Manas agrākās bērnības atmiņas saistās ar to, ka nepārtraukti sev jautāju: “Kāpēc mans tētis nekad nav ar mani?” Zināju, ka man ir tētis, bet nekad viņu neredzēju, nekad ar viņu nerunāju. Man ar viņu nav nekādu kopīgu atmiņu.
Mamma stāstīja, ka tēvs mūs pameta, kad biju pavisam maziņš. Gāja gadi, viņa iepazinās ar kādu citu vīrieti, viss it kā bija labi un drīzi vien viņi apprecējās. Viņu kāzās man bija seši gadi, un atceros, kā toreiz domāju, ka tagad man beidzot būs tēvs, kurš aizpildīs tukšuma un atraidījuma sajūtu manā sirdī. Taču nepagāja ilgs laiks, līdz sapratām, ka šī nebūs tā laimīgā ģimene, par kādu ar mammu bijām tik daudz sapņojuši. Patēvs izrādījās alkoholiķis. Un mans priekšstats par tēva lomu mainījās – no cilvēka, kura nekad nav līdzās – uz agresīvu alkoholiķi, kuram neko nevar izdarīt pa prātam, un kura tuvumā jāstaigā uz pirkstu galiem, jo jebkurš mazākais sīkums viņu dara agresīvu.
Mana vienīgā miera osta bija vecvecāku mājas. Viņi mēdza ar mani runāt par Dievu un ik pa laikam aizvest uz dievkalpojumu. Vecmāmiņa teica, ka mans īstais tēvs esot debesīs, bet man bija grūti to saprast, jo vienīgais priekštats par tēvu bija – kāds, kura nekad nav ar mani, vai kāds, kurš ir fiziski agresīvs. Tad kādā dievkalpojumā mācītājs runāja par Dieva plašo, dziļo un neizmērojamo mīlestību. Tas uzrunāja manu sirdi un es nolēmu pieņemt Jēzu par savu Kungu. Toreiz, stāvot pie altāra, es sajutu Jēzus pieskārienu. Sajutu Tēva mīlestību. Un es apjautu, ka Jēzus ir reāls, ka Viņš mani mīl un grib, lai mana dzīve mainās.
Mājās mani atkal sagaidīja kārtējais brāziens un pat mamma mani neatbalstīja ticībā. Es sāku ienīst savu dzīvi. Katru nakti raudāju spilvenā, lūdzot: ”Dievs, ja tu mani tā mīli, kāpēc es esmu šādā situācijā? Kāpēc man jādzīvo nepārtrauktās bailēs, ka es vai mana māte tiksim piekauti? Kāpēc?”
Sāku domāt, ka ar mani laikam kaut kas nav kārtībā. Ja jau mans īstais tēvs mani pameta, bet patēvs mani sit un ienīst, tad, droši vien, arī Dievs mani nemīl, jo es neesmu pietiekami labs. Lai aizmirstos, lai nedomātu un nejustu, pusaudža gados kopā ar puišiem sāku lietot alkoholu, vēlāk arī narkotikas. 16 gadu vecumā aizgāju no mājām un sāku strādāt kādā apšaubāmā uzņēmumā, kur ar dažādām manipulācijām un cilvēku identitātes zagšanu, izkrāpām cilvēkiem naudu. Narkotikas un alkoholu lietoju gandrīz katru dienu lielās devās. Kļuvu tik depresīvs un izmisis, ka nolēmu darīt sev galu. Ar mani kopā pašnāvību gribēja veikt vēl kāds mans pagalma draugs ar līdzīgu dzīves stāstu. Visu izdarījām pēc plāna – garāžā iedarbinājām mašīnu, salietojāmies narkotikas un, iedzēruši miega zāles, gaidījām savas dzīves beigas. Jutu kā ķermenis lēnām pārstāj darboties, jutu, kā dzīvība lēnām pamet manu ķermeni. Taču pēdējā mirklī Dievs mani uzrāva augšā un es dzirdēju vārdus: ”Vēl nav tavs laiks. Ej projām no šejienes.” Nezinu, kā tiku ārā no mašīnas, vienīgi atceros, ka ar lielu saņemšanos verot durvis, sajutu, kā manā miesā atgriezās dzīvība.
