Moderno tehnoloģiju attīstība ir radījusi nebijušas ētiskās dilemmas – kontracepcijas metožu izvēle ir viena no tām. Mūsdienās kontraceptīvie līdzekļi ir efektīvs, visiem pieejams izsargāšanās veids, bet vai tiem būtu vieta kristiešu laulībā? Un kā ar mākslīgo apaugļošanu?
Rakstā apkopotas Dr. Meganas Bestas, grāmatas „Brīnišķi radīts” autores, atziņas par šādām tēmām:
- ģimenes pieauguma plānošana – ko par to saka Bībele;
- kontraceptīvo līdzekļu mārketinga terminoloģija;
- ētiskie apsvērumi kontraceptīvo līdzekļu izvēlē;
- avārijas kontracepcija;
- mākslīgā apaugļošana.
Uzmanību! Šajā rakstā tiek runāts par kontraceptīvo līdzekļu lietošanas ētiskajiem aspektiem. Kristiešiem, izvēloties kādu konkrētu kontraceptīvo līdzekli, ir jāizvērtē gan ētiskie aspekti, gan obligāti jākonsultējas ar savu ārstu. Tāpat šī raksta mērķis nav panākt, lai kāds no jums nonāktu apsūdzībās par to, ko esat darījuši pagātnē. Mēs visi kādreiz kļūdāmies, pieņemot lēmumus, kas balstīti uz tobrīd pieejamo informāciju. Vēlos jums sniegt papildus informāciju, kas palīdzēs izdarīt labākas izvēles nākotnē.
Vai kristīgā morāle pieļauj kontraceptīvo līdzekļu lietošanu?
Neiedziļināšos vēsturē, vien piebildīšu, ka baznīcas nostāja pret kontraceptīvo līdzekļu lietošanu ir bijusi ļoti neviennozīmīga. Varbūt būsiet pārsteigti uzzinot, ka visi protestanti – no Mārtiņa Lutera laikiem līdz pat 1930. gadam – ir pretojušies kontraceptīvo līdzekļu lietošanai un tāda nostāja joprojām ir raksturīga vairākām konfesijām, īpaši Romas Katoļiem. Un ne tāpēc, ka kontraceptīvie līdzekļi nebūtu bijuši pieejami. Ir liecības par to, ka tie tika lietoti jau Senajā Ēģiptē – pirmie spermicīdi (aktīvas, spermatozoīdus iznīcinošas vielas), par kuriem ir pieejama informācija, bija krokodilu mēsli, kas tika sajaukti ar medu un ievietoti vagīnā.
Cenšoties saprast, kādai mūsdienās vajadzētu būt kristiešu rīcībai, lai tā nepārkāptu ētikas pamatprincipus, atbildes meklēsim Dieva Vārdā – Bībelē. Vērsīsim uzmanību bibliskajam laulības mērķim un tam, kāda ir seksa loma laulībā. Sāksim ar Ēdenes dārzu un cilvēces radīšanu, jo, izprotot, kādus Dievs mūs radījis, varam labāk izprast to, kā mums būtu jādzīvo. Pirmajā Mozus grāmatā lasām, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla: “Pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.” (1Mozus 1: 26, 27) Mēs esam radīti kā sabiedriskas būtnes, kurām ir attiecības ar Dievu un citiem cilvēkiem. Vēlāk, 28. pantā, Dievs svētīja Ādamu un Ievu un teica viņiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.” (1Mozus 1: 28)
Tālāk lasām, ka Dievs cilvēkam pavēlēja neēst no ļauna un laba atzīšanas koka. Varam secināt, ka esam radīti kā būtnes, kurām būtu jādzīvo, ievērojot robežas, kuras mums noteicis mīlošais Radītājs. Šī atziņa ir kristiešu izpratnes par brīvību pamatā. Lai gan, radot bērnus, mēs paši, līdzīgi Dievam, kļūstam par radītājiem, mēs tomēr neesam viszinoši kā Dievs un mums jāturpina ievērot tos ierobežojumus, ko Viņš noteicis.
Turpat Ēdenes dārzā, pēc tam, kad Dievs bija radījis Ievu kā kompanjoni Ādamam, Viņš izveidoja īpašās laulības attiecības. „Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.” (1Mozus 2: 24) Viena miesa – apzīmē seksuālās attiecības starp vīru un sievu. Ebreju valodā viena no vārda ‘dzimumattiecības’ nozīmēm ir ‘iepazīt’. Tātad Bībele nerunā tikai par fizisko dzimumaktu, bet arī par sevis nodošanu otram, kas rada personīgu, intīmu saikni šajās attiecībās.
