Doktors Evanss Amerikā ir leģendāra personība, kurš visu savu garo mūžu ir kalpojis Dievam. Viņš ir ļoti cienījams, uzticams un izglītots vīrs, kuru respektē visi mācītāji un kristīgās aprindas. Aptuveni 80 gadu vecumā viņš izsūtīja ielūgumus visām daudzajām draudzēm un kalpotājiem, kuriem viņš savas dzīves laikā bija kalpojis, ar aicinājumu uz konkrētu pasākumu, kurā šis ļoti veiksmīgais un cienījamais kalpotājs vēlējās teikt sava mūža pēdējo sprediķi. Viņš īpaši lūdza visus atbraukt, uzsverot, ka viņa vēsts būšot ļoti svarīga. Un kāda tavuprāt bija viņa svētrunas tēma? Par finansiālo uzplaukumu? Par to, ka ticīgajam viss ir iespējams? Nē, viņa tēma bija pazemība. Jāsaka, tas bija negaidīts pārsteigums visiem, kas bija ieradušies uz šo sapulci. Visas prominences, svētie un īpaši cienījamie kristīgajā pasaulē bija pārsteigti. Jo šī vīra dzīves pēdējā svarīgākā svētruna bija par to, ka tieši sirds pazemība atver durvis uz neiedomājamu svētību, bet lepnums ir šķērslis, kas neļauj tai atnākt kristieša dzīvē.
Jēk.4:6 “Toties Viņš dod lielāku žēlastību; tādēļ raksti saka: Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību. Tad nu padodieties Dievam, stājieties pretim velnam, un viņš bēgs no jums.”
Ir kāda īpašība, kas velnam nepiemīt. Velns var būt inteliģents, humāns, ģeniāls, skaists, viņš var būt viss, ko vien vari iedomāties, izņemot vienu, kāds viņš nekad nevar būt viņš nespēj būt pazemīgs. Pazemība ir pretēja viņa būtībai. Tāpēc, kad cilvēks kļūst pazemīgs, velns tam vairs netiek klāt. Jo viņš nespēj tik zemu noliekties.
1.Pēt. 5:6 “Tad nu pazemojieties apakš Dieva varenās rokas, lai Viņš jūs paaugstinātu savā laikā.”
Sal. pam16:18 “Kam jākļūst pazudinātam, tas papriekš kļūst lepns, un augstprātība nāk priekš bojā ejas. Ir labāk būt pazemīgā prātā ar nabagiem nekā dalīties laupījumā ar augstprātīgiem.”
Lepnība, augstprātība nogalina. Kad cilvēks kļūst lepns, Dievs vairs nav viņa pusē, un cilvēks nokļūst frontē, kas karo pret Dievu. Tāpēc, ja tu šodien sēdi pie bagāti klāta galda un ievēro, ka tev apkārt ir augstprātīgi cilvēki, laidies no turienes prom cik ātri vien vari! Kāpēc? Tāpēc, ka augstprātīgie tuvojas pazudināšanai. Lepnie mirst, bet pazemīgie dzīvo.
Sal.pam. 18:12 “Priekš bojā iešanas cilvēka sirds kļūst lepna, bet pazemība ved godā.”
Sal.pam. 29:23 “Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgais iemantos godu.”
Velns ir lepns. Grēcinieka būtība ir lepna un dumpīga. Lepnie mirst un krīt kā Herods savā laikā. Viņus pazudina viņu pašu lepnā sirds. Lepnība nāk no lepnības un augstprātības tēva – velna. Savukārt Jēzus teica: “Ņemiet piemēru no Manis! Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs.”
Dievs ir pazemīgs. Viņš, kurš noliecas pie mums tik sīkiem, nevarīgiem radījumiem. Viņš, kurš atklāj savu mīlestību un tik pacietīgi gaida uz mums. Viņš, kurš ir saņēmis tik daudz pretenziju no cilvēkiem, lai gan tautas Viņa priekšā ir kā piliens pie spaiņa. Jā, Dievs ir pazemīgs.
Sal.pam. 15:33 “Tā Kunga bijāšana ir mācības ceļš, kā kļūt pie gudrības, un pazemība ved godā.”
