievam, jo Viņš prot pārsteigt.
Tad sekoja gari rehabilitācijas gadi. Mēs priecājāmies par katru mazo sasniegumu. Es atceros, kā atbraucām mājās no slimnīcas. Tajā pašā dienā man nācās izsaukt ātro palīdzību, jo pacēlās asinsspiediens un to nevarēja samazināt ar nekādām zālēm. Atceros, kā vīrs pirmo reizi aizgāja no mājas līdz draudzes ēkai, tā bija liela uzvara, lai gan atpakaļceļš viņam bija ļoti grūts. Strādājām kopā ar logopēdu. Runa palēnām atgriezās, bet mēle negribēja klausīt.
Iedomājaties, ko mācītājam nozīmē runas traucējumi? Kāda ārste ieteica manīt profesiju, tomēr viņa nesaprata, ka būt par mācītāju nav profesija, bet aicinājums – dzīve, kuru nav iespējams samainīt uz ko citu, jo tad zūd dzīves jēga.
Tas bija laiks, kad kaitināja pilnīgi viss – maza bērna raudas, sarunas un pat skaļas lūgšanas; depresijas laiks, lai gan vīrs atsakās atzīt, ka tā bija depresija, tas bija atjaunošanās laiks gan smadzenēm, gan visai miesai, dvēselei un garam.
Vēl esot slimnīcā, ārsti mani lūdza parakstīt dokumentu, dodot atļauju šuntēšanas operācijai, jo insultu izraisīja trombs, kas bija izveidojies artērijās. Pēc operācijas ārsts teica, ka situācija ir ārkārtīgi sarežģīta. Viņi bija sākuši operāciju, injicēja krāsainu šķidrumu un ieraudzīja, ka šeit nav runa par trombu, bet 13 mm garu trombozi miega artērijā (es pat nespēju iedomāties, kā tas ir iespējams), un lielākā daļa no tās bija galvas smadzenēs. Tāpēc šuntēšanu neveica, jo pastāvēja risks, ka operācijas laikā atdalīsies kāda daļiņa, nonāks smadzenēs un tas radīs neatgriezeniskus rezultātus. Taču labā ziņa bija tā, ka tromboze bija attīstījusies lēnām un šajā laikā bija izveidojies asinsvadu tīkls, kuri nodrošināja asins apgādi attiecīgajai smadzeņu daļai. Pāris gadus vēlāk mans vīrs veica asinsvadu ultrasonogrāfiju un tromboze bija izzudusi bez pēdām. Asinsvadi bija pilnīgi tīri. To apstiprināja ārsti Minskā, tad Igaunijā un Anglijā.
Tas ir fantastisks brīnums, slava un gods mūsu lielajam Dievam! Dzīvot ar domu, ka jebkurā brīdī trombs var atdalīties un nonākt smadzenēs, nepavisam nav viegli. Bet Dievs pilnībā iztīrīja asinsvadus!
Šodien es bieži redzu ticīgos, kuri ir neizpratnē – kur ir Dievs, kur ir brīnumi, kur ir Viņa spēks? Tāpēc es vēlos dalīties ar šo brīnumu. Dievs nav mainījies, Viņš dara brīnumus, Viņš nenokavē, Viņš izved cauri nāves ēnas ielejai, Viņš dod uzvaru!
91. Psalms bija pamatakmens, uz kura mēs stāvējām kopā ar visu ģimeni. Lapiņas ar psalma tekstu bija izlīmētas pa visu māju – virs izlietnes, uz ledusskapja, guļamistabā – visur, lai mums atgādinātu: “Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu Vārdu. Kad viņš Mani piesauks, tad Es viņu paklausīšu; Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā. Es viņam došu ilgu mūžu un parādīšu viņam Savu pestīšanu!”
Liels paldies visiem tiem, kuri šajā grūtajā laikā bija kopā ar mums, kuri atbalstīja ar lūgšanām, finansēm un iedrošinošiem vārdiem!
Paldies manam dārgajam Kungam, dzīvajam Dievam, Dziedinātājam, Glābējam, Apgādniekam! Dievam, kurš dara brīnumus, kurš nav mainījies, kurš ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi! Mīlu Tevi, mans Kungs!
Irina Gončarenko