Nav nekādu šaubu, ka kļūšana par vienu miesu ir ļoti svarīgs laulības aspekts. Gan Vecā, gan Jaunā Derība norāda uz to, ka stāšanās dzimumattiecībās ir viens no laulāto pienākumiem. Seksam laulības ietvaros, saskaņā ar kristīgo pārliecību, ir raksturīgi 2 primārie elementi – vienojošais elements un dzīvības radīšanas elements. Seksa vienojošais elements izpaužas tajā, ka vīrs un sieva dzimumakta laikā izrāda un stiprina mīlestību un biedriskumu, vienlaicīgi gūstot abpusēju prieku. Par to lasām 1Mozus 2:24. Seksuālo attiecību vienojošo aspektu Bībele atspoguļo pantos, kuri runā par prieku un baudu, ko vīrs ar sievu kopā var piedzīvot un atrast viens otra seksualitātē. Viena no Bībeles grāmatām – Salamana augstā dziesma – runā par seksuālas mīlestības baudu, vispār nepieminot bērnu radīšanas aspektu.
Tajā pašā laikā seksam laulības ietvaros ir arī mērķis radīt jaunu dzīvību, kas, saskaņā ar 1Mozus 1:28, nodrošina cilvēces turpināšanos. Seksuālo attiecību rezultātā laulībā ienāk bērni, kas ir bagātīga svētība no Tā Kunga. “Lūk, bērni ir Tā Kunga dāvana, un bērnu svētība mums ir Viņa atlīdzība. Jaunības spēkā dzemdinātie dēli ir kā bultas stipra vīra rokā. Svētīgs ir tas vīrs, kas ar tām pildījis savu bultu maksti.” (Ps 127:3-5)
Pēc grēkā krišanas cilvēks joprojām bija veidots pēc Dieva tēla (1Mozus 9:6), tomēr nu jau viņš bija mirstīgs. Uzdevums piepildīt zemi kļuva par lielāku izaicinājumu. Tomēr Dieva plānus nekas nespēj grozīt un 1Mozus 3. nodaļā Ādams sievieti nosauc par Ievu, kas nozīmē ‘visu dzīvo māte’.
Tomēr, lai gan nākamās paaudzes audzināšana ir svarīgs uzdevums, vai tas ir svarīgāks par attiecību veidošanu starp vīru un sievu? Dažādās atbildes uz šo jautājumu radījušas atšķirīgus viedokļus attiecībā uz kontraceptīvo līdzekļu lietošanu.
Pāvests Pāvils VI 1968. gadā izdeva vēstījumu Humanae Vitae, kurā tika paziņots, ka katrā dzimumaktā pārim vienmēr jābūt atvērtiem iespējai ieņemt bērnu. Viņa motīvi bija ļoti labi – viņš uzsvēra dzīvības vērtību un atkarību no Dieva, bet no otras puses tika likts pamats uzskatam, ka sekss, kā tikai vienojošais laulības elements, nav atbalstāms. Rezultātā tika izveidota Romas Katoļu baznīcas mācība par to, ka kontraceptīvo līdzekļu lietošana nav pieļaujama. Savukārt protestantu baznīca māca, ka vienojošais un jaunas dzīvības radīšanas aspekts attiecināms uz laulības attiecībām kopumā, nevis katru atsevišķu dzimumaktu un līdz ar to ir pieļaujama arī kontraceptīvo līdzekļu lietošana.
Kamēr vien pastāv pasaule, mums jārūpējas par nākamo paaudžu radīšanu, bet vai tas nozīmē, ka katram pārim vajadzētu radīt maksimālo bērnu skaitu? Vai katru reizi, kad laulātajiem ir sekss, viņiem būtu jāpārliecinās, ka ir potenciāls ieņemt bērnu? Jau Vecajā Derībā atklājas, ka Dievam nav tāda mērķa. Dievs ir radījis sievietes tā, ka viņām ir noteikts cikls, līdz ar to viņas nav auglīgas visu laiku; reizi mēnesī ir periods, kad sieviete nevar palikt stāvoklī, tas nav iespējams arī pēc menopauzes. Daži pāri vispār nevar ieņemt bērnus. Jaunajā Derībā tiek piedāvāts celibāts kā viena no izvēlēm, tātad ir pilnīgi skaidrs, ka Dievs negaida, lai visi cilvēki radītu tik daudz bērnu, cik vien iespējams.
“Bet pagaidi,” dzirdu tevi sakām, “kā tad ar Onanu?” Par Onanu lasām 1Mozus grāmatas 38. nodaļā. Viņam bija jānodrošina mantinieks savam mirušajam brālim, stājoties dzimumaktā ar brāļa atraitni Tamāru. Onans lietoja izsargāšanās metodi – izkaisīja spermu zemē, lai Tamāra netiktu apaugļota; tas ir vienīgais kontraceptīvo līdzekļu lietojuma piemērs visā Bībelē. Dievs Onanam lika mirt un esmu dzirdējusi uzskatu, ka šis piemērs norāda uz to, ka kristieši nekad nedrīkst lietot kontracepcijas līdzekļus. Es tam nepiekrītu. Mēs zinām, ka kontraceptīvie līdzekļi Bībeles laikos bija samērā plaši pieejami un tika lietoti; ja tie būtu aizliegti, tad aizliegumam būtu jāparādās Bībelē, piemēram, 3Mozus grāmatas 20. nodaļā, kur uzskaitīti dažādi seksuālie pārkāpumi. Tur nekas par to nav teikts. Ja par kontraceptīvo līdzekļu lietošanu pienākas nāves spriedums, tad tam noteikti būtu jābūt tur pieminētam. Daudz ticamāks liekas skaidrojums, ka Onanam sods tika uzlikts par to, ka viņš negodāja savu mirušo brāli un nepaklausīja Dieva pavēlei.
