2015_vilki_1

Kā jūs ar Arni iepazināties?

Lilita: Ar Arni iepazināmies Golgātas baptistu baznīcā. Drīz pēc tam, kad biju pieņēmusi Jēzu par savu kungu, es sāku dziedāt baznīcas korī, kur vīros man aiz muguras dziedāja arī Arnis. Rīgā mācījos jau trešo gadu un, atnākot uz draudzi, es par puišiem nedomāju. Man gribējās tikai Jēzu. Arī toreiz draudzes jauniešiem bija dažādi pasākumi. Un reiz Arnis ar savu draugu man izteica vēlmi atbraukt pie mums uz Bausku ciemos. Man bija neērti viņiem atteikt, es tikai uztraucos, ko mamma par to teiks. Tā viņi ar motociklu atbrauca, un es viņiem izrādīju Bauskas skaistākās vietas. Tolaik ne man bija kādas īpašas simpātijas pret Arni, ne viņam pret mani.

Kā tad draudzība pārauga mīlestībā?

Reiz pēc kādām lūgšanām Arnim sanāca braukt uz manu pusi, un mēs braucām kopā. Sēdējām tramvajā viens otram blakus, un Dievs vienkārši ielika manā sirdī mīlestību pret viņu. Es uz viņu pat neskatījos, vienkārši iemīlēju. Nākošajā dienā viņš aizbrauca uz sanatoriju ārstēt plaušas, un es mīlēju cilvēku, par kuru neko īsti nezināju. Atceros, ka mājās meklēju fotogrāfijās, kāds tad īsti izskatās tas puisis, kuru es mīlu. Biju gandrīz slima, cik mana sirds bija pilna! Taču viņam es biju vienaldzīga. Par to pārliecinājos, kad vēlāk aizsūtīju uz sanatoriju vēstuli, lai „pataustītu”, vai Arnim pret mani nav radušās kādas jūtas. Tā bija absolūta vienaldzība.

Ziemassvētku laikā, kad viņš atbrauca mājās, draudzes pasākumā bija izloze, kurā es vinnēju katliņu, bet viņš – nazīšus un dakšiņas. Tā kā abi dzīvojām vienā Rīgas pusē, sanāca, ka atkal mājup devāmies kopā. Kad Arnis, lai uzturētu sarunu, pajautāja par vinnestu, tad noskaidrojuši, ko katrs bijām izvilkuši, mēs sajutāmies gauži neērti. Šo sarunu abi atceramies vēl joprojām, un mazais alumīnija katliņš ar vāciņu mums ir saglabājies līdz šai dienai.

Toreiz mēs izrunājāmies par daudz ko, taču es ne ar vienu vaibstu vai žestu neizrādīju, ka kaut ko jūtu pret viņu. Savā sirdi apņēmos, ka, ja Dievs man paredzējis šo puisi par dzīves draugu, tad viņš būs tas, kurš pirmais izrādīs mīlestību. Es biju kā akmens.

Pienāca pavasaris. Dievs Arņa sirdi lēnām pildīja ar mīlestību pret mani. Arnis bija sarunājis savu brāli, lai tas novēro, vai man pret viņu ir kādas simpātijas vai nē. Tāpēc viņa brālis mani slepus vēroja un bija Arnim atzinis, ka es pret viņu neesot vienaldzīga.

Kādu vakaru, kopā ejot, Arnis man atklāja savas jūtas. Mana atbilde bija apmēram tāda: „Nu to es jau gaidīju!” Abi sapratām, ka tas ir nopietni, un tajā pat vakarā manas mājas pagalmā lūdzām: „Dievs, ja tas ir no Tevis, tad vadi mūs, un mūsu dzīves būs priekš Tevis un ar Tevi!” Maijā saderinājāmies, paziņojām par to draudzē, un kāzas svinējām jau augustā.

Toreiz jaunieši uz kāzām brauca ar smagajām mašīnām, jo vieglo nebija. Mums gan viena bija sarunāta, taču tā bija sajaukusi adresi, tāpēc jaunieši aizbrauca, bet mēs palikām Rīgā, to ilgi gaidot. Taču kāzas izdevās vienkāršas, sirsnīgas un jaukas. Toreiz vēl daudzus no draudzes nepazinu, jo Rīgas Golgātas draudzē gāju tikai gadu.

2015_vilki_2

Kā jums ir izdevies nodzīvot laulībā pusgadsimtu, kas mūsdienās ir liels retums?

Vārds, kuru mācītājs runāja mūsu laulībās, bija: „Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu.” (Filip. 3:20).

