PV_2015_022

Joshua Holt Hamilton

Džošua Holts Hamiltons (dzimis 1981.g.) ir profesionāls amerikāņu beisbola spēlētājs, kas pašreiz spēlē Losandželosas izlasē. 2010. gadā viņš tika atzīts par vērtīgāko spēlētāju un piecas reizes nominēts par labāko beisbolistu.

Lai jūs kaut nedaudz spētu aptvert, cik liela žēlastība man ir dāvināta, gribu pastāstīt par to, cik zemu es biju kritis un no kurienes Jēzus mani izglāba. Es biju labs spēlētājs un man prognozēja spožu nākotni, līdz kāda diena izmainīja visu manu dzīvi. 2001. gadā kopā ar vecākiem cietu autokatastrofā – es izdzīvoju, bet vecāki ne. Laikam jau pārdzīvotā iespaidā sāku niekoties ar alkoholu un narkotikām, līdz kļuvu pilnīgi atkarīgs. Sākumā kādu laiku vēl spēlēju, bet rezultāti kļuva aizvien vājāki, līdz mana atkarība ņēma virsroku un lielais sapnis par sportu izzuda. Nemanot biju iekļuvis pašiznīcināšanās procesā. Mājās biju reti, jo visu laiku pavadīju kopā ar citiem atkarīgajiem, pārkāpu laulību, iztērēju visus ģimenes iekrājumus un lēnām pazaudēju visu.

Aizmiegot svešās un nožēlojamās vietās, es lūdzu Dievam, lai Viņš atņem man dzīvību. Lūdzu, lai ņem mani prom no šīs pasaules, jo nevēlos piedzīvot vēl vienu depresijas un vainas apziņas pilnu dienu. Es nespēju turpināt šādu dzīvi, bet arī mainīt to nevarēju. Tas bija kā ātrgaitas vilciens, kas veda uz bezdibeni, – man bija jāpaspēj no tā izlēkt vai es aizietu bojā. Pēc kārtējās reizes, kad biju pieņēmis nepareizu lēmumu un gulēju uz grīdas sirdij dauzoties tā, ka likās, tā tūlīt eksplodēs, atkal teicu Dievam, ka vēlos mirt.

Spilgti atceros dienu, kad sākās izmaiņas. Atrodoties transa stāvoklī, es gāju pa ātrgaitas četru joslas ceļa vidu starp lielā ātrumā garām traucošām un signālus raidošām mašīnām. Kā vēlāk izrādījās, es devos pie narkotiku dīlera, bet mašīnai beidzās degviela, tāpēc ceļu turpināju kājām. Pirms došanās ceļā, biju salasījis visus atlikušos narkotiku krājumus un pārdozējis. Būtībā biju staigājošs mironis…

Nu jau sezonu esmu nospēlējis Cincinnati izlases komandā, bet vēl aizvien es pieķeru sevi, ka skatos apkārt un brīnos – svaigi nopļauta zāle spēles laukumā, tīras uniformas, atbalstošie fani. Ko gan es daru uz laukuma? Jūtos nedaudz vainīgs, ka īsti nevaru nodot savu panākumu atslēgu kādam no jaunajiem faniem. Es izbaudu naktis, dodoties pie miera ar tīru sirdsapziņu un skaidru prātu. No rītiem pamostos saules sasildītā tīrā mājā, baudu gardas brokastis un tad ar auto braucu uz darbu, kas ir sapnis daudziem amerikāņu puišiem. Tas ir neticami, ņemot vērā apstākļus, kādos dzīvoju pavisam nesen. Es izdzīvoju savu bērnības sapni – ar beisbola nūju es pelnu iztiku sev un savai ģimenei.

Tad nu vēlreiz, atbildot uz jautājumu: ”Kā no mēslu bedres, kurā biju vakar, varu spēlēt valsts izlasē un uzrunāt cilvēkus, aicinot dzīvot labāk un nepadoties šodien? Vienīgā atbilde ir –  Jēzus! Tikai Viņš! “Bija iemesls, kāpēc Dievs neatbildēja uz manām dažbrīd muļķīgajām un bezcerības pilnajām egoistiskajām lūgšanām dzīves smagākajā un tumšākajā periodā. Dievam bija plāns manai dzīvei. Viņa žēlastība bija mani sargājusi un nesusi tā, ka es šodien varu stāstīt savu stāstu un būt par liecību citiem.”