Tātad varam secināt, ka Bībeles nostāja nav pret kontracepcijas līdzekļiem, tomēr paliek jautājums – vai tā atbalsta to lietošanu?
Saskaņā ar biblisko ētiku, Dievam mūsu rīcības motīvi ir tikpat svarīgi kā mūsu darbības. Viņš pievērš uzmanību gan mūsu uzvedībai, gan sirds attieksmei – par to liecina Kalna svētruna (Mateja ev 5. n.) Ņemot vērā, ka Bībele bērniem piešķir milzīgu vērtību, ir rūpīgi jāapsver jebkuri centieni izvairīties no viņu piedzimšanas, ieklausoties sirdsapziņas balsī, nevis vadoties pēc egoistiskiem apsvērumiem. Izvairīšanās no bērnu radīšanas ir nopietns laulāto lēmums. Kontraceptīvo līdzekļu lietošana laulībā ir atbalstāma gadījumos, kad nepieciešams izvēlēties piemērotāko laiku, kad bērniem ienākt ģimenē. Piemēram, lai pārim pēc laulībām būtu iespējams nostiprināt savas attiecības, pirms ģimenē ienāk bērni. Ja jums ir bērni, jūs zināt, cik nogurdinošs un satraukumu pārpilns ir laiks, līdz bērni ienāk ģimenē.
Turklāt 1. vēstulē Timotejam 5. nodaļā teikts, ka mums jārūpējas par savu ģimeni. Dzimstības kontrole ir svarīga arī situācijās, kad neesat pārliecināti, ka būs pietiekoši daudz resursu, lai rūpētos par vēl vienu bērnu. Kādi mani draugi pēc tam, kad tiem piedzima trešais bērniņš – ar īpašām vajadzībām, saprata, ka šim bērnam ir nepieciešama tāda fiziskā un emocionālā aprūpe, ka vecākiem nebūs iespējams uzņemties rūpes par ceturto bērnu. Reizēm gadās situācijas, kad kontraceptīvo līdzekļu lietošanai būtu jābūt pastāvīgai. Nesen tikos ar laulātajiem, kuri zināja, ka viņiem ir nopietna ģenētiskā slimība, kuru pārmantotu viņu bērni; šis pāris izlēma par labu pastāvīgās kontracepcijas metodei un apsvēra adopcijas iespēju. Tomēr šāda situācija ir izņēmums, nevis likums.
Izprast laulības būtību – nozīmē būt atvērtiem bērnu ienākšanai ģimenē, kas notiks saskaņā ar Dieva gribu. Lēmumu par kontraceptīvo līdzekļu lietošanu abiem dzīvesbiedriem jāpieņem kopā, par to lūdzot un meklējot Dieva prātu. Tomēr jums vienmēr jāapzinās, ka Dievs var mainīt jūsu plānus, jo neviens no kontraceptīvajiem līdzekļiem nedod 100% garantiju. Jums jāsaprot, ka kopš brīža, kad kļuvāt seksuāli aktīvi, grūtniecība ir viens no iespējamiem iznākumiem. Ja neesat gatavi uzņemties vecāku lomu, tad neesat gatavi arī seksuālajām attiecībām.
Kas ir kontraceptīvie līdzekļi?
Vārds ‘kontracepcija’ – nozīmē ‘pret ieņemšanu’. Saskaņā ar kontracepcijas definīciju, tā ir dažādu paņēmienu un līdzekļu izmantošana, lai izsargātos no grūtniecības.
Šeit rodas jautājums – kurā brīdī iestājas grūtniecība un kad varam runāt par jaunas dzīvības rašanos? Esmu pilnīgi pārliecināta un piekrītu senākām zinātniskām definīcijām, ka bioloģiski jauna dzīvība rodas brīdī, kad notiek olšūnas un spermatozoīda savienošanās (olšūnas apaugļošana), jo izveidojusies diploidālā šūna (zigota) satur visu organisma attīstībai nepieciešamo informāciju. Attiecīgi gribētos domāt, ka kontraceptīvie līdzekļi nodrošina to, ka nenotiek olšūnas un spermatozoīda savienošanās un nerodas embrijs. Tomēr mūsdienās tas tā nav. Paskaidrošu sīkāk. Laikā, kad parādījās pirmie modernie kontraceptīvie līdzekļi, nebija līdz galam skaidrs, kāda ir to iedarbība un bija pilnīgi iespējams, ka tie novērsa olšūnas apaugļošanas iespējamību, bet tāpat bija iespējams, ka tie pārtrauca embrija dzīves ciklu, neļaujot tam ieligzdoties dzemdes gļotādā, kas notiek apmēram nedēļu pēc apaugļošanās.
