Attiecības ar Dievu.

Daži saka, ka esmu eņģelis, citi – ka esmu Dieva dāvana viņiem. Smaids katru rītu man nāk dabiski. Ir ļoti retas tās dienas, kad es pieceļos bez smaida. Esmu pieradis dzīvē atrast prieku, gaišumu, vienmēr iet un spīdēt. 

Visa mūsu ģimene ir ticīga. Viss sākās ar tēvu, kurš mūs veda uz draudzi. Apmeklējām draudzi, kristījāmies. Esam uzauguši svētdienas skolā. Pusaudžu gados gan bija neilgs laiks, kad es neapmeklēju draudzi, bet mani vienmēr kaut kas mudināja atgriezties….

16 gadu vecumā sapratu to, ka es bez Dieva vairs nevaru.

Biju izdzīvojis savu agrīno pusaudžu vecumu. Sāku vairāk iepazīt Dieva Vārdu, izbaudīju to, cik labi ir būt Viņa klātbūtnē, sāku pamanīt, kā Dievs darbojas manā dzīvē. Man bija grūti iedomāties savu ikdienu bez Dieva.

Kalpošana noteikti bija pati nozīmīgākā lieta, kas veicināja manas attiecības ar Dievu. Pateicoties kalpošanai, manas attiecības ar Dievu ir augušas un kļuvušas dziļākas.

Bet reizēm manas attiecības ar Dievu ir augušas, ne tajās pašās labākajās situācijās… Bet, ja tādas situācijas nebūtu notikušas, es nebūtu tas, kas esmu šodien.

Sāpes.

Man parādījās sāpes. Tās turpinājās divus gadus. Sākumā domāju, ka vienkārši sapūta vai gulēju pie atvērta loga, vai varbūt pacēlu kaut ko smagu… Bet ar laiku sapratu, ka jādodas pie ārstiem.

Ārsti neko jaunu nepateica – “Palietojiet tādu smēri. Gan jau sapūsts. Esat sastiepis kādu muskuli vai cīpslu.”

Pienāca brīdis, kad es vairs nespēju pat nosēdēt pie galda. Sēžot pie galda, es vienmēr sāpēs noliecos uz priekšu. Nereti mēdza būt tādas situācijas, kad es noģību vienkārši stāvot un runājot ar draugiem.

Bieži, kad kalpoju nometnēs, nespēju būt vienā telpā ar citiem cilvēkiem, jo man bija kauns, ka viņi pamanīs, ka es mokos sāpēs. Parasti izgāju ārā pagulēt zālē vai, pareizāk sakot, bez maz vai ritinājos zālājā.

Tas bija brīdis, kad es sapratu, ka nav tā, kā ārsti man saka. 

Pienāca tā diena, kad es biju savā darbavietā, un viss bija tik slikti, ka es nespēju pastrādāt. Mani kolēģi redzēja, ka es vairs nespēju normāli funkcionēt un izdarīt pat vienkāršākās lietas. Izlēmu braukt uz slimnīcu. Un tās nedēļas laikā arī atklāja manu diagnozi.

Diagnoze un operācija.

Diagnoze bija – ļaundabīgs audzējs. Tas bija noēdis praktiski pusi mugurkaula skriemeļus līdz pat muguras smadzenēm, kas bija iemesls, kādēļ mēdzu bieži ģībt. Tika noēstas ribas, nospiesta plauša. Rezultātā man nav kreisās plaušas un lāpstiņas.

Brīdī, kad es uzzināju diagnozi, mana dzīve tikai pa īstam bija sākusies. Esmu iesaistījies, sācis kalpot. Mana dzīve ir atvērusi pilnīgi jaunu skatuvi, jaunas iespējas, un tad pēkšņi diagnoze, kas cenšas visu apstādināt.

Bija dakteri, kuri teica, ka ir jau par vēlu, ka viņiem ir maza ticība, ka tur vispār ir jēga kaut ko darīt. Bija pat ārsts, kurš atteicās kaut ko darīt. Bet beigu beigās bija ārsts, kurš uzņēmās pilnu atbildību, iesaistot vēl piecus citus ķirurgus.

Toreiz bija liela pārliecība, ka es varētu zaudēt kustību spējas. Zinot, ka ir skarti visi dzīvībai galvenie orgāni – asinsvadi, mugurkauls, plaušas…. ģimenes locekļi tika brīdināti par to, ka mana iespēja izdzīvot ir gaužām maza. Ne velti operācija aizņēma 10 stundas.

Pirms operācijas, protams, ka mani pārņēma kaut kāds izbīlis un bailes. Savās bailēs izskatīju opcijas, kā un ko darīt. Meklēju risinājumus, kas būtu, ja es vairs nestaigātu vai nefunkcionētu kā pilnvērtīgs cilvēks. Bet tā vietā, lai es turpinātu baiļoties, es uzklausīju savus kristīgos draugus, kuri man sūtīja Dieva Vārdu un dziedinošas Rakstu vietas.

Arī tajā brīdī, kad cerība bez maz vai kā zuda, es pratu atrast to ticības sēklu. Man bija Dieva Vārds, ko es vienmēr pie sevis atkārtoju.

Arī tad, kad mani veda uz operāciju zāli, pēdējais, ko darīju – es atkārtoju Dieva Vārdu. Es pasludināju sev: “Dāvi, tev būs dzīvot, un tev būs arī staigāt.” Tas bija pēdējais, ko apliecināju Dieva priekšā kā Dieva bērns. Un tas piepildījās.

Prieks.

Tajā brīdī, kad es pamodos, manī bija tāds prieks un asaras… Es novērtēju visu to, ko savā dzīvē biju paveicis un varētu izdarīt nākotnē. Dievs man ir devis dzīvību. Viņš mani ir lietojis līdz šim, un tagad varēs to darīt vēl vairāk un bagātīgāk.

Kad es atceros to brīdi, kas notika, kad ārsti pateica, ka man vairs nav cerības, bet tagad es atmostos un jūtu savas kājas, visu sevi… Tas ir liels prieks.

Es bieži mēdzu domāt – ko darītu citi? Kāds uzgrieztu muguru, vainotu Dievu. Atkāptos no savas ticības. Bet es vēlos teikt tiem, kas cīnās, ar ko līdzīgu – neesi tas, kurš padodas. Galvenais ir ticēt, nepadoties un būt par gaismu kādam citam, kādu iedrošināt, ļaut kādam citam smelties iedvesmu no tevis.

Šodien es esmu ļoti laimīgs, un priecājos, ka tāds varu būt arī turpmāk. Jo tomēr, kad tu burtiski piedzīvo dzīvību, tad tevi pārņem īsts prieks… caur asarām.

Šodien es varu pacelt lietas, varu dziedāt, varu izdarīt visu, ko varētu arī kāds cits. Esmu pateicīgs Dievam par visu. Man ir prieks būt Viņa bērnam.

Es pateicos Dievam par dziedināšanu. Pateicos, ka varu staigāt un rīkoties.

Es mīlu Jēzu. Un mīlēšu.