Evijas un Pētera stāsts
Pašiem regulāri, mērķtiecīgi veidot dzīvas, personīgas attiecības ar Dievu
Bez personīgām un dzīvām attiecībām ar Dievu, bērnu audzināšana un īpaši bērnu garīgā audzināšana būs kā karkass bez dzīvības. Tad – gan kopā pavadītais laiks ar bērniem, gan citu principu un ieteikumu ievērošana nenesīs vēlamos rezultātus. Piemēram, ko tas līdz, ja visi dodamies pastaigā ar bērniem, bet paši esam īgni un neapmierināti ar sevi?
Uzturēt labas, cieņpilnas, dzirkstošas, mīlestības pilnas attiecības savā kā laulāto starpā
Gan pirmais, gan otrais punkts rada pamatu veselīgai atmosfērai, kurā bērnam augt. Bērns vairāk mācās sajūtot, nevis dzirdot. Viņš sajūt dabiskumu attiecībās, sajūt mīlestību, dzīvību, kas plūst no vispirms Dievā apmierinātiem vecākiem, kas izrāda mīlestību viens otram. Tad bērns pats gribēs līdzināties viņiem.
Būt patiesiem un dabiskiem. Prast atzīt savas kļūdas un atvainoties bērnam
Vecākiem nav jātēlo Mis un Misters perfektie, kuriem viss un vienmēr izdodas, un kuri nekad nekļūdās. Protams, bērnam jāzina un jājūt, ka vecāks ir autoritāte, kurš jāciena un kam jāpaklausa, bet tajā pašā laikā gan mums pašiem, gan bērnam jāsaprot, ka visi “esam vienā laivā” kā cilvēcīgas būtnes, kuriem ir grēcīga miesa un kuriem vajag Glābēju.
Uz mums visiem – gan bērniem, gan vecākiem – vienādi attiecas Dieva likumi, Viņa principi un Viņa dzīvību nesošais Vārds.
Manuprāt, nekas vairāk tā neatgrūž bērnus no Dieva kā liekulība – vārdos viens un darbos cits. Arī tad, kad kāja paslīd, kļūdāmies, “izgāžamies” un bērns to redz, jūt un piedzīvo, neizliksimies, ka nekas nav bijis, bet atzīsim to, un atvainosimies bērnam, ja vajadzīgs, un visi kopā lūgsim, atzīstot vēl vairāk, ka mums visiem vajadzīgs Jēzus un dzīvas attiecības ar Viņu.
Pavadīt kvalitatīvu laiku kopā ar bērnu
Kopā pavadītais laiks ir pilnīgi neatņemama sastāvdaļa, lai bērns justos un augtu laimīgs. Bērni ir mūsu mācekļi un, esot kopā, mēs ieguldāmies viņos. Viņi kā mazi sūklīši uzsūc visu, kas viņiem nepieciešams. Tad viņi jūtas mīlēti, droši un aug ar veselīgu pašapziņu.
Kopīgas pārrunas par Dievu, lūgšanas un Dieva meklēšanas laiks
Jau kopš bērnu dzimšanas, mēs katru vakaru, liekot bērnus gulēt, svētījām viņus un lūdzām par viņiem uzliekot rokas. Tāpat mēs runājām pār viņiem apsolījuma vārdus no Bībeles, tos
pārfrāzējot. Kad bērni jau paaugās, lasījām viņiem priekšā kādu pamācošu stāstiņu vai kādu stāstu no bērnu Bībeles (to pārfrāzējot attiecīgi vecumam), un tad ļoti svarīga sastāvdaļa bija atprasīt bērniem, ko viņi dzirdējuši. Tādā veidā viņi uzmanīgāk klausās un mācās izteikt savu viedokli. Bieži vien atraisās sarunas par konkrēto tēmu, kas skar viņu pašu dzīves un beigās seko lūgšana, kurā bērns pats pateicas Dievam, un lūdz to, kas sirsniņā. Nobeigumā kāda pateicības vai slavas dziesma.