Apzinoties, ka būs cilvēki, kas iejaukšanos, lai nenotiktu ieligzdošanās/implantācija, sauks par agrīno abortu, tika rasts risinājums un par bērna ieņemšanu nolēma uzskatīt nevis apaugļošanos, bet implantāciju dzemdē. ASV ginekologu un dzemdību speciālistu kolēģija 1972. gadā mainīja oficiālo grūtniecības iestāšanās definīciju, un 1985. gadā to atzina starptautiski, nosakot, ka par grūtniecības un jaunas dzīvības sākumu embrijs uzskatāms pēc implantācijas dzemdes sieniņā. Tādējādi, ja grūtniecība sākas tikai pēc implantācijas, tad medikamenti, kuru iedarbība ir laikā no apaugļošanās līdz implantācijai, nevar izraisīt abortu, jo nav iestājusies grūtniecība. Tika iegūta papildus nedēļa, kad medikamentu iedarbību varēja marķēt kā kontraceptīvu, nevis abortu izraisošu. Jāņem vērā, ka definīcijas grozījumus neizdarīja embriologi. Lai gan lielākajā daļā medicīnas grāmatu tiek lietota jaunā definīcija, vairākās nozīmīgās embrioloģijas grāmatās olšūnas apaugļošanās brīdis tiek uzskatīts par ieņemšanas un jaunas dzīvības sākumu.
Ētiskie apsvērumi kontraceptīvo līdzekļu izvēlē
Tātad ir divas kontraceptīvo līdzekļu grupas – līdzekļi, kuru iedarbība ir pirms ieņemšanas un līdzekļi, kuru iedarbība ir pēc apaugļošanās; šos otros gribu saukt par ļoti agrīna aborta izraisītājiem. Izanalizējot, kāda ir katra kontraceptīvā līdzekļa iedarbība, var saprast, kurai no grupām tas pieder. Tas gan ne vienmēr ir tik vienkārši, kā izklausās, tomēr mums ir pieejamas vadlīnijas, kuras palīdzēs saprast, kuri ir tie līdzekļi, kas nepārtrauc embrija dzīves ciklu.
Atceries, ka tradicionāli par bērna ieņemšanu uzskata brīdi, kad savienojas olšūna un spermatozoīds, tā rezultātā rodas embrijs. Mēs visi kādreiz bijām embrijs, nevis individuāla olšūna vai spermatozoīds. Tādējādi no ētiskā viedokļa mūs nesatrauc, kas notiek ar olšūnu vai spermatozoīdu.
Kontraceptīvie līdzekļi, kurus lietojot, kristieši ievēro ētikas pamatprincipus ir tie, kuru darbība novērš olšūnas un spermatozoīda savienošanos.
Lūk daži no tiem:
- “barjeras” kontracepcijas metodes – prezervatīvi vai vaginālās diafragmas, kuri rada fizisku barjeru starp olšūnu un spermatozoīdu;
- ovulācijas nomākšana. Droša ovulācija novēršanas metode ir Implanon implantācija un hormonu injekcijas, piemēram DMPA, pazīstamākais zīmols ir Depo-Provera;
- spermicīdu lietošana, jo tie neļauj spermatozoīdiem caur dzemdi nokļūt olvados un nokļūt līdz olšūnai;
- dabīgās ģimenes plānošanas metodes, novērojot menstruālā cikla auglīgās un neauglīgās fāzes simptomus;
- pārtrauktais dzimumakts.
Līdzekļi, kas nav ētiski pieņemami ir tie, kas iedarbojas uz apaugļoto olšūnu/embriju. Šo līdzekļu iedarbība var būt gan laikā, kamēr apaugļotā olšūna pārvietojas pa olvadiem, gan tad, kad tā nonākusi dzemdē, neļaujot tai ieligzdoties dzemdes gļotādā. Piemēram:
- kontracepcijas spirāle (IUD). Joprojām nav pilnīgi skaidri zināms, kā spirāle darbojas, bet tiek uzskatīts, ka tā rada aseptisku iekaisumu dzemdes iekšējā gļotādas slānī, kas embrijam ir toksisks. Ķermeņa imunoloģiskas reakcijas uz svešķermeni rezultātā tiek radīta vide, kurā embriji iet bojā;
- hormonālie implanti, piemēram Femplant, Jadelle un Zarin, kuri izdala noteiktu hormona levonorgestrela daudzumu, kavē ovulāciju un neļauj spermatozoīdiem sasniegt olšūnu, tomēr, ja ovulācija notiek un izveidojas embrijs, tie izraisa izmaiņas dzemdes gļotādā un neļauj apaugļotajai olšūnai ieligzdoties, kas mums nav ētiski pieņemami.
Tagad sākas mūsu diskusijas interesantākā daļa – līdz šim neesmu pieminējusi vairākus kontracepcijas veidus, arī populārāko hormonālās kontracepcijas veidu – kombinētās hormonālās tabletes; tas tādēļ, ka mums joprojām nav skaidri saprotams šo līdzekļu darbības princips. Tas ir iemesls, kāpēc kristiešu aprindās šie līdzekļi tiek ļoti pretrunīgi vērtēti.
