Kādā dienā mūsu dēls Rainers (6 gadi) pēkšņi saslima – parādījās galvassāpes, paaugstināta temperatūra un izsitumi uz ķermeņa. Otrā rītā izsitumi kā pleķi bija jau pa visu miesu, un augstā temperatūra saglabājās. Devāmies pie ģimenes ārsta, kurš pateica, ka tā esot kāda neskaidra vīrusa infekcija. Turpinājām lūgt un lietojām zāles. Bet slimība neatkāpās – temperatūra visu laiku augsta, izsitumi kļuva košāki un vairojās. Piektdien mājas grupā lūdzām par Raineru. Vakarā par viņu lūdzām visa ģimene, liekot rokas uz slimajām vietām. Sirdī bija pilnīgs miers. Naktī Rainers pamodās no tā, ka viss ķermenis ļoti niezēja – nakti negulējām, zāles nelīdzēja, bērns kasījās un raudāja.
Sestdienas rītā Rainers pamodās pilnīgi sarkans, uzpampis, karsts – uz ādas nebija neviena balta laukumiņa. Likās, ticība zudusi un nav spēka stāvēt pretī ienaidniekam. Sajutu mudinājumu apzvanīt vairākus cilvēkus, lai lūdz par mums. Saņēmām lielu stiprinājumu un cerību, ka tas ir kārtējais uzbrukums, ar kuru mēs tiksim galā. Slavējām To Kungu! Tiešām, uz pēcpusdienu sarkanie pleķi sāka bālēt, un no rīta pampums no sejas bija nogājis un drudzis bija beidzies. Tāpēc devāmies uz dievkalpojumu. Kad dievkalpojuma laikā mācītājs sauca priekšā tos, kuriem nepieciešama dziedināšana, sajutu pamudinājumu izvest arī savu bērnu, bet kārtējo reizi „ieslēdzu” prātu un domāju, ka viņam jau ir labi un esam gana daudz lūguši.
Un tad tikai sākās… Pēc dievkalpojuma aizgāju uz sapulci, sakarā ar bērnu nometni, bet vīrs ar bērniem palika, gaidot draudzes pagalmā. Kamēr biju prom, bērna stāvoklis strauji pasliktinājās. Pleķi uz ādas kļuva arvien košāki, viņš dega kā uguns, un viņam sāka sāpēt visa miesa. Māsas no šūniņas, turpat pagalmā, iestājās lūgšanā. Kad atnācu viņas teica, ka stāvoklis izskatās nopietns, bet es situāciju nenovērtēju un neņēmu to vērā. Kad vīrs Raineru aiznesa līdz mašīnai, viņš tajā nevarēja iekāpt – nevarēja ne nostāvēt, ne pakustināt kājas un viņa rokas bija savilktas. Ceļot mašīnā, viņš kliedza stiprās sāpēs. Tad es ieraudzīju viņa kājas – tās bija uzpampušas un zilganas. Dēls bija karsts, novārdzis, nevarēja pakustināt savus locekļus un kliedza, kad pieskārāmies viņa miesai.
Braucām mājās un domāju, ka jāgriež mašīna apkārt un jābrauc uz slimnīcu. Kad jau gribēju to teikt vīram, man sirdī ieskanējās Rakstu vieta: „Nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, neizdosies tevi pieveikt”. Pār mani nonāca pārdabiska ticība. Aicināju ģimeni lūgt visu ceļu līdz mājām un likām rokas uz viņa ķermeni. Dēls sāka dziedāt, ka viņš esot laimīgs, ka Jēzus viņu mīlot un mums atnāca pilnīga ticība par dziedināšanu.
Atbraucām mājās. Ar lielām sāpēm izcēlām Raineru no mašīnas un ielikām viņu gultā – tur viņš gulēja ar pilnīgi nekustīgam kājām un sāpošu ķermeni, tā, ka nekur viņam nevarējām pieskarties. Viņa kājas izskatījās tik briesmīgas, ka tās apsedzu, lai uz tām nebūtu jāskatās.
