Šinī dzīves posmā, pirmkārt, es esmu mamma, sieva un meita. Mana bērnība bija skaista, bezrūpīga, kā lielākajai daļai bērnu. Mamma gāja draudzē. Kopā ar viņu un māsu braucām uz draudzi un apmeklējām svētdienas skolu. Man tur ļoti patika. Ja man piedāvāja palikt mājās ar tēti vai omīti, es vienmēr izvēlējos braukt ar mammu uz draudzi. Man ir ļoti skaistas, mierpilnas atmiņas par to laiku.

Svētdienas skola bija īpašs laiks man kā mazai meitenei. Bet pusaudžu gadi un jauniešu laiks bija jau diezgan pasaulīgs.

Atminos reizi, kad es pucējos, posos āra drēbēs un mamma man pajautāja: “Gundega, vai Dievam patiktu tā vieta, kur tu šobrīd dodies?” Un es ļoti bravūrīgi atbildēju: “Ja Dievam nepatiktu, vai tad būtu maz tādas vietas? Viņš taču grib, ka mēs priecājamies un baudām dzīvi.” Bet nemelošu, ka vienmēr dziļi sirdī zināju, ka tās vietas nenes man svētību, izaugsmi un neko labu. Kaut kā plūdu pa straumi, bet tajā pašā laikā, kad pa tumsu nācu mājās, vai pretī nāca sveši vīrieši, es kā jauna meitene biju nobijusies un pie sevis piesaucu Jēzus Kristus asinis.

Es meklēju piepildījumu ballītēs un attiecībās. Man likās, ka būšu laimīga, ja man būs daudz draugu. Tur būs tā īstā dzīve, ja dzīvošu projām no vecākiem, būšu neatkarīga. Laikam ejot un sasniedzot kaut ko no tā, tukšums sirdī joprojām bija.

Un tad man bija tāds – kas tālāk? Pelnīšu daudz naudas, tad droši vien es būšu laimīga. Visu laiku tādos klejojumos un meklējumos.

Man bija bail palikt ar savām domām. Atceros to laiku, kad nāca piektdienas vakars vai sestdiena un, ja man nebija kaut kādi plāni, es biju pilnīgi tramīga. Kā tas tagad būs, ka es viena pati nedēļas nogalē sēdēšu mājās?

Kad pabeidzu vidusskolu, man nāca piedāvājums – aizbraukt uz kādu laiku uz Spāniju. Kļuvu neatkarīgāka. Sāku labi pelnīt. Likās, ka tur ir tā atslēga labai dzīvei, bet tas tukšums sirdī joprojām bija.

Jo vairāk es sasniedzu, jo tukšāka es paliku.

Tad nāca tāds ļoti depresīvs laiks. Radās jautājumi – kāpēc mēs vispār esam šeit? Pasaule stāsta, ka tev vajag to vai šo un tu būsi laimīgs, bet nekas no tā nestrādā. Atceros, ka rakstīju mammai e-pastu, kurā mazliet stāstīju par savām sajūtām, un mamma vienā teikumā uzrakstīja: “Meitiņ, tev vajag Dievu, brauc mājās!” Mamma bija tā, kas mani, atgriežoties Latvijā, iedrošināja aiziet uz draudzi.

Viņa atnāca kopā ar mani. Viss likās forši, bet nezināju, vai tas man kaut kā palīdzēs. Bet tad bija viens brīdis, es neatceros, ko mācītājs sludināja, bet es tā sāku raudāt. Un es neesmu tas cilvēks, kas publiski raud. Es parasti savācos. Varbūt istabā viena pati pačinkstu, bet ne jau stāvot tur – tribīnēs dievkalpojuma laikā.

Es ticu, ka tajā mirklī Svētais Gars paņēma visas tās sāpes, to rūgtumu, ko es biju sameklējusi pasaulē.

Es meklēju to mieru pasaulē… Biju vīlusies ne tikai cilvēkos, bet arī pati sevī. Un es ticu, ka tieši tajā brīdī Svētais Gars man pieskārās, viņš dziedināja manu sirsniņu.

Beidzot biju dzīvē nonākusi tādā punktā, ka tiešām likās, ka viss ir brīnišķīgi. Viss notiek, es esmu laimīga, man ir miers. Man ir brīnišķīgs darbs. Varbūt nepelnīju nenormāli lielu naudu, bet man ļoti patika tas, ko es daru. Uzsāku studēt, likās, ka nekas man neatņems to, kas man tagad ir. To mīlestību, kas man ir pret Dievu, tās alkas sekot Viņam un piepildīt to, kāpēc vispār es esmu šeit. Jo Viņš mani dziedināja. Tātad es esmu šeit kaut kādu iemeslu dēļ.

