Beidzot vidusskolu, es nezināju, kur tālāk mācīties, tādēļ nolēmu veltīt vienu savas dzīves gadu Dievam. Devos studēt uz Bībeles koledžu. Un tieši tur sākās manas dzīves lielie brīnumi. Sākot ar to, ka tur sastapu savu vīru Viktoru, ar kuru šogad nosvinējām 13 gadus laulībā. Mēs uzsākām to ceļu kā tādi “mazulīši”, un tagad audzinām savus mazulīšus.

Pienāca 2021. gads. Sākās Covid laiks. Tikko visi sāka runāt par to, ka vajadzētu vakcinēties, ka es jau jutu, ka saslimstu. Saslimu smagā formā. Abās dzemdībās man tik ļoti nesāpēja viss ķermenis. To ir grūti izskaidrot. Es vienkārši smaku nost. Nespēju nostāvēt. Sāpēja viss mugurkauls. Bija sajūta, ka mani kāds skalda ar cirvi. Tās bija ļoti neizturamas, sāpīgas septiņas dienas. Bet man bija apziņa, ka Dievs ir tepat blakus, un ja es gribēšu, Viņš mani dziedinās. Bet es teicu “nē”, ka es izcietīšu. Un es izcietu. Pamazām atgriezos darbā.

Manas attiecības ar Dievu tajā laikā nebija dziļas. Jā, man vajadzēja Dieva spēku un palīdzību, bet es tam piegāju virspusēji.

Mums bija 2 dēli, bet mēs ļoti gribējām arī meitiņu. Mēs ļoti gribējām, bet apzinājāmies, ka tas nebūs vienkārši, jo mana anamnēze bija diezgan graujoša. Tomēr pienākot vasarai, es paliku stāvoklī. Pagāja vairākas nedēļas, līdz es devos pie ārstiem uz pārbaudēm. Pārbaudes nebija iepriecinošas. Izrādījās, ka tā bija ārpusdzemdes grūtniecība. Tajā mirklī jau bija pagājuši divi mēneši kopš grūtniecības sākuma. Šādā laikā var notikt olvada plīšana, iekšējā asiņošana… Tas var būt ļoti bīstami.

Tas viss notika tik ātri, ka es to nespēju aptvert. Vienā mirklī tev ir, bet nākamajā vairs nav. Papildus tam nācās izņemt arī olvadu.

Tas man bija liels kritiens, pēc kura es pavisam novērsos no Dieva. Es vienkārši negribēju ar Viņu runāt. Mans iekšējais cilvēks bija pilnībā sasists. Nebija dienas, kad es neraudāju no sāpēm, ka tā bērniņa vairs nav. To ir tik grūti aptvert. Tu gaidi, ka, iespējams, tā varētu būt meitenīte… Un tad vēl katru rītu tev ir jābrauc garām tam Gaiļezeram… Gadu es biju depresijā.

Tik interesanti, ka tādi notikumi 2021. gadā manā dzīvē notika ik pēc diviem mēnešiem. Tikai sliktāk, sliktāk, sliktāk.

Un tai pašā laikā es mēģināju ieguldīties darbā, dažādos projektos un iegūt atzinību no priekšniekiem, ka esmu uzlabojusi darbu klīnikā, ka ir pacientu plūsma, ka ir pozitīvas atsauksmes un sadarbības.

Kādu dienu man bija jābrauc uz Ventspili ar lielajiem priekšniekiem apmācīt vietējās medicīnas māsas labākam darbam. Ir liels krustojums. Man bija jānogriežas pa kreisi. Noteikumus es zinu, ātrums nebija liels. Luksoforā iedegas sarkanais un es griežu. Sekundes simtdaļās es skaidri dzirdu Dieva balsi – “Tūlīt būs avārija, bet viss būs labi.” Un pēc mirkļa drošības spilveni ir izšāvušies. Gāž lietus. Cilvēki skatās. Neviens nenāk klāt. Mašīna kūp.