Kamēr bērni ir mazi, viņi ļoti labprāt gan klausās, gan piedalās diskusijās, gan lūdz un slavē. Viņiem tas šķiet dabiski. Ja tas iztrūkst, vēlāk, viņiem pieaugot, kļūst kaut kā neērti runāt par Dievu, un saikne un atvērtība var pazust.
Savukārt, ja tas notiek katru vakaru (regularitāte ir ļoti svarīga, lai arī cik aizņemti un noguruši mēs būtu, kaut protams, var būt izņēmumi un gadās visādi), bērni pie tā pierod un pat nespēj aiziet gulēt, kamēr par viņiem nav aizlūgts un kamēr viņi paši nav atbrīvojuši savas sirsniņas no visa, kas pa dienu sakrājies. Šāda bērnu stāstiņu un bērnu Bībeles lasīšana vakaros pamazām pārauga par ģimenes mājas grupiņu, ko sākām noturēt katru sestdienu. Sestdienās sanācām kopā, slavējām Dievu, pateicāmies Viņam, lūdzot Svētā Gara vadību un darbību mūsu vidū, ticot reālai Dieva klātbūtnei. Bērni jau bija trenēti gan slavēt un pielūgt Dievu, gan lūgt kopā un katrs atsevišķi. Pārrunājām, kā pa nedēļu gājis, ko lasījuši no Bībeles, ko Dievs uzrunājis. Protams, visā jāvadās no Svēta Gara.
Ir bijušas reizes, kad jūti, ka kāds ir nospiests un nevēlas ne lūgt skaļi, ne ar ko dalīties, un tad ar varu nav jāpiespiež, bet Dieva atbrīvojošā klātbūtne padara savu darbu katru reizi un tas ir tik fantastiski.
Vēlos uzsvērt, ka personīgi man tieši šīs mājas grupiņas ir visvairāk palīdzējušas bērnu audzināšanā, un esmu tik pateicīga Dievam, ka tas iesākās ar vakarā gulēt likšanu un tad pārauga jau regulārā stundu vai nedaudz ilgākā kopīgā Dieva meklēšanas, lūgšanu un pārrunu laikā, kad bērni paši reāli varēja piedzīvot dzīvā Dieva pieskārienu, darbību un palīdzību. Bērniem sasniedzot pusaudžu vecumu, tieši šis kopīgais laiks Dieva priekšā palīdzēja mums kā vecākiem labāk saprast, kas notiek bērnu sirsniņās, par ko lūgt un ticēt kopā ar viņiem.
Šī ir mūsu pieredze un mūsu stāsts – ne bez kļūdām, ne bez caurkritieniem un ne bez izaicinājumiem, tomēr ir tik labi būt Derībā ar Dievu un svinēt Kristus uzvaru it visā. Ja lūdzam Dievam padomu un sekojam Svēta gara vadībai, jebkurš tuksnesis var tikt pārvērsts par Ēdenes dārzu, lai arī kādā vecumā bērni nebūtu un lai arī kādas kļūdas nebūtu pieļautas. Dieva apsolījumi stāv pāri visiem apstākļiem un mūsu derība ar Dievu dāvā mums uzvaru Jēzus dēļ. Manuprāt, dzīva ticība Dieva apsolījumiem par sevi un saviem bērniem, kas nostiprinās mums pašiem pieaugot attiecībās ar Dievu, ir svarīgāka par jebkādu principu ievērošanu un likumu turēšanu. Slava Dievam par Viņa gudrību un vadību! Kāda gan vēl lielāka dāvana un atbalsts mums kā vecākiem varētu būt dota, kā personīgs, klātesošs konsultants un padomdevējs – Svētais Gars, kurš var un grib vadīt, mierināt un atbalstīt mūs šajā pavisam ne vieglajā misijā, kas ir bērnu audzināšana.