Laikā kad grimu atkarībās, mana sieva vienmēr man teica: Džoš, tu izkāpsi no šīs sūda bedres uzvarā. Dievam ir mērķis tavai dzīvei. Dievam ir plāns tev, man un mums. Dievs mūs pārāk mīl, lai atstātu te. Tu vēl spēlēsi beisbolu, jo tev tas ir Dieva dots talants, un Viņš neko nedara bez nolūka.” Tolaik manai sievai nebija nekādu cerību, ka es kādreiz varētu saņemties un sakārtot savu dzīvi. Es nebiju trenējies jau vairāk kā sešus mēnešus un ar katru dienu zaudēju iemaņas. Jau sešas reizes biju devies uz rehabilitācijas centriem, bet brīvību no atkarības neguvu. Biju slikts vīrs, nožēlojams tēvs bērniem, lupata, kas ļāvās atkarībām un kam nebija attiecības ar Dievu.

Šodien es reprezentēju Dieva mīlestības ceļošo un mainošo spēku. Ar savām izvēlēm biju sevi novedis līdz nāvei, bet Dievs iejaucās manā dzīvē. Šodien man ir mērķis – nest cerību cilvēkiem. Es esmu puisis, kas bija padevies un atmetis sev ar roku, bet Jēzus noliecās un palīdzēja man piecelties. Šodien es dodos gulēt pilns miera un prieka, lūdzot, lai varu aizsniegt pēc iespējas vairāk cilvēku ar savu stāstu, kurā gan nav asas kulminācijas, bet spožs turpinājums gan. Jo Jēzus pie manis darbojas lēnām, bet pamatīgi.

Atkarība ir pazemojoša pieredze, lai tiktu no tās brīvs, ir jāiziet cauri kārtīgai pazemības skolai. Man bija jāiemācās pazemoties un padoties Dieva varenajai rokai. Bija jāapgūst pilnīga paļāvība un uzticēšanās Dievam. Es Dievam teicu: “Ja tu mani atbrīvosi, tad būšu labs tēvs.” Gribēju, lai Dievs mani vienkārši atbrīvo. Lai tas notiek ātri un nesāpīgi, bet tai vietā es gāju ar Viņu roku rokā, katru dienu pieņemot kā jaunu cīņu kopā ar Jēzu. Un ziniet, to nevar salīdzināt, būt cīņā ar Jēzu vai bez Viņa. Jā, cīņa vēl aizvien ir cīņa, bet, tad tu neesi viens, ar tevi ir Kungs! Tagad liekas muļķīgi, ka solīju Dievam būt labs vīrs vai tēvs, jo tas nebija un nav manos spēkos. Tikai esot ar Viņu, es par tādu kļuvu.

Katra diena man atgādina, cik daudz Dievs ir darījis manā dzīvē. Pēc spēlēm es satieku vecākus, kuru bērni cieš no atkarībām, satieku alkoholiķus un narkomānus, kas vēlas brīvību. Viņi atrodas bezcerīgā dzīves posmā, bet vēsts par Jēzu dod cerību un palīdz piecelties. Mans stāsts nav par beisbolu, kaut gan esmu pateicīgs Dievam, ka Viņš ļāva man paturēt šo talantu. Mans stāsts ir par Dieva spēku manā nespēkā, par Viņa varenību manā vājumā. Skatoties atpakaļ, nebūtu nekas tāds, ko es vēlētos mainīt, pat savus 26 tetovējumus, kas skaļi no miesas vēsta par laiku, kad biju tālu no Dieva. Bet bez mana stāsta, bez ceļa, kuru esmu nogājis, es šodien nebūtu tik spēcīgs Kristū un tik atkarīgs no Viņa. Protams, nav jāiziet cauri sūdu bedrei, lai saprastu, ka Jēzus ir vienīgais ceļš un atbilde, bet tāds ir mans stāsts un esmu laimīgs, ka Kristum nav robežas – laktiņas pār kuru Viņš zemāk neliektos. Kad Jēzus nomira par mūsu grēkiem, Viņš aizgāja līdz zemākajai vietai – dzīves situācijai, apstākļiem, izdarītām izvēlēm, grēkiem un paņēma to visu uz sevi, izciezdams sodu mūsu vietā, lai mēs ar tevi varētu dzīvot.