Es ļoti mīlēju Jēzu, taču bija brīži, kad mana attieksme liecināja, ka vairāk tomēr mīlu Arni. Tad Dievs pieļāva situācijas, kas lika sakārtot pareizas prioritātes. Ar laiku ievēroju – ja Arnis manā sirdī ieņem pirmo vietu, man ir grūtības un jūtos slikti, bet kad ļauju, lai sirds tronī ir Kristus, man paliek viegli un labi dzīvot.

Ne jau visu laiku mums bija tikai gaiši un skaisti. Mums bija divi mazi bērni, es strādāju, nevarējām tik bieži tikt uz baznīcu, pat nebija laika lasīt Vārdu. Dažreiz Arnis bija tik noguris, ka neaizgāja, citreiz es. Mans garīgais cilvēks sāka nīkuļot. Līdz ar to, ka garīgā dzīve bija atstāta novārtā, sākās problēmas. Ne laulības dzīvē, bet veselības problēmas. Jo, ja esi garīgi vājš – nelasi Vārdu, pielūdz tikai garām ejot, tad velns uzbrūk un zog.

Tā 1974. gadā, bērniem vēl maziem esot, es smagi saslimu. Ārstējos, taču nesekmīgi. Kļuva aizvien sliktāk. Tai laikā biju tā atsvešinājusies no Dieva, ka pat nemācēju pie Viņa iet pēc palīdzības. Kristieši man stingri pieteica, lai braucu pie viņiem uz lūgšanām. Es meklēju risinājumu. Man bija jāpiedzīvo pestīšana no jauna, jo es biju atkāpusies un garīgi vairs nebiju dzīva. Man vajadzēja satikties no jauna ar Jēzu.

Kādu vakaru, kad atkal atrados smagā stāvoklī, drebot un kratoties pa gultu, vīrs virtuvē lūdza Dievu. Svētais Gars viņu uzrunāja – ka mēs esam viena miesa. Ne vīrs bez sievas ir kas draudzē, ne sieva bez vīra. Un, ja es esmu dedzīga, bet viņš nē, tad es atslābstu viņa dēļ, bet, ja viņš ir dedzīgs un es nē, tad viņš atslābst, jo vīrs un sieva ir viena miesa. Ar mani tas bija noticis, es biju atslīdējusi atpakaļ, un Dievam vajadzēja ar Arni ko izdarīt, lai es varētu tikt uz priekšu.

Dieva Gars mudināja Arni teikt draudzē savu pirmo liecību, apsolot, ka tad viņa sieva tiks dziedināta. Draudzē bija sapulces, kad varēja liecināt un, kad Arnis apņēmās Dieva priekšā to izdarīt, man sākās atveseļošanās.

Tā es ieguvu dziedināšanu un reizē jaunas attiecības ar Kristu – ļoti stipras, dziļas un stabilas. Biju tik pateicīga Dievam par to, kas bija noticis! Jo mana slimība bija tik smaga, ka tā neļāva man pat staigāt. Nu es atkal varēju visu!

Stāstu to, lai parādītu, cik ļoti laulībā vīrs ar sievu ir garīgi saistīti. Nevar būt, ka viens ir dedzīgs, bet otrs nē. Tur nekas nesanāks. Kaut kas vienmēr maisīsies pa vidu, un beigās abi būs remdeni.

Kā jums ir izdevies nosargāt laulību?

Ja Jēzus laulībā ir galvenais, tad laulība ir stipra. Interesanti, ka visiem Arņa brāļiem ir bijušas 3 sievas. Bet, staigājot ar Jēzu, es varēju būt droša par savu laulību. Es vienmēr zināju, ka neatkarīgi no uzbrukuma veidiem, Dievs man ir devis vīru, un, ja vajadzēs, Viņš pats man visu atklās, parādīs un izputinās visus mūsu ienaidnieka perēkļus.

Dievs mūs redzēja, pirms tikām radīti mātes miesās. Viņš mūs zināja, pirms pazinām viens otru. Viņš mūs saveda kopā. Viņš arī zina, kāds būs mūsu pēdējais laiks, kad aiziesim uz Mājām. Šo drošības sajūtu mums dod tikai Dievs un tikai tad, kad paklausām Viņam.

Esam iemācījušies pēc strīda uzreiz salīdzināties. Jau agrāk es nevarēju aizmigt, ja nebijām izlīdzinājušies, jo, ja nu vairs nepamostamies, tad svarīgi, ka esam salīdzinājušies, lai velnam netiktu dota nekāda vieta mūsu starpā.

Kā jūs uzturat mīlestību mūža garumā?

