Pirmo reizi ar Dievu sastapos 16 gadu vecumā, kad, klasesbiedreņu pamudināta, aizbraucu uz vasaras nometni. Man teica, ka tā būs kristīgā nometne, bet es neiebildu. Domāju – kas gan tur tāds? Gan jau būs forši.
Uzaugu ģimenē, kurā Dievs netika noliegts, bet dzīvo Dievu nebijām iepazinuši. Uz baznīcu mēdzām aiziet labi ja Ziemassvētkos. Man nebija ne mazākās nojausmas, ka ar Dievu var būt dzīvas un reālas attiecības.
Viena no nometnes aktivitātēm saucās “labirints”. Bija jāiziet cauri labirintam un jāizpilda daži uzdevumi. Viens no uzdevumiem bija uzzīmēt kādu lietu, kurā vēlamies redzēt Dieva pieskārienu, vai kuru vēlamies atdot Dievam, lai Viņš to izmaina. Uz brīdi apstulbu un nezināju, ko man tur zīmēt. Līdz beigās uzzīmēju savu ģimeni – mammu, tēti, brāli, māsu un sevi. Un zīmējot, vienkārši sāku raudāt.
Tas bija sāpīgs periods mūsu ģimenē – piedzīvojām šķelšanos, bet es par to nevienam agrāk nebiju stāstījusi. Tad nu šī bija pirmā reize, kad uzzīmēju to uz lapiņas Dievam un pēc tam, labirinta noslēgumā, piedzīvoju, ka par mani pirmo reizi kāds aizlūdz. Jutos ļoti emocionāli, nespēju apvaldīt asaras, taču bija sajūta, ka kaut ko palaižu vaļā.
Atgriežoties mājās, izgāju dārzā un izteicu Dievam savu pirmo lūgšanu par ģimenes atjaunošanu. Taču jāsaka, ka nekas daudz pēc manām pirmajām lūgšanām nemainījās.
Sekoja visādas ballītes, alkohols, puiši – viss, ko šī pasaule piedāvā. Tā tas vilkās vairāku gadu garumā. Absolvēju vidusskolu, pārcēlos studēt uz Rīgu. Uzsāku attiecības ar kādu puisi. Nebijām laulībā, taču uzsākām dzīvi kopā.
2018. gada otrajā pusē Dievs mani uzrunāja vēlreiz. Tā gada vasaras noslēgumā Rīgā notika Awakening Europe pasākums. Mana māsa, kura nesen bija sākusi iepazīt Dievu, ar savu draugu bija dabūjuši biļetes. Es gribēju, lai mans puisis arī nāktu ar mums, bet viņš, protams, nenāca. Bet kaut kādā veidā māsai izdevās mani pierunāt doties līdzi.
Tur notika mana otrā sastapšanās ar Dievu! Toreiz aicināja iziet priekšā visus, kas grib pieņemt Jēzu par savu personīgo Glābēju. Es brīdi vilcinājos, bet beigās piecēlos un bija sajūta, ka kājas pašas mani aiznesa uz skatuves priekšu. Pasākumā arī tiku pati pie savas Bībeles. Tāda man nekad nebija bijusi.
Atsaukties Dievam bija vieglākā daļa, taču priekšā gaidīja vēl daudzi pārbaudījumi, kuros varēju pārbaudīt, vai tiešām esmu uzticējusi savu dzīvi Jēzum.
Pēc pasākuma zvanīju savam puisim un teicu, ka vairs nevaru piekopt to dzīves stilu, kā līdz šim esam dzīvojuši. Viņš vienkārši apstulba un ļoti sadusmojās uz mani, ka esmu aizgājusi uz reliģisku pasākumu, kas sagrozījis man smadzenes. Es jutos satriekta, kā viņš var to nesaprast, bet tajā pašā laikā man ļoti negribējās zaudēt attiecības ar viņu.
Es noliku savu tikko iegūto Bībeli dziļākajā atvilktnes stūrī un nevilku to ārā. Tā nu es ar šo puisi biju kopā vēl divus gadus, un Dievu es centos no savas dzīves izslēgt. Bet mēs visi zinām, ka tas nav iespējams. Dievs vienmēr atrod ceļu. Dievam vienmēr ir risinājums. Viņš Savus bērnus nekad neatstāj.
