Galley Molina
Izciešot sodu kādā no Amerikas cietumiem par narkotiku pārvadāšanu un izplatīšanu, Galejs Molina sarakstīja scenāriju filmai „Esmu iemīlējies meitenē no draudzes.” Tajā piedalās hip-hop mākslinieks Ja Rule un Mišela (Michael Madsen). Šīs filmas pirmizrāde Amerikā gaidāma jau 18.oktobrī. Filmas tapšanā piedalījušās daudzas kristīgās zvaigznes – Israel Houghton, Darlene Zschech, Anthony Hamilton, Toby Mac, aktieris Stephen Baldvin.
Pats Molina ir pilnībā atdevis savu dzīvi Jēzum, saņēmis brīvību no narkotiku atkarības un šī netīrā biznesa. Šodien savā draudzē ir kļuvis par aktīvu evaņģēlistu un jauniešu mācītāju. Viņš ir arī „Godbijīgas Evaņģelizācijas Mediji” līdzdibinātājs. Tā ir kompānija, kas veido kvalitatīvas un mūsdienīgas filmas, seriālus un mūziku, ar mērķi pagodināt Dievu un sludināt Evaņģēliju. Kompānijas tuvākajos plānos ir veidot komēdijseriālu par kristiešu ikdienu – viņu pieņemtajiem lēmumiem, sekām un galvenais – pašu attiecībām ar Dievu. Šajā projektā aktīvi iesaistījies arī mūziķis Izraēls Hjūstons.
Filmas „Esmu iemīlējies meitenē no draudzes” sižets ņemts no paša Molina dzīves. Kā viņš, narkotiku izplatītāju karalis, iepazīstot Jēzu un patiesu mīlestību, kļuva par jauniešu vadītāju draudzē un kristīgo producentu karjerā. Šīs filmas sižets nav ierasts pestīšanas stāsts, bet rāda Dieva darbību pie mūsdienu kultūras un sabiedrības slāņiem.
Vai arī tev bija smaga bērnība? Tu uzaugi uz ielas un vienmēr iekūlies nepatikšanās?
Daudzi tā domā, bet es uzaugu ļoti nodrošinātā ģimenē. Manai mātei piederēja skaistumkopšanas salons, bet patēvam nakts klubs/bārs. Koledžā biju labs students, ļoti aizrāvies ar mūziku. Tā kļuvu par dīdžeju un sāku veidot dažādus ierakstus. Mana ģimene bija pārliecināta, lai nu kurš, bet es nekad neiekļūšu netīros darījumos vai nepatikšanās. Biju kā ģimenes baltā avs.
Tad pretī mūsu mājai ienāca jauns kaimiņš – ļoti moderns un turīgs. Viņa sētā bieži ieripoja pēdējo modeļu mašīnas, skanēja skaļa mūzika, staigāja skaistas meitenes, un visi bija tērpti stilīgās drēbēs. Reiz, kad garāžā laboju savu auto, viņš uzsāka ar mani sarunu, un tā mēs lēnām sadraudzējāmies. Sāku iet uz viņa ballītēm, iepazinos ar viņa draugiem, līdz tiku iepīts narkotiku biznesā un ātri vien kļuvu par izplatītāju. Pārējais jau ir vēsture.
Palīdzi mums izprast, kas notiek jaunieša galvā, kurš izplata narkotikas? Vai tu domāji par sekām un to, ko tas nodara citiem?
Nedomāju, ka kāds no rīta pamostas un izlemj, ka būs narkotiku tirgotājs. Tas vienkārši tā notiek, ja pagadies nepareizā laikā un nepareizā vietā. Visbiežāk tā var notikt ar cilvēku, kurš pats sevi vēl īsti nav neapzinās kā personību un vērtību, tad citi var viegli pakļaut. Protams, es kādreiz iedomājos par sekām, bet vienmēr likās, ka ar mani tā nenotiks.
Bet par ļaunumu, kuru nodarīju citiem, es tolaik nedomāju. Cilvēks ir egoistiska būtne un mazāk vai vairāk, Kristū neatjaunots prāts, koncentrējas tikai uz sevi. Tagad es saprotu, cik svarīgi, lai pusaudža gados mums blakus būtu pareizie cilvēki, tāpēc mana sirds deg par jauniešiem, lai viņi jau agri atrod sevi Kristū. Lai viņi neceltu savu dzīvi uz smiltīm, bet būtu Svētā Gara vadīti. Svētais Gars ir pats labākais ceļvedis un palīgs. Mans pienākums ir iekārdināt jauniešus iepazīt Viņu un vēlēties, lai Viņš kļūst par labāko draugu.
Tu atradi Dievu, vai Viņš tevi?