Muļķis ir lepns. Gudrais ir pazemīgs, jo pazemība ir gudrība. Pazemība ir dievbijība. Kādu dienu Dievs mani uzrunāja ar ļoti sāpīgiem vārdiem: “Ir cilvēki, kurus Es nevaru svētīt, jo, ja Es viņus svētīšu, Es viņus pazaudēšu. Viņi paliks lepni un kritīs.”
Jā, nodrošinājums, labklājība paver jaunas durvis cilvēka dzīvē. Nereti tad gadās, ka cilvēks, kurš agrāk bija sirsnīgs, draudzīgs, izpalīdzīgs, viegli komunicējams, pēkšņi nav pieejams, pārāk svarīgs, gudrs, aizņemts. Eksperts un kritiķis visos jautājumos. Un tev jāapgūst īpaša etiķete, lai viņam piekļūtu. Dievs tādiem cilvēkiem saka: “Kāpēc tu pats sev kaitē? Es esmu tavs glābiņš un tavs atbalsts.”
Pazemīgs cilvēks atzīst, ka viss labais, kas viņa dzīvē ir noticis, nāk no Dieva. Ka viss, kas tam pieder stabilitāte, gudrība, pragmatisms, talanti, spēja analizēt, stiprā sirds un stabilā nervu sistēma ir Viņa roku darbs. Un viss labais, kas izdevies, ir varenā Dieva žēlastība. Muļķis ņems godu sev, tā pagriežot Dievam muguru, un tas ir dumji. Tā ir lepnība.
Esmu dzirdējis, ka par cilvēku saka: “Viņš ir lepns cilvēks un dāvanas neņem. Viņš arī Dievam neies ko lūgties, jo pieradis visu iegūt pats savām rokām.” Taču tie ir meli. Uz pasaules nav cilvēka, kurš visu sastrādājis savām rokām. Tas ir tikai viens no lepnības paveidiem. Slima suņa murgi. Zini kādēļ? Tādēļ, ka pati dzīvība viņam jau ir Dieva dāvana. Viņa māte mocījās dzemdību sāpēs, lai viņš varētu dzīvot, un Dievs tam deva dzīvību. Vai tā nav dāvana? Un tālāk viss, kas tev ir, ko tu spēj un dari, patiesībā nav tavs nopelns. No paša sākumā mēs jau saņemam visu, lai dzīvotu. Piemēram, sirdi, smadzenes tās taču nav mūsu roku darbs. Neviens negāja uz veikalu, lai tās iegādātos. Iesākumā mums pašiem bija nulle, un mēs paši bijām nulles. Dievs un vecāki mums iedeva šo sākuma paketi. Un, ja kādam no mums nebija vecāki, tad bija cilvēki, kas par mums parūpējās. Gudrība ir par to pateikt paldies un apzināties, ka mēs esam tikai tāpēc, ka kāds mums kaut ko jau ir dāvinājis.
Atverot Bībeli, pirmais, ko uzzinām par Dievu, ir, ka Viņš ir visa radītājs. Viņam pieder visa vara un teikšana. Un Viņš izlēma zebru radīt par zebru, ziloni par ziloni… Vai vari iedomāties zvirbuli, kurš Dievam saka: “Man ir pretenzija pret Tevi! Jā, man ir knābis, man ir spārni, acis un nagi, bet es neesmu ērglis. Es gribu būt ērglis! Un es atsakos pieņemt to, ka esmu zvirbulis!” Dievs varētu teikt: “Es tev devu zvirbuļa spārnus, zvirbuļa kājas, acis, un zvirbuļa kuņģīti. Un tāpēc tev nav jāpiepilda ērgļa kuņģis, un Es negaidu, lai tu medītu zvērus kā ērglis. No tevis Es sagaidu, lai tu medī odus, zvirbuli! Vai tu vari tikt galā ar odiem?” Pazemība teiks: “Slava Dievam, es esmu zvirbulis!”
