Tas notika rudenī, kad Dievs atklājās mums visiem kā varens Brīnumdarītājs, Dziedinātājs un Sargs. Tā jau bija kļuvusi par tradīciju, ka gadu no gada mēs pulcējamies pie Kļaviņas uz kartupeļu talku. Visi viņas radi, draugi ar smaidu un atkalredzēšanās prieku tad ķeras klāt lielajām kartupeļu plantācijām, nemaz nemanot, kā aizrit laiks strādā, runā, smejas – īsi sakot, jestri komunicē, vienlaikus vācot kartupeļus. Nu lūk! Kā jau katru gadu arī šogad talkā bija ieradusies 80 gadīgā Matilde. Viņa ir īsta “torpēda”“dzīvsudrabs”. Tik nobrīnīties, kur viņas gados tāds dzīves prieks un enerģijas plūdums!
Pēc pusdienām bija jāķeras atkal pie vākšanas. Parasti, ja vien iespējams, es izvēlos iet kājām, bet šoreiz mani kāds vilkšus ievilka vaļējos ratos piekabē. Bijām jau piebraukuši pie vagām, kad notika kas negaidīts. Matilde kā jauns skuķis negaidot lēca no ratiem un, nenoturot līdzsvaru, nokļuva zem piekabes riteņiem. Iestājās palēninātā bilde visi šokā, bet traktors tikai brauc uz priekšu. Viņa kā kartupeļu maiss palika guļam zemē. Man pēkšņi no sirds izlauzās sauciens: “Ak Dievs, tu esi mans Brīnumu Dievs!”
Kad traktors apstājās, pirmā izlēcu un pieskrēju pie tantes, pie sevis lūdzot, lai nebūtu pārbraukts pāri viņas sejai vai vēderam un lai nebūtu asinis (man kļūst slikti, tās redzot). Pieskrēju un pusbalsī lūdzu. Piesaucu Jēzus asinis pār visiem viņas iekšējiem orgāniem, asinsriti. Pieskrēja arī pārējie. Apkārt bija kņada, bet es turēju viņas roku un lūdzu, līdz Matilde, acis puspavērusi, pasmaidīja
Kad ieskatījos viņas acīs, zināju, ka viss būs labi! Piekabe bija pārbraukusi pāri viņas augšstilbiem. Es visu laiku turēju viņas roku un mierināju viņu. Vakarā, kad ātrā palīdzība bija beigusi veikt izmeklēšanu, kartupeļu maisi pildīja pagalmu un visā ķermenī bija manāms kārtīgs darba nogurums, pienāca talkas saimniece un aicināja mani pie Matildes.
Tas tik bija skats! Man ienākot istabā, Matilde, žvik, augšā no gultas, starodama satver manu roku un tik: ”Paldies meitiņ, paldies meitiņ!”. Es, acis iepletusi, domāju: “Par ko tad man?” Tad atskanēja vārdi, no kuriem man sirds sāka strauji pukstēt, bet gars priecājās. Matildes tante savā pacilātajā balsī teica: “Paldies, meitiņ, par taviem vārdiem! Kad izdzirdēju vārdu “Jēzus”, es it kā no debesīm nokritu”.
Šajā dienā Dievs atkal man atklājās kā Brīnumdarītājs, Dziedinātājs un Sargs.
Maija Pole