Mazāk kā gadu pēc šī notikuma, Dievs sāka darboties mūsu ģimenē. Es tiešām nespēju noticēt, kad mamma man pateica, ka viņi ar tēti atkal sazinās un ir satikušies. Mūsu ģimenē ienāca piedošana. Dievs bija atbildējis uz lūgšanu, ko toreiz lūdzu dārzā. Mūsu ģimene nu ir atjaunota, svētīta un laimīga jau vismaz trīs gadus.
Kad situācija ģimenē sāka sakārtoties, attiecības ar puisi, ar kuru biju kopā, kļuva arvien saspīlētākas. Mani ļoti nomāca, ka nevaru savam it kā tuvākajam cilvēkam izstāstīt sev saistošas lietas, un man nācās apslāpēt vēlmi pēc Dieva.
Lai arī biju piedzīvojusi svētību ģimenes atjaunošanā, īsti laikam nesapratu, ka tas ir Dievs, kas to dara, tāpēc nespēju Viņam uzticēt pati savu dzīvi.
Paralēli tam visam, es ļoti biežu mēdzu lietot alkoholu, smēķēt un gadiem ilgi cīnījos ar pornogrāfijas atkarību. Visu šo cīņu un pārdzīvojumu vidū mani piemeklēja fiziskas veselības problēmas – man atklāja olnīcu cistas, kas ne vienmēr ir ļaundabīgas, taču tāda iespējamība pastāv.
Visa šī situācija un manas atkarības mani bija novedušas tik tālu, ka vienkārši pateicu: “Dievs, es vairs nevaru. Palīdzi man tikt ārā. Es vairs negribu šādi.”
Lai gan man tajā laikā pat nebija nekādas attiecības ar Dievu, es vienkārši pateicu šos trīs teikumus, jo tas laikam bija pēdējais salmiņš, pie kā ķerties. Pēc šiem trīs teikumiem Dievam, kurus pat nezinu kāpēc biju izteikusi, saņēmu iekšēju pārliecību, ka ir laiks pārmaiņām.
Man vairs nebija tā iekšējā baiļu sajūta par to, kā es tālāk dzīvošu. Es biju izteikusi Dievam, lai palīdz man, un Viņš palīdzēja.
Pateicu puisim par savu lēmumu pārtraukt nepareizās attiecības. Veiksmīgi izvācos un nepilna mēneša laikā atradu jaunu dzīvesvietu un arī finansiāli visam pietika. Beidzot jutos brīva no važām un varēju sākt apmeklēt dievkalpojumus. Pēc neliela laika, kad biju iekārtojusies jaunajā dzīvesvietā, vēl arī ārste apstiprināja, ka manas olnīcu cistas ir pazudušas kā nebijušas un esmu pilnībā vesela.
Un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus. (Jāņa 8:32)
Pēc pievienošanās draudzei un, sākot patiesi iepazīt dzīvo Dievu, es sāku atzīt, ka:
• tieši Dievs bija tas, kurš atjaunoja mūsu ģimeni;
• tieši Dievs bija tas, kas palīdzēja man pateikt NĒ grēkam, un aiziet no nepareizām attiecībām;
• tieši Dievs bija tas, kas dziedināja mani no olnīcu cistām;
• tieši Dievs mani atbrīvoja no alkohola, cigarešu un pornogrāfijas atkarības;
• bez Dieva es neesmu nekas.
Lai arī Dievs uzreiz neatbildēja uz manu lūgšanu, ko izteicu dārzā, un es klupu visādos veidos, Viņš tomēr vienmēr bija ar mani. Es to sākumā nesapratu un varbūt negribēju atzīt, bet Viņš mani izveda cauri visam, par ko rakstīju augstāk, līdz es beidzot atzinu Viņu. Es atzinu, ka Viņš ir Dievs, bet es – tikai cilvēks.
Brīžam ir grūti aptvert, par ko gan esmu izpelnījusies Viņa žēlastību, bet tas neskaitāmo reizi pierāda, cik patiesi skaistam un mīlošam Dievam mēs kalpojam un cik brīvi ir Viņu mīlēt. Un tā ir mūsu labākā izvēle.
Liecību sagatavoja Aija
Iesakām: Raidījums “Atmošanās” – Neērtie jautājumi par attiecībām
