Pēc ļoti patīkamas pārliecinātas ateistes dzīves, 2015.gada 7.jūlijā es kļuvu par kristieti. Biju ateiste kopš vidusskolas laikiem un mana pārliecība bija ļoti spēcīga. Līdzīgi kā citi ateisti, sākotnēji biju ļoti naidīga un uzbrūkoša pret ticīgajiem, tomēr ar laiku kļuvu maigāka, pieņemot, ka ir jauki, ja ticīgajiem ir sava ticība un es necentos viņus pārliecināt par savu patiesību. Ja jau viņu ticība tiem palīdz labāk dzīvot, tad mani tas netraucē. Tomēr ideju par kādu labvēlīgu Dievu, kurš mūs ir radījis un mīlējis, uzskatīju par pilnīgām muļķībām. Biju pārliecināta, ka viss, kas mūs sagaida pēc nāves, ir pilnīga aizmirstība. Es negribēju ticēt. Man viss bija labi, līdz tas mainījās.
Es raudāju domājot par Jēzu
Manai jaunpiedzimšanai ir divi cēloņi. Dažreiz es cenšos neuzsvērt vienu no tiem, jo tas dod skaidrojumu, kuru es nevēlos atzīt. Atzīt savu – nespēku. Stāsts ir pavisam vienkāršs: Es piedzīvoju grūtus laikus. Biju ļoti noraizējusies par savu bērnu. Kādu dienu es sēdēju tukšā istabā un skaļi izteicu vārdus: “Esi ar mani”. Tas bija mulsinoši. Nesapratu kāpēc un kam to saku… Centos to aizmirst, turpināju dzīvot, un situācija atrisinājās. Vairs par to nedomāju. Zinu, kā cilvēki parasti domā: Vai, vai, vai… Nikolai bija smags brīdis, viņa nespēja tikt galā ar savām problēmām, tādēļ nolēma uzticēties kaut kam lielākam. Bet tā ir tikai daļa no patiesības.
Kādu dienu sērfojot internetā, es uzdūros rakstam par kāda kristīgā filozofa dzīvi. Nedaudz to palasot, izplūdu asarās. Vēlāk, tai pašā dienā, es atkal izplūdu asarās, un nākamajā dienā atkal. Tīrot zobus, cenšoties iemigt, mazgājoties, barojot bērnu… es izplūdu asarās.
Nesapratu, kas ar mani notiek. Man viss bija kārtībā, bet es jutos, kā iemesta laivā, kuru mētā jūras viļņi. Es nebiju bēdīga, nebiju izbijusies – man vienkārši bija pārāk daudz emociju. Izlēmu nopirkt šī autora, kurš mani saraudināja, grāmatu. Protams, lai to analizētu no sava ateistiskā skatu punkta, bet es atkal izplūdu asarās. Iegādājos kādu citu kristīgo grāmatu, un atkal asaras. Tas vairs nebija kontrolējami. Es taču nedrīkstu visu laiku raudāt.
Pienāca brīdis, kad nonācu krustcelēs. Apsēdos un teicu sev: “Labi, Nikola, tev ir divas iespējas. Pirmā: Tu vari pārstāt lasīt grāmatas par Jēzu. Otrā: Tu varētu kārtīgāk padomāt, kādēļ kļūsti tik emocionāla.” Es izlēmu par otro iespēju, saprotot, ka, ja es nesapratīšu, kas ar mani notiek, es varēšu atgriezties pie pirmās iespējas.
Es uzrakstīju e-pastu savai labai paziņai, kristietei, ka vēlos ar viņu parunāt par Jēzu. Kad to nosūtīju, tūlīt nožēloju savu rīcību, bet atsaukt e-pastu nebija iespējams. Mans e-pasts sasniedza adresātu un meitene atbildēja, ka būtu ļoti priecīga satikties ar mani. Tu jau zini, ka kristiešiem patīk runāt par Jēzu…
Tās dažas dienas pirms tikšanās es sajutos kā muļķe – ko gan es viņai varu prasīt? Vai tev… patīk Jēzus? Kāds bija Jēzus nodoms, kad Viņš kalpoja? Kādēļ Viņš nokaltēja vīģes koku?
Un tad notika kas tāds, ko es nevaru izskaidrot. Stundu pirms mūsu tikšanās es skaidri zināju – es ticu Dievam. Vēl trakāk, es biju kļuvusi par kristieti. Vienā stundā izmainījās visa mana dzīve.
Tagad es saprotu, ka visu laiku, kamēr es raudāju, es biju raudājusi domājot par Jēzu. Es biju sākusi ticēt, ka Viņš tiešām ir Tas, ko Viņš pats par sevi saka. Es tikai to vēl nebiju sapratusi. Bet tad tas notika, un es sajutos tā it kā Viņš visu laiku būtu bijis ar mani.
Satiekoties ar šo meiteni, es viņai neveikli paskaidroju, ka vēlos izveidot attiecības ar Dievu… Mēs lūdzām, smējāmies, mazliet paraudājām, tad viņa man uzdāvināja vairākas kristīgas grāmatas. Un šodien es esmu šeit.
Viss tika salikts pa plauktiņiem
Daudzi man jautā: “Kas notika tajā stundā pirms jūsu tikšanās?” Es nedzirdēju Dieva balsi. Nebija kādas parādības vai vīzijas. Man tikai bija sajūta, ka viss ir salikts pa plauktiņiem. Ka es beidzot saprotu to, ko visu laiku jau slepenībā zināju. Stundu pirms tikšanās ar draudzeni, es piedzīvoju savu – nākšanas pie Kristus, kulmināciju. Kad pilnībā salūzu Dieva priekšā un Viņš varēja ienākt manā dzīvē. Zvaigznes sastājās savās vietās un es vienkārši sapratu, ka Dievs ir reāls un mana dzīve pieder Viņam.
Cilvēki jautā, vai pēc tam kad es kļuvu par kristieti, esmu pārtraukusi savu regulāro raudāšanu. Patiesībā es raudu daudz biežāk nekā iepriekš. Raudu, jo tagad es piedzīvoju Viņa mīlestību, labestību un žēlastību tādos apmēros, kā agrāk pat nevarēju iedomāties. Šorīt lasot rīta laikrakstu es burtiski sabruku uz ceļiem par to, cik ļoti zudusi un salauzta ir šī pasaulei… Bet tajā pašā laikā, cik priecīgi, paļāvīgi un droši mēs tajā varam būt, ja uzticamies Kristum.
Kļūstot par kristieti, mana ikdiena nav palikusi vienkāršāka. Taču, šis piedzīvojums ir izmainījis visas manas attiecības ar cilvēkiem, manu skatu uz naudu, pilnībā pārvērtis manu publisko tēlu, un licis domāt par daudzu iepriekš darītu lietu atmešanu. Man ir sākusies jauna dzīve.
Nicole Cliffe ir rakstniece un žurnāliste, portāla The Toast dibinātāja un autore
Avots: Nicole Cliffe “How God messed up my happy atheist life”