Nekad neaizmirsīšu savu pirmo spēli pēc ilgās prombūtnes. Arēnā nosauca manu vārdu un es izskrēju laukumā, sirdij dauzoties, neizsakāmā pateicībā Tam Kungam. Tad pūlī ieraudzīju savu sievu Katie un mūsu bērnus – Sierra, kurai palika divi gadiņi, un sešgadīgo Julia, un sievas vecākus. Man bija jāsaņemas, lai neraudātu, jo es redzēju prieka un lepnuma asaras savas sievas acīs. Acīs, kas tik ilgi bija pildījušās sāpēm un bailēm, tomēr vienmēr nesot ticību, kas deva man cerību, parādot nepelnītu mīlestību un uzticību. Es biju tik laimīgs un pateicīgs Dievam par viņu uzklausītajām lūgšanām.

Šodien es mācos nepārtraukti būt nomodā. Ar visu savu būtību es izprotu vārdu “Pakļaujies Dievam un stājies pretim velnam.” Kā cilvēkam, kas cietis no atkarības, man jābūt pakļautam Dievam – Viņa autoritātei un spēkam. Mans prāts un ķermenis palaikam izjūt kārdinājumus, bet es stāvu Kristū un strādāju ar savām domām, vārdiem un darbiem. Piemēram, rehabilitācijas sākumā, kad jau spēlēju un mēs  devāmies uz sporta nometnēm un izbraucieniem, mums izdalīja kabatas naudu, parasti 400 dolārus. Toreiz jutu, ka Svētais Gars saka, lai to iedodu savam biedram, lai nedotu vietu velnam. No vienas puses tas bija tik pazemojoši, bet no otras, es klausu Dieva Garam. Es skatos, ko es skatos, kur atrodos un ko es dzirdu. Es esmu nepārtrauktā kontaktā ar kādu uzticamu brāli no draudzes.

Vēl joprojām es saņemu daudz kritikas un izsmiekla no cilvēkiem, kas vēlas manu netīro pagātni ienest šodienā, sabojājot rītdienu. Sākumā tas bija sāpīgi, bet, kopš esmu audzis Kristū un zinu, ka man ir piedots un esmu jauns radījums, es vairs nepieņemu nekāda veida apsūdzības, kas tiek raidītas manā virzienā. Kristus mani ir šķīstījis un darījis par svētu, un man nav jāskatās atpakaļ.

Reiz, kad pēc spēles, dodoties mājās, es parakstīju autogrāfus, kāds puisītis vēlējās, lai uz viņa kartiņas uzrakstu –  “mans varonis – Džoš!”. Apstājos un jautāju, kā viņam liekas, kas ir mans varonis? Viņš mirkli padomājis atbildēja: “Jēzus!” Uz viņa kartiņas es uzrakstīju: “Džoš Hamiltons, kura varonis ir Jēzus.”

Bez Jēzus es tagad gulētu morgā vai būtu apglabāts kādā necilā kapu kopiņā, bet Jēzus mani izglāba un tagad es dzīvoju Viņam. Tagad man Jēzus ir pirmajā vietā, tad manas attiecības ar sieviņu, ģimeni, un beisbols ir tikai tad, ja abas pirmās prioritātes ir kārtībā.  Šodien Josh ne tikai ir lielisks sportists, bet viņi abi kopā ar sievu arī kalpo Dievam un viņu ģimenē aug četras skaistas meitiņas.

Vairāk par sportistu : http://www.tripleplayministries.com/