Atminos, ka bija kāds sieviešu dievkalpojums, kurā mācītāja Līga stāstīja par to, ka ir tik žēl noskatīties, kā jaunas meitenes iemīlas puišos, kuri nav ar Dievu, un bieži viņas pazūd no draudzes, jo tās neveselīgās attiecības apēd viņas. Ļoti spilgti atceros, ka es sēdēju dievkalpojumā un pie sevis tā mazliet lepni nodomāju, ka es nekad tā nevarētu. Kā var uzsākt tādas attiecības, ja Dievs tevi tā mīl, ir tev pieskāries un dziedinājis, un vispār tavu dzīvi uzcēlis no jauna? Kā tu vari Viņam tā pagriezt muguru? Bet atlika to tikai nodomāt, un nepagāja ne pusgads, kad es pati attapos attiecībās ar vīrieti, kuram bija ne tikai problēmas ar alkoholu, bet kurš bija arī šķiršanās procesā no savas iepriekšējās sievas, kuram bija 2 bērni no iepriekšējās laulības.

Es ļoti daudz esmu domājusi, kas bija tas, kāpēc es vispār nonācu tādā situācijā, ka nebiju ļāvusi Dievam turpināt to darbu pie manas sirsniņas, domāšanas un kaut kādu pagātnes rētu dziedēšanas? Kaut kā aizgāju savā gudrībā, nevis ļāvu Dievam vadīt.

Attapos ļoti neveselīgās attiecībās. Bija tas viens brīdis, kad man likās, ka es tūlīt nodzeršos. Jo rūgtums un vilšanās – tas nenormāli saindē, nenormāli saindē. Vilšanās īstenībā arī pašai sevī, ka no tās vietas, kur es biju draudzē un attiecībās ar Dievu, esmu nonākusi tajā vietā, kur es esmu.

Absolūti nolīdzināta līdz ar zemi un nezinu, kā tālāk piecelties kājās.

Mēs saderinājāmies. Es tiku bildināta. It kā ļoti skaists brīdis sievietes dzīvē, kad sāc plānot kāzas un dzīvi. Bet man tas bija brīdis, kad es sapratu “nē”, es nevaru apprecēt cilvēku, kurš nemīl Dievu. Kādā reizē braucu pie mammas. Mamma jau lieliski redzēja, kādās attiecībās esmu. Kad es mammai prasīju, vai tu lūdzi, lai mēs izšķiramies, viņa teica: “Nē, es lūdzu, lai jūs katrs atrodat atkal Dievu un caur Viņu atrastu viens otru.”

Kāpēc es turpināju, labi zinot, pie kā tas var novest? Iespējams, arī man bija tā sajūta, ka man viņš ir jāglābj, jo viņš bija tādā ļoti tumšā savas dzīves posmā.

Man noteikti neizdevās Jāni izglābt, bet Dievam gan izdevās. Tas ir tāds brīnums. Bet es nepaspēju nomirkšķināt ne acis, kad Dievs jau bija sācis savu darbu pie mana vīra sirsniņas. Viņš vienas dienas laikā tika dziedināts no alkohola atkarības, un mēs apprecējāmies kā divi cilvēki, kas dega par Dievu, kuri mīlēja Dievu.

Vispār mūsu dzīves ir viens liels pierādījums tam, cik Dievs ir reāls. Kā viņš darbojās un ir darbojies, ne tikai manā dzīvē, mana vīra dzīvē, bet arī mūsu bērnu dzīvēs – kā Viņš dziedina, kā Viņš  ir salāpījis mūsu laulību.

Manuprāt, mēs esam kopā, tikai un vienīgi tāpēc, ka mūsu ģimenē ir Dievs. Mēs jau sen būtu aizgājuši katrs uz savu pusi ar saviem ego.

Īpaši tad, kad mazi bērni ienāk ģimenē. To ir ļoti viegli izdarīt. Bet paldies Dievam, ka tu neesi viens pats, bet tev ir tavs Debesu Tēvs, kurš dod vislabākos padomus.

Ja es varētu katrai meitenei pateikt, kas īstenībā ir laulībā vissvarīgākais, tad tas ir vīrs, kurš tic Dievam – kura sirds tiešām deg par Dievu, jo laiki būs dažādi, bet tad, kad jūs abi esat ar Dievu, tad tas ir ļoti īpaši un spēcīgi. Tas ir vārdos neaprakstāmi. Tas spēks, kas nāk no Viņa.

Vai es esmu laimīga? Jā, ļoti laimīga. Varbūt ne visu dienu no rīta līdz vakaram, bet katru dienu ir brīži, kad es varu pateikties Dievam par to, kur es esmu, un ar ko es esmu. Esmu ļoti laimīga.