Nepazemoties zem Dieva rokas, man, piemēram, varētu nozīmēt, ka es esmu neapmierināts ar saviem matiem. Es varētu pārmest Dievam, ka Viņš, zinot, ka būšu mācītājs, neparūpējās, lai man būtu kārtīga, kupla matu rota. Kādam, kuram varbūt nekad nebūs jāatrodas cilvēku priekšā, Viņš devis tik skaistus matus, bet man to paliek aizvien mazāk. Es varētu teikt: “Dievs, kur ir Tava providence? Man taču jābūt skaistam, bet tas, kurš strādā mežā, var staigāt kā plikpauris, jo tāpat tikai zvēri viņu redz, bez tam, viņš 24 stundas diennaktī staigā ar cepuri galvā.”
Vai tu kādreiz esi bijis neapmierināts ar sevi un apskaudis citus? Tas nav nekas labs. “Man deguns par garu, lūpas varēja būt lielākas. Kāpēc es esmu tik…” Dzirdēju stāstu par mācītāju, kurš bija piedzimis multimiljonāra ģimenē. Viņa tēvs, kas bija indietis, bet dzīvoja Amerikā gribēja, lai dēls arī kļūst par uzņēmēju. Bet dēls bija saņēmis aicinājumu kalpot ar Dieva Vārdu. Kādu laiku viņš gan centās izdabāt tēvam, bet tad teica: “Tēvs, es gribu paklausīt Dievam. Mana sirds uz to aicina. Es gribu būt tas, par ko Dievs grib, lai es esmu.” Un viņš kļuva par mācītāju. Pienāca diena, kad viņš mantoja visus neskaitāmos miljonus. Un par viņu stāstīja leģendas, cik brīvi viņš varēja kalpot draudzē. Viņš nebija atkarīgs ne no viena. Skaisti vai ne? Taču, man, to dzirdot, varēja rasties krišanas sajūta. Kas gan es tāds esmu, un ko es varu? Dzimis strādnieku ģimenē, bez mantojuma.
Pazemojies apakš Dieva varenās rokas! Tas nozīmē, esi pateicīgs par visu! Piemēram, iedomājies vairākus cilvēkus, no kuriem katrs atrodas dažādā sociālā pozīcijā. Kāds augstākā, izdevīgākā, kāds pavisam vienkāršā. Bet kāds jau no dzimšanas ieguvis izcili izdevīgu statusu – piedzimis unikālā, bagātā ģimenē. Jautājums vai visi šie cilvēki ir vienādi kārdināti būt neapmierināti un sacelties pret stāvokli kurā viņi atrodas? Vai viņiem visiem ir situācijas, kad tie var vēlēties ko vairāk vai savādāk un izteikt pretenzijas Dievam? Jā, viņi visi ir vienādi kārdināti būt nepamierināti, lepni un augstprātīgi. Uzskatīt, ka viņiem pienākas vairāk, nekā viņiem tagad ir.
Psalms 131 “Mana sirds, Kungs, nav lepna, un manas acis nav augstprātīgas. Es netīkoju pēc lielām lietām, kas man būtu par augstām. Tiešām, es savu dvēseli apmierināju un klusināju kā no mātes krūts atšķirtu bērnu, mana dvēsele ir manī kā atšķirts bērns. Israēl, ceri uz To Kungu no šā laika mūžīgi!”
Arī Dāvids, kurš bija ķēniņš un cīnītājs, piedzīvoja tās pašas cīņas, ar kurām velns kārdina katru no mums. Par to, ka netiec pietiekami novērtēts, neesi sasniedzis to vajadzēja, ka dzīve pret tevi ir netaisna, neesi piedzimis īstajā laikā, vietā.
