unnamed (1)

Šķiet, ka mēs, 21.gadsimta kristieši, tādus pārbaudījumus, kādus piedzīvoja Ījabs, vairs nespētu izturēt. Piedzīvot, ka aiziet bojā visi bērni, zaudēt visus mantotos un sagādātos īpašumus, ganāmpulkus, pilnīgi visu. Bez tam viņu pašu moka smaga, progresējoša, ciešanu pilna slimība. Radi un draugi novērsušies un pat sieva neatbalsta viņa ticību Dievam un aicina padarīt sev galu. Viņš tur sēž pīšļos un pelnos, plēsdams savu miesu, un viņam sāp pilnīgi viss ­ dvēsele un miesa. Viņam vairs nav nekā.

Tad atnāk draugi… Taču viņi nav nākuši, lai stiprinātu un palīdzētu tavā bezizejā, bet, lai meklētu vainu un attaisnotu notiekošo. Viņi nākuši, lai kopā ar tevi meklētu atbildes, kāpēc tā noticis tieši ar tevi ­ kur tu esi vainīgs. Viņi vēlas aizstāvēt Dievu un apsūdzēt Ījabu.

Arī velna galvenais amats ir “brāļu apsūdzētājs”. Viltīgs, glums, salkani gļotains apsūdzētājs, intrigu vērpējs. Mērķis – izārdīt draudzes vienotību, līdz ar to, atņemt tai ­ Dieva klātbūtni, spēku, dziedināšanu un visu pārējo, kas seko svētībai.

Kā to panākt? Lietojot mūs, Dieva bērnus ­ kad apsūdzam, kritizējam, tiesājam, melojam un vainojam viens otru. Taču Dieva Vārds mūs ļoti nopietni brīdina tā nedarīt. Jo tas nepaliks bez sekām.

Jebkurš vecāks, kuram ir bērni, godīgi izvērtējot, apzinās viņu trūkumus un nepilnības, tomēr pamēģini, viņiem dzirdot, kritizēt viņu lolojumu! Tu iegūsi ienaidnieku. Tieši tas pats notiek, kad tiesājam Dieva bērnus.

Jā, mēs kļūdamies, pārprotam viens otru, kādreiz rīkojamies pārsteidzīgi… Kāds no mums ir slinkāks, kāds čaklāks, kāds kārtīgāks vai apķērīgāks kādā sfērā… Taču mēs visi esam Viņa bērni, visi Tēvam vienlīdz dārgi un svarīgi. Viņš pats mūs ir radījis, atpircis, taisnojis un svētījis. Tāpēc pirms atļauj, lai ienaidnieks tevi lieto pret kādu, pajautā sev: “Ar ko tu esi pārāks? Kas tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet, ja esi saņēmis, kāpēc lepojies, it kā nebūtu saņēmis?” – 1. Korintiešiem 4:7

Kritizēt, salīdzināt, meklēt kļūdas un vairāk ticēt sliktajam par citiem, nekā labajam – ir mīlestības trūkums un lepnības izpausme. Tas ir taisnākais ceļš uz trūkumu. Miera, gudrības, veselības, svētības trūkumu. Lepnums atnes to, no kā katram kaut cik veselīgi domājošam cilvēkam vajadzētu baidīties vairāk par visu. Jo “Dievs stāv pretim lepniem un pazemīgiem dod žēlastību.” – Jēkaba 4:6. Kāds šai sakarā ir teicis: “Labāk, lai pret mani nostājas visi elles dēmoni, nevis Dievs.”

Mēs visi esam glābti žēlastībā un, lai nodzīvotu šo dzīvi, mums visiem tā ir vajadzīga. Ja gribam iegūt Viņa žēlastību, mums jāmācās dot žēlastību. Jo pļausim to, ko esam sējuši. Tādēļ izsakot spriedumu par citiem, mēs automātiski šo spriedumu parakstām paši sev. “Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti.” Cilvēks, kurš nosoda un kritizē citus ­ gan tos kuri kaut ko vairāk sasnieguši, gan tos, kuriem ir mazāk – atņem savai dzīvei svētību un žēlastību. Mācītāji, kuri kritizē citas draudzes, kas dara vairāk un kurām ir kaut kas vairāk, paraksta savu draudzi lēnai nāvei. “Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsit tiesāti” – Mateja 7:2

“Ir tikai viens likuma devējs un Soģis, kurš var glābt un pazudināt; bet kas tu tāds esi, tu kas tiesā savu tuvāku?” – Jēkaba 4:12

Mēs esam Dieva ģimene, Kristus miesa, Jēzus jaunākie brāļi un māsas. Ja Dievs kādam ir devis ko vairāk – saprašanu, naudu, iespējas un spējas – tad mums tajā jādalās ar tiem, kuriem ir mazāk, jāpalīdz viņam celties. Tas atteicas kā uz garīgiem, tā tīri praktiskiem jautājumiem.

“Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem.” – Galatiešiem 6:10

Ko dara velns? Viņš zina, kā Dievam nodarīt sāpes un mēģināt izputināt Debesu Valstību uz zemes – panākt, lai Dieva bērni cīnās un plēšas savā starpā, tā iznīcinot sevi un savu ģimeni. Jo tieši neapmierinātība, kurnēšana un sacelšanās pret Dieva kārtību bija iemesls, kādēļ Izraēls nevarēja ieiet Apsolītajā zemē. Savas attieksmes dēļ viņi visu savu dzīvi pavadīja tuksnesī un tur arī nomira. Arī šodien daudzi kristieši dzīvo “no viena tuksneša nākamajā tuksnesī” tā vietā, lai ietu no spožuma spožumā.

Gribi pārmaiņas, dziedināšanu, brīnumus, paklausītas lūgšanas, atmodu? Dzīvo svētumā! Sargā vienotību! Izmaini attieksmi – mīli, svētī, aizlūdz par ikvienu, kuru vēlies kritizēt. Jo, Jēzus aizlūdz, bet velns apsūdz. Esi gatavs ātri nožēlot, ātri lūgt piedošanu, pat tad, ja neesi vainīgs. To spēj vienīgi stipri un pazemīgi cilvēki. Un tas ir ceļš, kā dzīvot brīvībā.

Kenets Heigins raksta: “Ja kādreiz nevaru saņemt atbildi uz savu lūgšanu vai dziedināšanu, pirmais, uz ko es skatos, vai es dzīvoju piedošanā. “Un, kad jūs stāvat, Dievu lūgdami, tad piedodiet, ja jums kas ir pret kādu, lai arī jūsu Tēvs, kas debesīs, jums piedod jūsu pārkāpumus.”  – Marka 11: 25

Visu savu dzīvi es esmu apzināti atteicies pat no maznozīmīgām ļaunuma jūtām, naidīguma un nepatikas pret citiem. Es nekad neignorēju faktu, ka manī grib ienākt kaut mazākā nepatika vai dusmas pret kādu. Es tam neatļauju ne minūti sevī atrasties. Es neļauju ļaunām domām būt sevī, līdzīgi kā nepieļauju domu, ka varētu kādu nogalināt vai apzagt.

Nepareiza attieksme pret citiem ievaino mani pašu. Domāju, tas ir viens no iemesliem kādēļ 60 gadus varu staigāt dievišķā veselībā. Jūs nekad nedzirdēsit, ka es kritizēju savu brāli vai darba biedru. Nav neviena, kas 50 gadu laikā būtu dzirdējis mani kādreiz kādu kritizējam! Es to sev nepieļautu! Es to nedarītu ne par ko! Dažreiz es piedāvāju konstruktīvu kritiku, bet destruktīva vienmēr ir slikta. Konstruktīvas kritikas mērķis – palīdzība cilvēkam. Un pat tad, kad to piedāvāju, es nesaucu cilvēku vārdus.”

Dzīve mīlestībā ir Dieva veids kā garā, dvēselē un miesā atrasties labklājībā un pieaugumā. Dzīve Mīlestībā – ir izaugsmes un labklājības ceļš katrā dzīves jomā. Kā rīkojas mīlestība? Mīlestība nedara ļaunu savam tuvākajam. Tas nozīmē – nevienam. Un tā tam jābūt, sevišķi kristiešu vidū.

Ja gribi staigāt veselībā, tev nāksies staigāt mīlestībā un savaldīt savu mēli.

Kā beidzās pārbaudījumi Ījaba dzīvē? Dievs lika viņa draugiem atvainoties Ījabam par savu uzvedību, turklāt viņiem vajadzēja Ījaba svētību un aizlūgšanu, lai arī Dievs tiem piedotu. Bet par viņu pašu teikts: “Tas Kungs svētīja Ījaba beidzamās mūža dienas vairāk nekā viņa dzīves sākumu; un viņam piederēja 14 000 sīklopu un 6 000 kamieļu, un 1000 jūragu vēršu, un 1000 ēzeļu mātes. Un viņam dzima no jauna 7 dēli un 3 meitas… un visā zemē nevarēja atrast tik skaistas sievas, kādas bija Ījaba meitas. Un viņu tēvs iedalīja tām dzimtas īpašumu viņu brāļu vidū. Un pēc tam Ījabs nodzīvoja 140 gadus, un viņš pieredzēja gan savus bērnus, gan savu bērnu bērnus, četrus augumus. Un Ījabs nomira vecs un padzīvojis gana gadu.”  – Ījaba 42:12­17

Dzīvot mīlestībā ir izdevīgi!

Mācītājs Vilnis Gleške