Hormonālās kontracepcijas tabletes ir dažādas pēc to sastāva un pēc tabletēs ietilpstošo hormonu devām, tomēr tām visām ir trīs darbības virzieni. Pirmkārt un galvenokārt – nomākt ovulāciju. Otrkārt, sabiezinot dzemdes kakla gļotas, tās apgrūtina spermatozoīdu nokļūšanu dzemdē. Treškārt, tās maina iekšējo dzemdes gļotādas slāni, liedzot embrijam iespēju tajā ieligzdoties.
Par trešo iedarbības mehānismu ir viskarstākās diskusijas. Jo, ja pirmais un otrais mehānisms nenostrādā – notiek ovulācija, spermatozoīdi nokļūst līdz olšūnai un to apaugļo – tad nostrādā trešais mehānisms – apaugļotā olšūna nespēj ieligzdoties un šeit var runāt par ļoti agrīno abortu, kad nākamajā menstruācijā embrijs tiek izvadīts no dzemdes. Šis ir arguments, kādēļ hormonālo tablešu lietošana nebūtu ētiska. Pretarguments ir šāds: ja tabletes pirmais un otrais mehānisms nenostrādā un olšūna tiek apaugļota, tad izveidojas pavisam cita hormonālā vide, kura sabiezinātu dzemdes sieniņu un rezultāts būtu nevis ļoti agrīns aborts, bet neplānota grūtniecība. Tātad, ja tabletei neizdotos apturēt ovulāciju un sabiezināt dzemdes kakla gļotas, tad tai neizdotos pārveidot arī dzemdes sieniņu. Vai nu šī tablete iedarbojas, vai neiedarbojas vispār – tāds ir to ārstu viedoklis, kas hormonālās tabletes neuzskata par agrīno abortu izraisošām.
Ārsti, kuri ir kristieši un iestājas par dzīvību, aizstāv gan vienu, gan otru viedokli, jo šobrīd nav zinātnisku pierādījumu, kas atbildētu uz jautājumu, kāda ir dzemdes sieniņa personai, kas lieto hormonālās tabletes un kurai nav nostrādājis pirmais un otrais aizsargmehānisms. Vienīgie, kas varētu atļauties veikt šādus pētījumus, būtu lielie farmaceitiskie uzņēmumi, tomēr šaubos, vai viņi būtu ieinteresēti to darīt. Esmu iepazinusies ar visiem pieejamajiem pētījumiem par šo tēmu un personīgi nesaskatu problēmu hormonālo tablešu lietošanā. Tomēr katram šis lēmums ir jāpieņem pašam saskaņā ar savu sirdsapziņu.
Jāatceras, ka hormonālās kontracepcijas tabletes ir ļoti efektīvs aizsardzības līdzeklis, vienīgi jāņem vērā, ka pirmos pāris mēnešus tās vēl visā pilnībā nenomāks ovulāciju, tāpēc, ja gribat būt ļoti uzmanīgi, ieteicams šajā laikā lietot arī barjeras kontracepcijas metodi. Tabletes efektivitāte mazinās gadījumos, kad rodas uzsūkšanās problēmas, piemēram, ir caureja vai arī tiek lietoti kādi citi medikamenti.
Avārijas kontracepcija
Ja atceramies, kāda, saskaņā ar Bībeli, ir seksa loma laulībā, tad liekas, ka kristiešu pārim avārijas kontracepcijas tēmai nevajadzētu būt aktuālai. Tev ir seksuālas attiecības ar personu, ar kuru esi precējies, un abi esat atvērti tam, ka Dievs var jūs svētīt ar bērniem. Kad uzsāku ārstes gaitas, visbiežāk pēc avārijas kontracepcijas taujāja meitenes, kurām vienas nakts sakaru laikā bija plīsis prezervatīvs un viņas vēlējās nodrošināties. Mūsu sabiedrībā tā tiek uzskatīta par atbildīgu rīcību. Tomēr arī kristiešu pārim, kuri lieto kādu no kontraceptīvajiem līdzekļiem, var gadīties neparedzēta situācija, tāpēc īsi paraksturošu šos līdzekļus.
Avārijas kontracepcijas darbības princips: lai pēc seksa bez izsargāšanās sieviete nepaliktu stāvoklī, 72 stundu laikā pēc dzimumakta tiek lietota avārijas kontracepcijas tablete vai ievadīta vara spirāle. Par kontracepcijas spirāli jau runājām, bet kāda ir avārijas kontracepcijas tablešu iedarbība? Pirmkārt zinām, ka visi avārijas kontracepcijas līdzekļi liedz embrijam implantēties dzemdes sieniņā, tādējādi to darbība izraisa agrīno abortu, kas kristiešiem nav pieņemams.
