No bērnības, kopš sevi atceros, pie lielākas piepūles vai straujām kustībām, manu sirdi pārņēma nežēlīgas sāpes. Šīs sāpes bija kā asi dūrieni. Reizēm tās ilga gandrīz stundu un, mēģinot elpot, tās kļuva dziļākas. Tā, asarās izmirkusi, es parasti gaidīju, kad un vai vispār varēšu kārtīgi ieelpot. Mana lūgšana bija: “Dievs, palīdzi man!” (kaut Viņu vēl nepazinu), bet es baidījos kādam par šīm sāpēm stāstīt. Tā pagāja daudzi gadi. Biju ar šo slimību apradusi un pielāgojusies tai. Jo, lai gan man ļoti patika vingrot, es to darīju ierobežoti, lai neizsauktu nevajadzīgas problēmas.
Interesanti, kad kļuvu kristiete, tā vietā, lai lūgtu Dievam dziedināšanu sirdij, mana lūgšana vingrošanas laikā bija, lai tā nesāktu sāpēt. Tad kādā dievkalpojumā mācītājs Vilnis vadīja draudzi lūgšanā un, kad viņš minēja, ka šajā brīdī, kādam tiek dziedināta sirds, sirds rajonā es sajutu patīkamu siltumu. Es zināju, ka tā ir mana sirds, kuru Dievs dziedina. Es zināju, ka manai sirdij ir pieskāries pats Jēzus. Pēc kāda laika izejot pārbaudes pie ārstiem, viņi atzina: “Jūsu sirds ir perfektā kārtībā!” Paldies Tev, Dievs!
Elīna