Gandrīz katrai meitenei ir sapnis – vienu dienu es satikšu savu princi, savu īsto, ar kuru apprecēšos un dzīvošu laimīgi līdz mūža galam. Tomēr ir grūti šo sapni uzturēt dzīvu, ja gadi sniedzas pāri skaitlim 25, bet joprojām neesi viņu satikusi, bet no visām pusēm ir spiediens būt attiecībās. Spiediens saka: “Vienalga kādās, bet tev ir jābūt attiecībās. Tev pēc iespējas ātrāk ir jāpārguļ ar kādu, jo tas taču pierāda, ka esi kaut kas.”
Mūsdienu sabiedrības spiediens ir liels, bet ir iespējams tam pretoties, ieraugot savu vērtību.
Tā kā esmu kristiete, biju nolēmusi sekot Dieva ieliktiem standartiem attiecībās – intimitāte tikai pēc kāzām. Šo lēmumu es pieņēmu savos 18 gados. Paldies Dievam par Viņa žēlastību, ka nebiju pazaudējusi savu nevainību līdz tam. Es gaidīju savu cilvēku, ar kuru veidot ģimeni. Tomēr tas nebija viegli.
Kad gadi sāka iet pāri 20, man bija sapnis, ka apprecēšos līdz 25 gadiem. Kad man palika 25, sapratu, ka šis mans sapnis nepiepildīsies.
Ko darīt tālāk? Tā vietā, lai pārmestu Dievam, kur ir tas cilvēks (kaut arī līdzīgi jautājumi tika Dievam uzdoti), es izlēmu Viņam vienkārši uzticēties. Un jo vairāk es ieraudzīju, cik Dievs ir labs, jo vieglāk kļuva gaidīt, jo man, kā Dieva bērnam, ir svarīgi Viņa standarti un plāni manai dzīvei, un zinu, ka Dievs bija paredzējis ko pavisam īpašu. Tāda bija mana pārliecība.
Bet, laikam ejot, nāca virsū dažādas šaubas par pašvērtību… Jo arī gadi nepalika uz vietas. Domāju – kas man vainas? Ik pa laikam uzradās iespējas veidot nopietnas attiecības, bet ja jutu, ka nav priekš manis, tad tālāk par vienu vai diviem randiņiem negāju, un randiņš manā izpratnē nebija nekas vairāk par parunāšanos divatā. Kad pienāca mani 30, jau biju daudzas cīņas pati ar sevi izcīnījusi un sapratusi, ka Dievs zina labāk, kas, kurā laikā un kurš man ir vajadzīgs.
Savos 32 gados piedzīvoju sevī pilnīgu brīvību, saprotot, ka spēju būt laimīga arī bez tā saucamās “otrās pusītes”.
Es vēlējos ģimeni, bet tajā pat laikā biju mierā ar sevi, savu dzīvi. Vienu vārdu sakot – arī šajā sfērā sāku izbaudīt savu “single” stāvokli. Neviens cits nepiepildīs mūsu sirdi, kā vien Dievs, un to arī baudīju. Un paldies Dievam, kurš spēj darīt mūsos izmaiņas, ja vien ļaujam un uzticamies Viņam.
Un tad tas notika – savos 33 gados, neilgi pēc tam, kad piedzīvoju sevī brīvību, es satiku VIŅU! Vīrieti, kuram biju gatava Dieva un cilvēku priekšā teikt “Jā” uz mūžu, ko arī izdarījām jau tā paša gada nogalē. Tieši ar viņu bija mans pirmais skūpsts, un seksuālās attiecības uzsākām tikai mūsu kāzu naktī, kā Dievs to arī ir paredzējis, lai varētu svētīt laulību.
Tas ir kaut kas tik ļoti intīms, ko nav vērts sabojāt ar kādu garāmgājēju jaunības gados, kad plosās hormoni un prāts gandrīz nemaz nav pieslēgts.
Gribu iedrošināt katru meiteni, sievieti (arī puišus) gaidīt ar seksuālām attiecībām līdz kāzām. Pat ja nevainība ir pazaudēta, nekad nav par vēlu sākt sevi cienīt un gaidīt. Kā reklāmās dzirdēts – Jo tu esi tā vērta! Un tu tiešām esi. Tu esi tā vērta, lai tevi gaidītu.
Šī brīnumainā mirkļa dēļ, ko Dievs paredzējis, savienojoties vienā miesā vīrietim un sievietei, ir vērts brīžam paciest izsmieklu, nievas no citiem par tavu lēmumu. Diemžēl bieži vien cilvēki to saprot tikai pēc tam, kad viss jau ir sabojāts. Ir vērts paciest daudz ko, lai sagaidītu no Dieva. Un es viņu sagaidīju! Es varu vien teikt paldies Dievam par Viņa žēlastību gaidīšanas laikā.
Protams, cik viegls vai grūts būs šis jaunais dzīves ceļš, ko sauc par laulību, kurā šobrīd esmu tikai nepilnus trīs mēnešus, ir atkarīgs lielā mērā no mums abiem, bet mēs zinām, kur meklēt spēku un iedrošinājumu, kad tas mums būs vajadzīgs – pie ģimenes autora – Dieva. Un Viņš palīdzēs, kā līdz šim man dzīvē ir palīdzējis.
Gaidīt nav muļķīgi, gaidīt ir drosmīgi!
– Elīna