Tomēr lielākajai daļai no šīm tabletēm ir divējāda iedarbība – tās arī kavē olšūnas nobriešanu, piemēram, avārijas kontracepcijas tabletes Plan B, Ella, Previn. Tādēļ, ja sieviete labi pārzina savu ciklu (lielākā daļa sieviešu to nezina), viņa var lietot šīs tabletes tajā cikla fāzē, kad zina, ka tās kavēs ovulāciju, kurai būtu jānotiek pēc dažām dienām. Tad mēs nepārkāptu ētikas principus, jo embrijs vēl nav izveidojies un ar tabletes palīdzību vienkārši tiek kavēta olšūnas nobriešana līdz brīdim, kad spermatozoīdi aiziet bojā. Sievietes, vēršoties pie ārsta un izmērot hormonu līmeni asinīs, var precīzi noteikt sava cikla konkrētā brīža fāzi un, saprast, vai attiecīgajā situācijā būtu ētiski pieļaujami lietot avārijas kontracepciju.
Lietojot avārijas kontracepciju, nevajadzētu sevi mānīt; to vajadzētu darīt tikai tad, kad sieviete tiešam zina, ka ovulācija vēl nav notikusi, jo, ja tā ir notikusi, tad avārijas kontracepcijas tablete izraisa agrīnu abortu. Kā runājām, Dievs redz mūsu motīvus un tas, kas notiek sirdīs, Viņam ir tikpat svarīgi kā mūsu uzvedība.
Kopumā, lēmumu par kontracepcijas lietošanu jūs pieņemat kopā ar savu dzīvesdraugu tā, lai nevienam no jums tas nebūtu par apgrēcinājumu. (Rom. 14:23) Tomēr, ja mēs kā kristieši apzināmies, ka privilēģija audzināt bērnus ir Dieva dāvana, tad kāpēc kontracepcijas līdzekļu lietošanas tēma izraisa tik karstas diskusijas?
Rietumu pasaule mūsdienās dzīvo lielākā labklājībā nekā jebkad agrāk un diemžēl liekas, ka tas reizēm liek kļūt egoistiskākiem. Paradoksāli, ka reizēm brīvība, kuru kristieši bauda un kas ļauj tiem pieņemt lēmumus par kontraceptīvo līdzekļu lietošanu, nevis atvieglo viņu sirdsapziņu, bet tieši otrādi – to satrauc. Pieaug tendence tolerēt un pieņemt dzīvesveidu, kur bērni vairs netiek uzskatīti par dāvanu no Dieva, bet par patērētāju izvēlēm, kam nepieciešams izskaidrojums. Tiek zaudēta iespēja palēnināt straujā dzīves skrējiena gaitu un dāvāt bērniem to mīlestību, ko paši esam saņēmuši no mīlošā Dieva. Nemēģinu teikt, ka apdomīga kontraceptīvo līdzekļu lietošana, lai plānotu bērnu ienākšanu ģimenē, būtu nepareiza, vienkārši mums jāatceras, kurš ir Tas, kas visu vada. Tāpēc mana lūgšana par jums ir, lai jums būtu iespējas un resursi savā ģimenē uzņemt tik daudz bērnu, cik mūsu žēlastības Dievs vēlas jums dāvāt.
Mākslīgā apaugļošana
Man jums ir laba ziņa – ir iespējams veikt mākslīgo apaugļošanu, nepārkāpjot ētikas principus. Tomēr uzreiz jāsaka – ja jūs kā kristieši vēlēsieties to darīt veidā, kas pagodina Dievu, tas ir, saglabājot visu embriju dzīvības, jūs tiksiet uzskatīti par nemiera cēlējiem. Tāpēc jums būs jācīnās par katra izveidotā embrija tiesībām dzīvot un tas nebūs viegli. Tomēr es zinu, ka tas ir iespējams un esmu nogājusi šo ceļu kopā ar vairākiem kristiešu pāriem.
Kas ir mākslīgā apaugļošana (IVF jeb in vitro fertilization)? Vīrietis nodod spermu un no sievietes paņem olšūnu. Gadījumos, kad sievietei tiek veikta hormonālā stimulācija, nobriest un tiek paņemtas vairākas olšūnas. Pēc tam laboratorijas apstākļos vīrieša spermatozoīdus ieliek vienā mēģenē ar sievietes olšūnām un izveidojas viens vai vairāki embriji. (Embriju skaits, no kuriem daži pēc tam būs lieki, rada ētikas problēmu, par kuru pastāstīšu sīkāk.) Tālāk saskaņā ar sievietes hormonālo ciklu 1-3 embriji tiek ievadīti viņas dzemdes dobumā, cerībā, ka notiks implantācija un attīstīsies mazulis, kas nāks pasaulē noteiktajā laikā.
Vidējais IVF veiksmes rādītājs joprojām ir zemāks par 20%, tāpēc ārsti vēlas darīt visu iespējamo, lai palīdzētu pārim tikt pie bērniņa. Arī pāri, kuri vēlas uzsākt IVF procesu, un ļoti izmisīgi ilgojas pēc bērna, ir emocionāli ievainojami un atvērti jebkuram ierosinājumam, kas viņiem palīdzētu sasniegt mērķi. Rezultātā ārsts pārim iesaka censties radīt maksimālo embriju skaitu, uzsverot, ka, jo vairāk reižu embriji tiks ievadīti dzemdē, jo palielināsies iespēja tikt pie mazuļa. Tomēr nav tiešas korelācijas starp radīto embriju skaitu, to ievietošanu dzemdē un iznēsātajiem un dzemdētajiem bērniem.