Pēc tam divas diennaktis pavadīju slimnīcā bez lielām traumām un ar nelielu smadzeņu satricinājumu. Tas bija pēdējais piliens, kad es sapratu, ka man ir jāpārtrauc darīt to, ko es daru, jo tas mani ne pie kā laba nenovedīs.

Sapratu, ka ir jāapstājas un jāatgriežas pie Dieva. Es nevaru pati sevi iznīcināt, darot lietas, kas ir pretrunā ar sevi pašu, norokoties darbā, un aizmirstot svarīgāko.

Pēc laika man zvanīja policija. Viņi bija ieguvuši ierakstu no avārijas. Es domāju, ka viņi teiks liktenīgos vārdus, bet izrādījās, ka es neesmu vainīga. Manas kājas palika mīkstas tur pat uz vietas. Cik liela ir Dieva žēlastība!

Tev šķiet, ka tu jau grimsti, bet Dievs izglābj. Tu slīksti, bet Dievs izglābj. Man patīk domāt tā par Dievu, ka Viņš nekad nesteidzas, bet Viņš arī nekad nenokavē.

Mums izmaksāja kompensāciju. Veiksmīgi pārdevām auto. Ieguvām līdzekļus, par ko varējām uztaisīt remontu. Viss notikušais tika vērsts par labu.

Neilgi pēc tam, manā dzīvē sekoja kāds interesants notikums. Bijām pie pusdienu galda ar kādu mācītāju. Vienkārši runājot, mēs nonācām līdz tēmai par manu neveiksmīgo grūtniecību. Un viņš saka: “Tev tas bērniņš ir jāatlaiž pie Jēzus!” Tur pat uz vietas izplūdu asarās, jo laikam tas bija tas, ko man tik ļoti vajadzēja dzirdēt. Es nebiju to izdarījusi. Es vienkārši visas sāpes turēju sevī. Kad viņš to pateica, manī atnāca brīvība.

Tas bija tik vienkārši, to nevajadzēja stundām izlūgt, to nevajadzētu gavēt. Tas bija tik vienkārši. Svētais Gars tajā brīdī pieskārās, un kopš tā laika, manī ienāca vispilnīgākā brīvība.

Bet kā lai mēs tiekam pie meitiņas? Es domāju, Dievs, ja man nav, tad nav. Nu ko es varu darīt, jo nekādas iespējas arī nevarētu būt.

Bija Ziemassvētku laiks. Mēs bijām draudzē. Lietas tā sakrita, ka es sapratu, ka man ir jānopērk grūtniecības tests. Kamēr es domāju, kuru testu iegādāties, mācītājs dievkalpojumā pēkšņi izteica vārdus: “Nav svarīgi, kāds tas būs, tas būs pozitīvs.”

Man šķita, ka esmu nedaudz par daudz sadomājusies. Laikam man tik ļoti gribās to bērnu, ka es sāku dzirdēt lietas, ko vēlos dzirdēt. Jautāju vīram, vai viņš to dzirdēja, bet viņš atbildēja, ka nē. Dzirdēju tikai es.

Nopirku visvienkāršāko testu, un nākamajā rītā uzzināju, ka tas ir pozitīvs. Un es raudāju, un raudāju, un es sapratu… Dievs ir tik varens.

Modināju vīru. Man nebija nekādas bailes par to, ka kaut kas varētu neizdoties. It kā identiskas situācijas ar iepriekšējo grūtniecību, bet tas miers un prieks, viņš bija pārdabisks.

Pēc vairākām nedēļām uzzinājām, ka mums būs meitiņa! Dievs mūs tik pārdabiski svētīja. Kopš mūsu meitiņas Deboriņas ienākšanas šajā pasaulē, Dievs tik pārdabiski mūs ir nesis visam cauri. Redzu, kā viss mūsu dzīvē tiek pakārtots par svētību.

Dievs vienkārši ir varens Dievs. Viņš visas lietas vērš par labu.