Bet tāpēc vien, ka kādam ir vairāk, nenozīmē, ka arī mēs ar to tiktu galā, ka mums tas pienākas. Bija laiks, kad mums, esot pavisam jauniem un pirmo reizi dzirdot ticības mācību par Dieva gribu svētīt, šī mācība ļoti atbalsojās sirdīs: “Jā, tam tā jābūt! Dievs taču mūs mīl visus vienādi!” Tad nu kā anekdoti atceros, ka reiz staigāju gar Juglas privātmājām, skatījos uz lielajām mājām un teicu Dievam: “Kungs, lūdzu man šo māju! Jēzus vārdā, es ticu, ka tā ir mana māja, un es to pieņemu!” Tad pagāju tālāk un ieraudzīju labāku māju un teicu: “Kungs, nelielas izmaiņas! Tā nebija īstā māja, bet šī gan ir!” Es neiepazinos ar cilvēkiem, kas tur dzīvoja, un nejautāju, vai viņi grib pievienoties manai ticībai. Es vienkārši iekāroju to, kas piederēja citiem. Bet tajā dzīves posmā tāda māja man bija daudz par augstu. Es nebūtu spējis tikt ar to galā. Mana dvēsele to nespētu, un man nebija ticības.
Velns tik ļoti mūs māna un pieviļ. Apskaust un iekārot to, kas pieder citam, ir tik pazudinoši ikvienam. Dāvids lika savai dvēselei cerēt uz to Kungu! Viņš savu raudošo dvēseli kā bērnu atdalīja no sevis un mācīja tai cerēt uz Dievu, jo no Viņa nāk palīdzība! Ja Dievs dod, tad ir iedots, ja Dievs atver, tad ir atvērts! Ja Dievs dziedina, tad ir dziedināts! Ja Dievs ir ar tevi, tad neviens nevarēs būt pret tevi.
Esi apmierināts ar to, kas esi! Varbūt tu esi apveltīts ar spējām būt par labu galdnieku un ar savām rokām izgatavot unikālas mēbeles, bet tu esi sadomājis būt uzņēmējs. Un tā tu visu mūžu vari būt neapmierināts un dusmīgs par tiem kakla kungiem, kuri atbrauc ar glaunu autiņu, pasūta preci, un pēc tam ar peļņu to pārdod klientiem, un neviens tā arī neuzzinās, kurš to pagatavoja. Taču, ja tu esi aicināts kā galdnieks, tu esi ļoti svarīgs, bet tu droši vien netiktu galā ar uzņēmēja pienākumiem. Esi pateicīgs par to, ka tev ir rokas, kas māk izgatavot tik perfektas mēbeles. Kad tu pateicies par šīm prasmēm, spējām, talantiem un dāvanām, kuras Dievs tev devis, tu nostājies uz stingra pamata un iegūsti atvērtas durvis svētībai. Bet, kad esam neapmierināti, mēs krītam. Lepnums mūs gāž. Tā ir sacelšanās pret Dievu. Velna sirds palika lepna. Viņš kļuva neapmierināts ar savu stāvokli. Viņš vēlējās būt kā Dievs un likt savu krēslu Viņa krēsla vietā. Bet rezultātā, viņš krita un vēl aizvien krīt.
Dzīvojot iekšēji neapmierināti, mēs nevaram saņemt svētības. Mēs varam darīt labu, būt perfekti, izglītoti, sirsnīgi, degt par Dieva lietām, bet, ja sirdī nesam lepnumu, Dievs stāvēs mums pretim. Nesen, aizlūdzot par cilvēkiem, kad pienācu pie kāda no viņiem, es dzirdēju vārdus: “Vienas lietas tev pietrūkst, tā ir pazemība.” Tu vari būt izcils, liels ticības vīrs, dot desmito tiesu, dzīvot kristīgu dzīves veidu, it kā viss ar tevi kārtībā, un jautāt: “Dievs, kāpēc Tu palīdzi tam pusatkritējam, bet neglāb mani?” Viņš atbildēs: “Ir kaut kas, kas traucē svētībai ienākt tavā dzīvē. Tā ir tava lepnība!”
Hozejas grāmatā Dievs runā par savu tautu, kuru Viņš aizvedis uz labu zemi, bet nu tie palikuši lepni. Un Dievs ir spiests pats nostāties pret viņiem. Mēs to nevaram saprast. Kā, Dievs, Tu taču pats mūs tur atvedi! Kāpēc tā vietā, lai būtu ar mums, Tu nostājies pret mums? Iemesls – mūsu lepnība.
