Robert Clecker Bowden
Roberts Klekers Boudens ir viens no amerikāņu futbola treneru leģendām. Viņa vārds ir kā firmas zīme lieliem panākumiem. Bet pats Bobijs (kā mamma un pārējie viņu iesaukuši) saka, ka viņa gudrākais lēmums un lielākais sasniegums ir tas, ko viņš savā dzīvē izdarīja, pirms bija spēris kāju sportā.
Bobijs uzauga kristīgā ģimenē. Kad viņam palika 13 gadi, ārsti zēnam uzstādīja diagnozi – reimatisms, bet vēlāk izrādījās, ka arī sirsniņa ir pavisam vāja. Gultas režīms, kuru jaunajam, sportiskajam puisim noteica ārsti, bija graujošs. ”Amerikāņu futbols vienmēr bija liela manas dzīves sastāvdaļa, tas bija viss, ar ko saistīju savu nākotni. Tāpēc uzzinot, ka ārsti man paredz visu dzīvi pavadīt uz gultas, man nozīmēja – nāves spriedumu visiem sapņiem un dzīves jēgai.”
”Katru vakaru manā istabā ienāca māmiņa un, turot mani savās rokās, lūdza par mana ķermeņa dziedināšanu. Taču reiz viņa teica, ka esmu pietiekami pieaudzis, lai arī pats lūgtu Debesu Tēvu un ticētu par savu brīnumu. Tajā vakarā es teicu Dievam: ”Ja Tu mani dziedināsi, es Tev kalpošu. Un, ja vien es varēšu atkal sportot, es apsolu, ka liecināšu ar šo sporta veidu cilvēkiem, ar savām ķermeņa kustībām parādot, cik Tu esi varens!”
Atbilde neatnāca uzreiz. Veselu gadu pavadīju uz gultas, taču mana ticība uz Dievu auga ar katru dienu, tāpat kā pieauga mana nepatika pret velnu. Es aizvien nepacietīgāk gaidīju dienu, kad varēšu kalpot Dievam ar visu savu ķermeni. Tā arī notika, lai gan velns centās iedragāt manu veselību, Dievs mani izglāba! Tagad tā ir mana lielākā liecība, – par spīti sliktajām ārstu diagnozēm es jau gadiem kalpoju tieši ar kustību.”
Šodien Bobijam ir 80 gadi, sešdesmit no tiem viņš ir pavadījis laulībā ar savu sieviņu Annu, ar kuru viņš iepazinās jau vidusskolā. Bobija trenēšanas stils ir atgriezis daudzus jaunos sportistus un iedvesmojis viņus būt izciliem gan uz laukuma, gan savā dzīvē. Treneris arī sarakstījis grāmatu „Aicināts trenēt.”
”Saviem spēlētājiem es vienmēr cenšos pastāstīt Evaņģēliju. Es esmu to darījis visu savu dzīvi, jo esmu cilvēks, kurš tur doto vārdu. Es apsolīju Dievam, ka kalpošu Viņam ar sportu, tāpēc es pārliecinos, lai manā dzīves ceļā nebūtu neviena cilvēka, kuram es nebūtu pastāstījis par Jēzu. Es nevaru iedomāties, ka kāds sportists, kurš trenējies pie manis, reiz stāvēs Dieva troņa priekšā un teiks: ”Es neko neesmu dzirdējis par Jēzu. Bobs man neko par Tevi arī nav stāstījis, lai gan viņš pats laikam ticēja Dievam.” Es vienmēr pārliecinos, lai ikviens no maniem sportistiem būtu dzirdējis vēsti par Kristu un, stāvot Dieva priekšā, varētu teikt: ”Jā, mans treneris Bobijs man to pastāstīja.”
Daudzi man jautā – kas ir mūsu komandas panākumu atslēga? Jo, sākot trenēt savu komandu, tā bija vairākas sezonas zaudējusi. Mana atbilde – neuzvar labākie spēlētāji, bet labākā komanda. Un, kurš gan var savienot komandu vairāk kā Dieva mīlestība!? Jo puiši, kas mīlēs viens otru, arī cīnīsies, aizstāvēs un aizsargās viens otru. Komandas darbs nenozīmē – izcelt atsevišķas zvaigznes ar izteikti stiprām dāvanām. Veiksmīgs komandas darbs pastāv vienīgi tad, ja komandā nav egoistiski pašlabuma meklētāji. Bet tā kā dabīgi mēs visi esam egoisti, tad jau sākumā es komandai pateicu, ka vienīgais, kas mums var palīdzēt spēlēt labi un atgūt titulu, ir Dievs.
Savai komandai es vienmēr atgādinu – nelikt futbolu Dieva vietā, jo tad šis dievs viņus iznīcinās. Ir pietiekami daudz futbolistu, kas nodzērušies, atkarīgi no narkotikām jau 40 gadu vecumā blandās pa ielām. Tāpēc lielākajai vērtībai vienmēr ir jābūt nemainīgajai mūžības vērtībai un visa paļāvība Dievā, nevis cilvēkos vai karjerā. Jo viss var mainīties vienā mirklī. Uz debesīm mēs nepaņemsim līdzi neko no sasniegumiem, bagātībām vai uzvarētajām spēlēm.
Zinu, ka debesīs Dievs man nejautās, cik mājas nopirku uz zemes vai ar kādas firmas pulksteni es staigāju. Viņš prasīs: ”Dēls, cik cilvēkiem tu pastāstīji par Jēzu? Cik cilvēkiem tu parādīji ceļu pie Manis?”
Katram no mums Dievs ir devis dažādas spējas, resursus un iespējas, lai, tās lietojot, izglābtu cilvēkus. Tik žēl, ka daudzi kristieši aizmirst par Dievu un citiem, tā vietā dzenoties pēc piemetamās daļas – labklājības.