Dievs ir bijis vienmēr. Viņš nespēlē paslēpes. Es uzaugu katoļticīgā vidē, tāpēc Dievs man saistījās tikai ar statujām un sveces aizdegšanu. Protams, es respektēju vārdu – Dievs, bet tas bija viss. Šodien skaidri saredzu, ka Dievs nepārtraukti bija klauvējis pie manas sirds. Viņam bija plāns manai dzīvei. Tāpēc manas filmas oriģinālais apakšvirsraksts varētu būt: „Dažreiz Dievam jālieto galēji pasākumi, lai risinātu ārkārtējus apstākļus.” Es biju šis ekstrēmais apstāklis, un Dievs zināja, ka veids, kā mani dabūt regulāri apmeklēt dievkalpojumus, lai es sadzirdētu Evaņģēliju, bija – sieviete. Pirmo reizi savu tagadējo sievu satiku kādā ballītē. Kad izrādīju simpātijas, viņa skaidri pateica, ka tic Dievam un mūsu pirmais randiņš iespējams, tikai draudzē. Tā arī notika. Viņas tante Jolanta bija ļoti dedzīga kalpotāja un, satiekot mani, jau pirmajā reizē man uzlika rokas un teica: ”Šim puisim un viņa talantiem būs kalpot Tam Kungam no visas sirds.” Biju šokēts, bet tēlojot džentelmeni, tikai pasmaidīju un teicu: „Ok, forši.”
Draudzes apmeklēšana mainīja visu manu dzīvi. Dievkalpojuma laikā man likās, ka sirds nāk ārā pa muti, tiecoties pēc elpas un dzīvības, ko sajutu šajā vietā. Nemāku to noformulēt, bet likās, mana dvēsele, kas bija tik izbadējusies, ēda šo mieru un mīlestību. Tāpēc pašam par pārsteigumu tikai dievkalpojuma beigās es atcerējos, ka man blakus ir skaistā meitene.
Protams, mans piedzīvojums ar Kristu tikai sākās. Es pats, mana sirsniņa bija izmainīta, bet apstākļi, kuros atrados, palika tie paši. Taču nu man sākās pilnīgi jauns dzīves posms, jo kopā ar Jēzu ir iespējams viss. Viņš mani atbrīvoja no atkarībām un pagātnes, un iedeva jaunu cerību un ticības pilnu skatu par rītdienu. Filmā mans dzīvesstāsts ir attēlots smalkāk, taču gribu teikt, tā skaistā, dievbijīgā meitene tagad ir mana sieva un bērnu māte. Dievs ir tik labs, Viņa žēlastība ir neizmērojama.
Mēs zinām, no kā Dievs tevi izglāba, bet kāpēc Viņš tevi aicināja?
Pirmkārt, mēs visi esam aicināti. Dievs vēlas sadraudzību ar ikvienu no mums. Tas ir šīs filmas mērķis – parādīt, ka Dievam nav bezcerīgu gadījumu. Šodien esmu aicināts būt par pasaules gaismu un zemes sāli. Kas var sagādāt lielāku prieku, kā glābt cilvēkus no nāves! Mans lauciņš noteikti ir mākslas industrija, jo ne ikviens uzreiz piekritīs aiziet uz draudzi, bet reti kurš atteiksies, ja draugs viņu uzaicinās uz filmu. Tāpēc mani tas ļoti iepriecina, ka Dievs katram mums ir devis kādus talantus, lai kopā varētu aizsniegt visdažādāko interešu cilvēkus.
Vai tā ir taisnība, ka filmas sižetu tu sarakstīji ieslodzījumā?
Taisnība. Manu lietu izskatīja tikai pēc tam, kad savu dzīvi jau biju atdevis Dievam, sācis iet Viņa ceļus. Mans sods tika vairākkārtīgi mīkstināts, ko varēja izskaidrot tikai ar iejaukšanos no augšienes. Tas bija arī labs laiks, lai mēs ar sieviņu iemīlētos viens otrā – mēs rakstījām vēstules. Lielāko daļu laika biju sastopams vai nu cietuma kapelā, kurā lūdzu Dievu, vai bibliotēkā, kur rakstīju vēstules un dažādus stāstus, ko Dievs man deva, lai es varētu kalpot jauniešiem. Es tur piedzīvoju lielu labvēlību, paldies Jēzum.
Kas ir lielākā Kristus dāvana tev?
Kas var būt vērtīgāks par glābšanu! Es piederu Kristum, un mana dzīve ir Viņa rokās. Esmu arī pateicīgs Dievam par šo meiteni, kas mani uzaicināja uz draudzi un bija ceļš kā atgriezties pie Kristus.
Esot ar Jēzu, pat vētras laikā manī ir neizskaidrojams miers, pat prieks. Miers, jo zinu, ka viss ir atdots Viņam. Vēl joprojām es saskaros ar smagiem pārbaudījumiem un problēmām, bet šis smagums nav uz maniem pleciem. Es zinu, ka neesmu pilnīgs, bet Viņa žēlastība apsedz manas nepilnības.
Dievs mūs aicina tādus, kādi esam. Mēs paši – reliģiozie kristieši, ar laiku zaudējot attiecības, sākam vairāk uztraukties par ārieni un liekam arī neglābtajiem domāt, ka, lai nāktu pie Jēzus, jābūt perfektam. Dievs zina katru mūsu šūnu, Viņš izprot mūs daudz labāk kā mēs paši jebkad spēsim sevi saprast. Viņš zina, cik matu mums ir uz galvas. Viņš zina katru mūsu sirdspukstu.
Nāc pie Jēzus tāds kāds esi, Viņš tev palīdzēs. Viņš tevi darīs brīvu.