Domāju, nav neviena, kas šodien atbalstītu vergturību. Faktu, kad cilvēkam piederēja citi cilvēki, ar kuriem viņš darīja, kā gribēja. Bet Pāvils vergiem rakstīja: “Turiet savus kungus par visa goda cienīgiem, sevišķi tos, kas ir ticīgi, kas ir jūsu brāļi. Neniciniet viņus, bet, jo vairāk kalpojiet viņiem” /1.Tim. 6:12/. Vai tas tiešām ir Dievs? Tas taču ir nepareizi! Un tas tiešām ir nepareizi. Jo Dievs neradīja cilvēku, lai tas vergotu otram cilvēkam. Viņš tos radīja kā brāļus no vienas ģimenes. Bet tajā politiskajā iekārtā, situācijā, kurā viņi dzīvoja, Pāvils rakstīja vergiem, lai viņi ciena savus kungus un tos klausa. Saki, vai tu spētu pieņemt šo mācību no mīlošā Tēva, ja tu atrastos verga stāvoklī? Ko tu darītu? Pazemojieties, tad Viņš jūs paaugstinās!
Lasi tālāk: “Ja kāds māca ko citu un nepiegriežas mūsu Kunga Jēzus Kristus veselīgajiem vārdiem un dievbijības mācībai, tas ir uzpūties un nezina nenieka, bet slimo ar prātošanas un ķildošanās sērgu, no kā ceļas skaudība, ķilda, zaimi, ļaunas aizdomas, prātā sajukušu un patiesību zaudējušu cilvēku naidošanās tādu, kas ar dievbijību cer iegūt peļņu. Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību (jeb apmierinātību)” /1.Tim. 6:36/.
Būt apmierinātam! Tu esi piedzimis par vīrieti? Esi apmierināts. Esi blonds? Esi apmierināts! Esi dzimis Latvijā? Esi apmierināts! Esi dzimis viduslaikos kā vergs? Esi apmierināts! Esi dzimis par ķēniņu? Esi apmierināts! Esi apmierināts ar savu starta pozīciju, lai tu varētu celties, kāpt savas dzīves kalnā. Teikts, ka gudrs cilvēks iemantos ko labu. Tāpēc, ja esi galdnieks, esi apmierināts! Ja esi uzņēmējs, esi apmierināts! Ja esi bagāts, esi apmierināts! Ja tev nav nekā, esi apmierināts – un tu iegūsi mantojumu. Kad? Tad kad būsi apmierināts un pieņemsi to starta pozīciju, kurā atrodies.
Kāda bija Dieva attieksme pret vergiem? “Tādēļ, kaut gan man Kristū ir pilnas tiesības pavēlēt tev to, kas klājas, es labāk mīlestībā tevi lūdzu, tāds, kāds esmu, sirmais Pāvils, bet tagad arī Kristus Jēzus gūsteknis, es lūdzu tevi par savu bērnu Onēzimu, ko esmu dzemdinājis, būdams važās, to, kas kādreiz bija tev nederīgs, bet tagad kā tev, tā man ir derīgs. Viņu, tas ir, savu paša sirdi, es tev sūtu atpakaļ” /Filem.1012/.
Domāju, ka tolaik bija tūkstošiem vergu, kas pieņēma Jēzu par savu Kungu, un viņu kristīgie kungi tos atlaida brīvībā, vai arī izturējās pret tiem kā pret draugiem. Jo tieši kristieši cīnījās pret verdzību un atpirka arī Āfrikā sagūstītos vergus un laida tos brīvībā. Dievs noteikti neatbalsta verdzību, bet Viņš ir pret to, ka mēs visu laiku sevī esam ar visu neapmierināti, jo tā ir daudz nopietnāka verdzība. Neapmierināti ar balsi, izskatu, izglītību, vecākiem. Tā mēs noliekam sevi uz slīdošās lentas, kas neved uz augšu, un, nepieņemot Dieva uzstādījumus, kļūstam par nesvētītiem Dieva bērniem.
Vai iespējams būt Dieva bērnam un būt nesvētītam? Jā, līdzīgi eņģelim, kas kļuva par velnu. Viņš, kas bija vistuvāk Dievam, nokrita viszemāk. Viņš, kas bija vistuvāk mīlestībai, kļuva par visa ļaunuma nesēju. Iemesls lepnība. Neapmierinātība ar savu stāvokli.