Abi izdzīvojām. Brīdī, kad Jēzus man bija visvairāk vajadzīgs, Viņš iejaucās un mani izglāba. Toreiz Dievs mani uzrunāja: ”Es tev dodu vēl vienu iespēju, bet tev jāmeklē Mani ar visu sirdi. Kad tu no visas sirds Mani meklēsi, tu Mani atradīsi.”
Tajā dienā es atsaucos Dieva aicinājumam, un izgulējies, nevienam neko nesakot, sapakojos un devos uz citu štatu, lai mācītos kādā Bībeles skolā. Gribēju iepazīt Dievu un veidot attiecības ar Viņu. Es noslēdzos no vecās dzīves un meklēju Viņu. Soli pa solim Dievs man atklājās, līdz jutu, ka manas sirds dziļās rētas ir sadziedētas un svarīgie jautājumi – atbildēti, un manas sirds ilgas – piepildītas.
Lai gan Dievs bija radikāli izmainījis manu dzīvi, pagātne mani sadzina, un kādu dienu pie manām durvīm klauvēja divi FBI aģenti. Spilgti atceros savu nopratināšanu mazajā telpā, kur viņi lika uz galda visus pierādījumus un apsūdzības. Kad pienāca mana kārta runāt, es zināju, ka ar mani ir pats Dievs, un, ka Viņš grib, lai saku visu patiesību. Teicu viņiem: „Jā, viss, ko esat pret mani atraduši, ir patiesība, un ir vēl daudz, daudz kas vairāk.” Un es izstāstīju visu, ko bijām darījuši. Abi aģenti sēdēja un, lielām acīm skatoties uz mani, uzmanīgi klausījās. Kad beidzu, viņi īsi apspriedās un teica, ka vēl nekad neesot satikuši tik godīgu cilvēku. Viņi teica, lai atgriežos Bībeles skolā un gaidu lēmumu. Izejot no kabineta, sajutu neaprakstāmu mieru, kaut cilvēcīgi man draudēja līdz pat 65 gadiem cietumā, es paļāvos uz Debesu Tēvu. Devos uz Bībeles skolu un sāku kalpot draudzes pusaudžiem.
Drīz vien saņēmu zvanu no FBI aģentiem – viņi saīsinot manu garo pārkāpumu sarakstu līdz vienai federālajai lietai. Tiesā man piesprieda vieglāko iespējamo sodu – vienu gadu federālajā cietumā. Es pats, mani advokāti un līdzcilvēki bija šokā – 1 gads 65 gadu vietā?! Tas bija mans Dievs, mans Tēvs, kurš ieradās tiesā, lai mani aizstāvētu. Viņš mani neatstāja, neatraidīja un nepameta. Viņš iejaucās visā procesā un mani izglāba. Mans Debesu Tēvs nebija – kāds nekad klāt neesošs vai varmācīgs vīrelis. Mans Tēvs bija man vienmēr līdzās esošs, varens Dievs, kurš mani mīlēja un glāba.
Izcietis sodu, es atgriezos savā draudzē un ar visu sirdi kalpoju Dievam. Šodien esmu laimīgi precējies, mums ir 7 brīnišķīgi bērni un mēs kopā ar sievu vadām Starptautisku adopcijas kalpošanu. Mana sirds deg par bērniem, kuriem nav tēvu. Mana sirds deg, lai viņi piedzīvo un zina, ka Debesu Tēvs ir viņu tētis, kurš katru no viņiem ļoti mīl.
Esam piedzīvojuši un katru dienu piedzīvojam liecības, kā Dievs dziedina bērnu sirdis tāpat kā kādreiz šo dziedināšanu saņēmu es.
Man nebija cerības, bet Dievs mani izglāba un iedeva manai dzīvei jēgu. Dievs man atklājās kā tēvs, un mācīja man kļūt par tēvu saviem bērniem.
Dievs ir uzticams, Viņš var kļūt arī par tavu Debesu Tēvu!
Avots: Tom Davis: Finding the Father Heart of God
