2016_ko_dara_tevs

Mans tētis nomira, kad man bija deviņi gadi, un arī es uzaugu bez tēva un manī pašā šis jautājums ir dzīvs. Cik atceros savu tēvu, viņš bija cilvēks, kas no rīta devās uz darbu un vakarā priecājās redzēt, ka visi ir mājās un drošībā. Viņš nebija diez ko emocionāls cilvēks, tāpēc liela saikne mūsu starpā nebija. Zināju, ka tētis bija tas, kas parasti lietus laikā devās laukā pēc mašīnas un piebrauca to pie pašām ārdurvīm, lai mēs nesalītu. Ja kaut kur izbraucām, viņš bija tas, kurš mūs fotografēja, tāpēc dienā, kad viņa bērēm meklējām bildes, reti kurā bildē bija redzams viņš pats. Viņš vienmēr atvēra burku ar marinētajiem gurķīšiem, kuru neviens nevarēja atvērt. Un kad kāds no mums bija slims, tētis vienmēr bija tas, kurš devās uz aptieku pēc zālēm. Pat ziemā tētis nebaidījās noiet lejā uz tumšo pagrabu, kad mammai virtuvē vajadzēja kaut ko no vasarā sagatavotajiem krājumiem.

Pa īstam tēva lomu ģimenē es sapratu tikai tad, kad mums ar vīru pieteicās mazie. Kas tad ir tas, ko tēvi dara, lai nopelnītu savu bērnu cieņu? Mans vīrs – viņš reti kad viņus baroja, un nošļukušo, pilno pamperi bērnam nomainīja tikai pēc manas norādes, un arī deguntiņu no puņķiem noslaucīja vien retu reizi…

Ko tad viņš darīja?

Viņš viņus turēja savās rokās un meta neticami augstu, pēc tam droši saķerot atkal savās lielajās plaukstās. Viņš pateica gala vārdu, ieilgušajai debatei par kucēna iegādi. Viņš klausījās vairāk nekā runāja. Viņš skrēja nopakaļus, mācot braukt ar divriteni. Lai gan bērni bija solījušies paši rūpēties par kucēnu, viņš vāca suņa kakas pa dārza pagalmu, devās ar suni pastaigās arī lietū, kad bērni izlikās, ka nejūtas labi, lai dotos laukā, bet īstenībā siltajā, gaišajā virtuvē dzēra karstu šokolādi. Viņš ar slapju muguru mācīja meitai braukt ar auto, kaut gan pārnācis mājās katru reizi zvērēja, ka tā būs pēdējā reize, bet nākamās dienas pēcpusdienā jau atkal redzēju meitu neveikli iestūrējam mūsu mājas iebrauktuvē. Viņš neveikli skatījās uz mūsu meitu, kad viņa piemērīja savu pamatskolas izlaiduma kleitu, nevēlēdamies atzīt, ka mazais sarkanvaidzis pārtapis jaunā sievietē.

Ja man būtu jāpastāsta kādam, kas tad ir tas svarīgais, ko tēvi dara – tas būtu, ka viņš ir tas, kurš rīkojas gan grūtos, gan vieglos laikos. Viņš ir cilvēks, kura rīcību vienmēr novēro bērni. Viņi mācās no viņa, kā pārvarēt un pārciest grūtības, dusmas, vilšanos un, kā dzīvot tad, kad ir labi.

Viņš nekad nesmiesies par bērna sapņiem, lai cik neticami tie šķistu. Viņš nakts vidū celsies un brauks pakaļ savam bērnam uz kādu nomali, jo jaunietis atkal aizmirsis uzpildīt degvielu. Viņš pieņems nepopulārus, bet pareizus lēmumus un pastāvēs uz tiem, kaut arī gribētu būt “labais tētis” un izpatikt. Kad viņš rīkosies nepareizi, viņš to atzīs un savu kļūdu labos. Viņš tur doto vārdu un nosaka toni attiecībām, kādas valda ģimenē un kāda ir mūsu bērnu attieksme, un skats pret vecākiem cilvēkiem un pretējo dzimumu. Piemēram, mans vīrs, mūsu bērnu tēvs, jau no mazām dienām mācīja bērniem rūpēties par citiem. Viņš ir ņēmis bērnus līdzi brīvprātīgajā darbā zupas virtuvēs, kopā ar tiem rakājies viņu spēļu kastēs, meklējot un labojot mantas, kuras atdot bērniem, kuriem tādu nav.

Bet vairāk par visu, labs tēvs ir iesaistīts savu bērnu dzīvē. Viņš nebēg no problēmām, bet tās risina. Viņš pirmajā vietā liek savu ģimeni, nevis sevi. Šodien zinu, ka mans īstais tētis, kuru es tā arī neiepazinu, bija brīnišķīgs tēvs, jo viņš BIJA. Viņš mūs neatstāja, viņš cīnījās un bija līdzās manai mammai.

Tēva lomai ir potenciāls ļoti spēcīgi ietekmēt savu bērnu. Izmanto to. Iespējams tu saņemsi daudz atzinības un mīlestības, iespējams ne, bet tas ir darbs, kas ir tā vērts.

Avots: What Does a Dad do?