Dievs nevienam nav paredzējis otršķirīgu dzīves līmeni. Būt par kaut ko vienkāršu, mazsvarīgu. Tas ir neiespējami. Bet tikai pieņemot savu starta pozīciju un pateicoties par visu labo, kas tev ir, tu vari mainīt savu dzīvi. Tā ir pazemība. Tad tu varēsi sasniegt visu, ko Dievs tev paredzējis. Visu, ko Viņš ielicis tavā sirdī. Jo tad tava pagātne nenoteiks tavu nākotni. Tavu nākotni nosaka tava sirds attieksme.
Atceries Saulu, kurš bija liela auguma, izskatīgs vīrs, platiem pleciem īsts karavadonis. Kad Samuēls viņu stādīja priekšā tautai, visi sauca: “Lūk tas tik ir ķēniņš!” Bet kāds bija Dāvids? Tik necils, ka pat viņa ģimenes locekļi neticēja, ka no viņa var sanākt kas vairāk par aitu ganu. Ja tu sajūti ko līdzīgu, ja to, kas neesi kas īpašs un no tevis nekas nesanāks, tu redzi gan skatoties spogulī, gan draugu un tuvinieku attieksmē, tad saki kā Dāvids: “Kungs, es nekāroju pēc lietām, kas man ir par augstām. Es esmu pateicīgs Tev par visu! Es ceru uz Tevi! Vadi mani, un es iešu!” Un tu sasniegsi visu, kas tev jāsasniedz.
Reinhards Bonnke piedzima ļoti solīdā vācu ģimenē. Viņa vecāki bija juristi, un arī viņa brālis ir ievērojams jurists. Bija laiks, kad Reinhards Bonnke bija ģimenes negods. Ģimenes smalkajos saietos viņš kaut kur sēdēja malā, jo neviens nelepojās ar to, kas viņš bija un ko viņš darīja braukā pa pasauli, pa Āfriku un sludina cilvēkiem Kristu. Bez tam, kad Bonke lūdza, cilvēki krita pie zemes, un solīdajiem vāciešiem tas bija ļoti aizvainojoši. Reiz arī es runāju ar vienu no Latvijas garīgajiem līderiem, un viņš teica: “Nu, Bonnke tā ākstīties var tikai Āfrikā.” Bet pagāja laiks, un nu jau Bonki viņa dzimšanas dienā apsveikt brauca pats Vācijas premjerministrs. Izrādījās, ģimenes neglītais pīlēns bija kļuvis par izcilāko, svarīgāko un ievērojamāko cilvēku no viņu vidus. Šodien viņa ģimene lepojas ne tikai ar to, cik prāvas uzvarējis Reinharda brālis, bet arī ar to, ka viņu ģimenē ir pasaulslavens un visu cienīts evaņģēlists Reinhards Bonnke.
Dažkārt paklausīt Dievam, pieņemt ceļu, pa kuru Viņš grib, lai ejam, cilvēcīgi liekas “pilnīgs čau”. Neloģiski, nepareizi un neizdevīgi. Bet patiesībā kristieša dzīve jau arī nevar būt īsti saprotama šai pasaulei. “Kā gan tu katru svētdienu vari iet uz dievkalpojumu? Cik daudz laika tu zaudē! Un kā visu mūžu var lasīt vienu grāmatu? Tā taču tu neuzzināsi, kas rakstīts citās grāmatās! Un visu laiku ticēt vienam Pestītājam? Kā ar citām reliģijām? Un vēl tu arī naudu nes uz turieni?!” brīnās cilvēki, kuri nav iedzīvojuši Dieva mīlestību.
“Tēvs, ko Tu gribi, lai es daru?” lūdza Jēzus. Viņš negribēja darīt to, ko gribēja cilvēki. Viņš gribēja paklausīt Tēvam. Tā ir augstākā gudrības pazīme – darīt to, ko Dievs grib, lai tu dari. Kad tu Viņam paklausi un atrodi tajā prieku un labsajūtu, tu esi iemantojis gudrību.