Daži no embrijiem neizdzīvo sasaldēšanas un atsaldēšanas procesa laikā, daži tiek implantēti un neieligzdojas. Grūtniecībā pēc mākslīgās apaugļošanas ir vairāk komplikāciju, tāpēc nav zināms, cik embriju vajadzēs, lai tiktu pie x skaita bērniem un ārsti saka – radīsim maksimālo iespējamo embriju skaitu, ievietosim dzemdē vienu vai divus, sasaldēsim pārējos un vēlāk atsaldēsim pēc vajadzības. Kad jums būs tik daudz bērnu, cik vēlaties, pāri palikušos embrijus izmetīsim.
Šīs tendences – darīt visu iespējamo, lai tiktu pie rezultāta – dēļ visā pasaulē tiek uzglabāti simtiem tūkstošu sasaldētu cilvēku embriju, un zinātniekiem, kuri ieraudzīja šo materiālu un nodomāja – o, te nu gan mums ir lauciņš, kur darboties – parādījusies iespēja eksperimentēt ar cilvēku embrijiem. ASV šajā jomā ir vislielākā patvaļa, jo nav pietiekoši stingra regulējuma. Austrālijā nav tādas visatļautības, tomēr tāpat cilvēki nezina, cik embrijus viņiem vajadzēs, lai tiktu pie mazuļa, un arī mēs saskaramies ar embriju uzkrāšanās problēmu.
Kā rīkoties kristiešiem? Vispirms, izlemt, ka radīsiet tikai tik daudz embriju, cik bērnus vēlaties. Reizēm vienam pārim tiek radīti vairāk nekā 20 embriji, tomēr ne pārāk bieži dzirdam par ģimenēm ar 20 bērniem. Tāpēc dariet ārstam zināmu, ka mēģenē kopā ar spermatozoīdiem vēlaties ievietot noteiktu olšūnu daudzumu, kas ierobežos radīto embriju skaitu. Lielākā daļa ārstu teiks, ka tas nav prātīgi, jo olšūnu paņemšana no sievietes ir samērā bīstama procedūra un tāpēc to ir ieteicams veikt tikai tad, kad tas ir patiešām nepieciešams. Ārsti cenšas rīkoties par labu sievietes veselībai un teiks, ka neesat īsti prātīga, sakot, ka gribat ierobežot embriju skaitu. Tomēr padomājiet – ja visi embriji izdzīvotu, tieši tik daudz bērnu jums būtu. Vienīgais izņēmums ir gadījums, kad esat nolēmuši ziedot embrijus kādam citam.
Tālāk seko nākamais izaicinājums. Kad mēģenē olšūnas apaugļojas un rodas embriji, ārsti vai embriologi tos pēc izskata novērtē, lai konstatētu, kuriem ir labākas iespējas izdzīvot. Tas tomēr nav objektīvs veids, saprast, kuri no tiem būs dzīvotspējīgāki. Ir zināms, ka tie embriji, kas neizskatās labi, galu galā attīstās par veselīgiem mazuļiem, savukārt tie, kas sākumā izskatās labi, vēlāk neattīstās. Lielākajā daļā klīniku pēc vizuālās novērtēšanas tie embriji, kas izskatās labāk, tiek sasaldēti, savukārt no pārējiem atbrīvojas.
Šis ir nākamais posms, kurā jums būs jācīnās par embriju izdzīvošanu. Tāpēc jums jāinformē ārsti un embriologi par to, ka nevēlaties, lai kādu no radītajiem embrijiem izmestu; ka vēlaties visus sasaldēt, lai tie tiktu uzglabāti. Lielākajai daļai embriologu tas liksies dīvaini un viņi jums vēlreiz pārjautās – vai esat pārliecināti, ka gribat rīkoties tieši tā. Pāri, kuriem ir pieredze ar mākslīgo apaugļošanu saka, ka viņiem ir bijis atkal un atkal jāatkārto, ka viņi vēlas saglabāt visus embrijus. Zinot viņu pieredzi, varu teikt, ka ir iespējams mākslīgās apaugļošanas procesā pasargāt visus embrijus un ievietot tos dzemdē, nepārkāpjot ētikas sarkanās līnijas, tomēr jārēķinās, ka tas nebūs viegli.
Selektīvā redukcija ir vēl viena ētiski nepieņemama prakse. Ja dzemdē tiek ievietots pārāk liels skaits embriju, un visi no tiem sāk attīstīties, sievietei šāda grūtniecība var būt bīstama. Ārsti šajās situācijās iesaka veikt skrīningu un nogalināt liekos embrijus.