Rainers teica, ka ļoti grib staigāt, bet nevarot. Viņš jautāja vai vispār vēl kādreiz varēšot staigāt. Mums visiem bija tik stirpa pārliecība par dziedināšanu, ka tikai slavējām To Kungu. Tad vīrs, it kā pa jokam ieminējās, ka Jēzus tādiem slimajiem teica: ”Celies un staigā!”. Kad dēls to izdzirdēja, viņa acis iemirdzējās un viņš atkal un atkal prasīja: ”Pasaki vēlreiz, kā Jēzus teica?”. Tad viņš paziņoja, ka celsies, un lūdza, lai viņu apsēdinām gultā. Tad viņš lūdza, lai izceļam no gultas viņa kājas, jo pats viņš to nevarēja izdarīt. Asarām acīs, pārvarot sāpes, viņš piecēlās, bet tūlīt lūdza, lai atkal apsēdina, jo nevarot nostāvēt. Nedaudz pasēdējis, viņš atkal gribēja celties un lūdza, lai viņam palīdzam. Centāmies atrunāt, bet Rainers bija tik ticības pilns, ka to nespējām. Viņš piecēlās un ar stīvām kājām, turoties pie tēta rokas, pārgāja pāri istabai. Tad viņš prasīja, lai izlasu Bībelē, kur Jēzus teica: „Celies un staigā!”. Atšķīru notikumu pie Betezdas dīķa un lasīju. Viņš prasīja, lai lasu to vēl un vēl. Tad viņš paziņoja, ka lasīšot skaļi pats. Tad viņš šķirstīja Bībeli un lika, lai es izlasu vēl to un tad to… Mana mute bija sausa no lasīšanas, bet dēlā varēja redzēt lielu izsalkumu pēc Dieva Vārda…
Tad viņš vēlreiz pārstaigāja istabu, mēs pateicāmies Dievam un devāmies gulēt, jo bija vēls. Iecēlām dēlu gultā un viņš ātri aizmiga. No rīta, mostoties, es „it kā pie prāta nākusi” sāku aptvert, kas bija noticis. Jo iepriekšējā vakarā prāts bija pilnīgi atslēdzies, un mēs visi darbojāmies pārdabiskā vienotā ticībā. Es sapratu, ka Raineram ir totāla asins saindēšanās, kuru izraisījusi kāda vīrusa infekcija un ka tas varēja beigties, cilvēcīgi sakot, ļoti slikti.
Tad mūsu istabā, smaidot, pats savām kājām, ienāca Rainers un paziņoja: ”Laimīgs esmu es, jo Jēzus mani dziedināja!” Viņa kājas bija slaidas, un normālā krāsā, tikai šur tur vēl bija palikuši kādi bālgani pleķi kā paliekas no vakardienas šausmām. Viņš staigāja, dziedāja un viņa acis mirdzēja. Mani pārņēma neizsakāma bijība – cik liels ir Tas Kungs!
Pēc 3 dienām. Visas šīs dienas abi ar vīru nevaram iziet no tāda kā pielūgsmes un bijības stāvokļa sajūta it kā mēs no pašām debesīm būtu atgriezušies virs zemes viss liekas tik nebūtisks, par ko cilvēki raizējas… Margots, visu atceroties saka, ka pats sevi nav pazinis… Tikai tagad apjaušu, ka debesu valstība bija pie mums ka mēs tur pilnīgi reāli pabijām!
Jautāju Dievam, kas būtu noticis, ja mēs brauktu uz slimnīcu? Sapratu arī tad, Dievs būtu ar mums un mums palīdzētu. Jautāju kāpēc tad viss notika tieši tā, kā notika? Atbilde – tā bija tava izvēle ticēt. Tūlīt manu acu priekšā bija aina, kur Pēteris izkāpj no laivas un iet pretī Jēzum pa ūdens virsu. Tad sapratu, cik gan Jēzus mīlestība ir patiesa un neuzbāzīga. Tāda, kas noliecas un gaida… Viņš neko neuzspiež, neliek iet pa ūdens virsu, ja to nevēlamies. Jo Rakstu vieta, kas toreiz atnāca mašīnā bija kā aicinājums: “Nāc! Nāc, ja tu vēlies!”. Un es vienkārši izvēlējos kāpt ārā no laivas…
Esmu tik bezgala laimīga, ka caur šo notikumu vēl vairāk iepazinu Jēzu. Viņa lielo mīlestību!
Aiga