Pirmkārt, lūgšanas. Tas ir vareni! Tas ir tik stipri! Kopīgi iet uz lūgšanām. Nevar tā, ka vienam gribas, bet otrs paliek mājās. Bija jau tā, ka man to gribējās vairāk kā Arnim, bet es viņu vilku līdzi un beigās, mēs abi bijām ieguvēji. Nedrīkst otru regulāri atstāt mājās, abiem jābūt kopā.

Otra lieta, kas vieno, ir kopīgs darbs Dieva lietās. Mēs vienmēr ļoti priecājamies par iespēju kopīgi kalpot. Piemēram, aiziet pie veciem cilvēkiem ar Tā Kunga piemiņas mielastu. Arnis savulaik bija draudzes vecajs, es sākumā viņa palīgs, vēlāk tāpat arī diakonos. Kalpojot mēs kopīgi dziedājām, sludinājām Vārdu, lūdzām, pasniedzām kausu un maizīti, svētījām, un, nākot mājās, abi lidojām. Tas deva stipru garīgu vienotību un sargāja no velna uzbrukumiem. Jā, tieši kopīga dalība Dieva darbā ir tas, kas ģimenē uztur īstu mīlestību.

2015_vilki_3

Kāds ir pareizs lomu sadalījums ģimenē?

Arnis: Nekad neesmu jutis, ka mums būtu jādala lomas. Ka kāds no mums būtu lielāks vai svarīgāks. Vienmēr visu esam izrunājuši, kas un kā būtu labāk, un tad tā arī darījuši. Mēs visu darām kopā. Es Lilitu arī nemācu, visu uzticu Dievam.

Lilita: Bībele saka, ka vīrs ir sievas galva. Taču es esmu aktīvāka, enerģiskāka, un dabīgi, ka ātrāk it kā varu sākt valdīt. Bet es sapratu, ka to nedrīkstu darīt. Es varu ieteikt, bet vairāk neko. Es varu lūgt. Esmu konstatējusi, ka tad, kad sieva lūdz par savu vīru, notiek izmaiņas. Aizrādot otram, pie tam nevis dievišķā mīlestībā, bet paštaisnībā, nekas labs nebūs. Mērot un mainot citus, mēs izpelnāmies sodu. Tāpēc esmu iemācījusies nevienu netiesāt un nemērīt ar savu mēru. Ar saviem vārdiem varu tikai apcietināt otra sirdi un aizskart viņa pašlepnumu. Es konstatēju, ka lūgšana ir vislabākā un visiedarbīgākā, lai pēc tam redzētu nevis savējo, bet Dieva darbu pie mums, un Viņš dod gudrību, kā virzīties tālāk.

Otram uzspiest savu gribu ir pats nepareizākais, kas var būt, ja vien tu nevēlies iegūt savu labumu, attaisnojot sevi un pazemojot otru. Nekad nedrīkst otru pazemot un darīt viņam kaunu.

Vēl viens veiksmes noslēpums – nesūdzies citiem, pat mammai, par savām grūtībām un problēmām laulībā. Sevišķi laulības sākumā bija lietas, kas man nepatika. Bet es nevienam nekad nestāstīju. Nevarēju iedomāties ko sliktu stāstīt par savu vīru. Ja kāds man ko tādu teica par viņu, es vienmēr viņu aizstāvēju. Apturēju jebkuras kritizējošas runas, sakot, ka viņš man ir ļoti labs, ka es viņu mīlu un neko negribu par to dzirdēt. Savas lietas mēs risinājām savā starpā Dieva priekšā un nenesām tās uz āru.

Kāda ir ģimenes misija?

Pats galvenais – lai ģimene ir tā, caur kuru Dievs var strādāt. Jo, kur divi vai trīs ir vienā prātā, tur Jēzus ir viņu vidū. Ja ģimenē vīrs un sieva ir vienā prātā, tad Dievs var darboties viņu vidū, ne tikai savstarpējās attiecībās un vajadzībās, bet arī draudzes lietās – var lūgt par draudzi, kalpot. Velns zina, ka tajā ir spēks, un tāpēc viņš ārda ģimenes. Kad vīrs un sieva dzīvo vienprātīgi, tur ir tāds svaidījums, tāda eļļa, un Tas Kungs tai ir apsolījis svētību un spēku.

Cilvēki bieži strīdas par sīkumiem. Tas ir tik muļķīgi! Kāpēc jūs nevarat sabučoties un iet mierīgi gulēt? Nē, katrs iet uz savu pusi! Nokavē iespējas, apcietina sirdis, attālinās viens no otra, un visvairāk cieš tieši bērni. Ir tik svarīgi sargāt vienprātību!