No otras puses ir cilvēki, kuri vispār nevēlas neko dzirdēt par IVF, jo pagātnē, laikā, kamēr tika attīstīta šī metode, tika iznīcināts liels skaits embriju. Tāpat arī mūsdienās ir pieejama pamatprocedūra un papildus tiek piedāvātas vēl dažādas iespējas, kuras ne visas ir pieņemamas no ētikas viedokļa.
Saprotu tos cilvēkus un ģimenes, kas uzskata, ka mākslīgā apaugļošana nav ētiska, jo pagātnē iznīcināts tik liels skaits embriju. Tomēr gribu, lai jūs padomājat par to, ka ļoti daudzi modernās medicīnas sasniegumi panākti dažādu neētisku darbību rezultātā. Piemēram, progress ortopēdijā tika sasniegts nacistu eksperimentu rezultātā. Tieši tāpat nacisti eksperimentēja ar cietumniekiem un tika iegūtas zināšanas par hipotermiju. Vai tagad atmetīsim šīs zināšanas? Vai mūsu rīcību varētu uzskatīt par neētisku, jo lietojam zināšanas, kas iegūtas neētiskā veidā? Bet, kā jau teicu, es saprotu to ģimeņu pārliecību, kas atsakās no mākslīgās apaugļošanas, jo ir veikts tik daudz eksperimentu ar embrijiem.
Kristiešu ģimenei nav obligāti jādara viss iespējamais, lai tiktu pie bērna. Patiesībā, ja jums ir tāda attieksme, ka esat gatavi darīt absolūti visu, tad bērna ieņemšana un aprūpe jums jau ir kļuvusi par elku un tas pilnīgi noteikti nav pareizais ceļš. Daudziem bezbērnu pāriem ir ļoti piepildītas dzīves, un kā jau teicu iepriekš – 1. Mozus grāmatā lasām, ka sākotnēji Dievs izveidoja laulību kā Dieva Valstības attiecību modeli un bērni pat netika pieminēti.
Kad vajadzētu apsvērt mākslīgo apaugļošanu? Ja grūtniecība neiestājas pēc gada, kura laikā pārim divas vai trīs reizes nedēļā ir dzimumakts bez izsargāšanās, tas varētu liecināt par neauglību. Ja sieviete ir vecāka par 35 gadiem, vai kādam no laulātajiem ir nopietnas veselības problēmas, pārim iesaka apmeklēt ārstu jau pēc sešiem mēnešiem. Tomēr uzskatu, ka pilnīgi pieņemami ir arī nedarīt neko un turpināt gaidīt. Statistika liecina, ka pēc diviem vai trim gadiem mazulis piesakās apmēram 90% pāru. Ja tas tomēr nenotiek, iesaku doties pie ārsta, lai noskaidrotu diagnozi. Abiem laulātajiem šajā posmā ir ļoti svarīgi uzskatīt šo situāciju par abu kopīgo problēmu, nevis – manu vai tavu problēmu. Iespējams, izrādīsies, ka risinājums ir samērā vienkāršs, piemēram, cēlonis ir vairogdziedzera disfunkcija utt, un to var risināt, lietojot medikamentus. Pēc konsultācijām ar ārstu un diagnozes uzstādīšanas rekomendēju noskaidrot iespējas ārstēt neauglības cēloni, jo daži ārsti uzreiz mēģinās piedāvāt mākslīgo apaugļošanu, sakot, ka tā ir vienkāršāka un lētāka procedūra.
Ja izlemjat iet mākslīgās apaugļošanas ceļu, noteikti pirms procedūru uzsākšanas apkopojat visu pieejamo informāciju, pārdomājat un noformulējat savu pozīciju. Daudzas no problēmām, kas vēlāk var rasties, ir neatgriezeniskas. Manā kabinetā ir sēdējuši pāri, kuri saka – mums ir pieci bērni un desmit sasaldēti embriji – ko mums tagad darīt? Tajā brīdī taujāt pēc padoma ir par vēlu. Katrs embrijs ir ar savu unikālo DNS un tā vienīgā iespēja dzīvot ir tad, ja tas tiek ievietots sievietes dzemdē. Vienīgais, ko varu ieteikt šajā situācijā, ir embriju ziedošana. Uzskatu, ka tas ir ētisks risinājums; kompromisa risinājums. Jēzus teica – lai gan Dievs ir pret to, ka laulība tiek šķirta, cilvēku cietās sirds dēļ Viņš to pieļāva. Šajā kritušajā pasaulē ir lietas, kurām nekad nevajadzēja notikt un milzīgais uzkrāto cilvēku embriju skaits ir viena no tām. Tāpēc uzskatu, ka ir ētiski pieņemami adoptēt embrijus, lai dāvātu tiem iespēju dzīvot. Tomēr tas nenozīmē, ka varat vieglprātīgi domāt – vienalga, cik embrijus mēs radām, ja man viņus beigās nevajadzēs, ziedošu adopcijai. Ir atšķirība starp kompromisa risinājumu, kur cenšamies rast labāko problemātiskā situācijā un apzinātu rīcību, kuras rezultātā radīsies problemātiska situācija.