Arnis: Tāpēc ir kopīgi jālūdz, tad tādas lietas nevar notikt. Tas ir galvenais – sargāt vienprātību un kopā būt Dieva priekšā. Nekāds ļaunums tad nenotiks, Dievs pasargās.

Lilita: Mēs esam daļa viens no otra. Kad es daru pāri viņam, es būtībā daru pāri sev. Kad viņš dara pāri man, viņš dara pāri arī sev. Līdzīgi ir Kristus miesā – kad tās locekļi rīkojas, kā paši vēlas un dara viens otram pāri, viņi nodara pāri sev un visai Kristus miesai. Saprotot to, mēs savādāk izturamies viens pret otru. Apustulis Pāvils saka: „Šis noslēpums ir liels…” (Efez. 5). Viņš šo noslēpumu attiecina uz Kristu un draudzi, salīdzinot to ar vīra un sievas attiecībām. To ievērojot, ģimene var būt par fantastisku svētību daudziem.

Kādus padomus jūs dotu jauniešiem, kas domā par ģimenes veidošanu?

Arnis: Pirmkārt, svarīgi pārliecināties, vai tiešām tas ir Dievs, kurš saved abus kopā. Ja tas nav Dieva prāts, tad nekas labs nesanāks. Arī man Lilita nebija pirmā, par kuru es domāju un gudroju, bet Dievs sakārtoja tā, kā ir vislabāk. Viņš palīdz satikt īsto cilvēku.

Svarīgi neklausīties tajā, ko saka citi! Lūdz, lai Dievs parāda, un klausi Dievam. Lai tev ir tīra sirds, Dieva un savas līgavas, vēlāk – sievas priekšā!

Lilita: Pirmkārt, svarīgi, lai ir mīlestība uz šo cilvēku. Tas nozīmē, ka vari panest visus viņa trūkumus. Es sevi pārbaudīju, vai varu panest lietas, kas man nepatīk, bet ar ko man būs jāsaskaras ikdienā. Un es sapratu, ka mīlestība to visu uzvar.

Mūsu mīlestība atnāca pēkšņi, ne no kā, pat neskatoties uz viņu. Tas bija kas pārdabisks, tā bija dievišķā mīlestība, un tā mani iznesa cauri visām dzīves grūtībām. Kā es viņu mīlēju toreiz, tā es viņu mīlu tagad. Vienīgi šodien šī mīlestība ir dziļa, stabila un skaidra.

Mans padoms – vispirms aizrauties ar kalpošanu Dievam un Viņš gādās par pārējo. Ja tu klausīsi Dievam un iesi tur, kur Viņš aicina, Viņš pats parūpēsies par tavu dzīvesdraugu.

Lilitas un Arņa galvenās atziņas:

1. KOPT Dievišķo mīlestību savā starpā

Dievišķai mīlestībai līdzi nāk viss mīlestības šķautņu kopums!

Nepieciešams būt kopā lūgšanā. Svarīgi, lai būtu kopīgs lūgšanu altāris. Parasti ģimenes, kurām ir nesaskaņas, kopā nelūdz. Mēs lūdzām kopā no paša sākuma, arī ar bērniem. Un joprojām kopā lūdzam gan mājās, gan lūgšanas sapulcēs. Protams, mums ir arī individuālas lūgšanas.

Lūgšana izkopj dievišķo mīlestību, atnes Dieva tuvumu un mīlestību pret otru.

2. Ir svarīgi APLIECINĀT savu mīlestību

Nerunājot par sveikšanu svētkos, mēs nekad neaizejam no mājām, ja neesam saskūpstījušies. Pat, ja tikai uz pusstundu. Mēs nekad nebeidzam lūgšanu bez skūpsta. Tā esam pieraduši. Tad katru reizi pār mums nonāk tāds Dieva svaidījums! Mīlestība kļūst vēl stiprāka un dziļāka.

3. NEIZCELT otra kļūdas, bet APKLĀT tās

Citiem nestāstīt neko sliktu par otru, nepazemot vienam otru. Tas jāmācās visa mūža garumā. Neesam jau sasnieguši pilnību, jo miesa ir miesa. Šis garīgais princips attiecas uz visiem cilvēkiem.

4. Nekad nedrīkst otram ko aizrādīt ar pārākuma sajūtu, bet tikai mīlestībā

Vispirms jāparūpējas, lai sirdī ir patiesa dievišķā mīlestība, un tikai tad var runāt.

Interviju sarunāja Kristīne Petrova