Kārtējā Latvijas dzimšanas diena ir aizvadīta. Ir dzirdētas daudz celsmīgas uzrunas, dziesmas un visādi veidi, kā cilvēki svinēja mūsu valsts dzimšanas dienu. To visu vērojot, man radās doma, ka būt politiķim ir grūti, jo kādreiz ir jāsaka runa tad, kad nemaz nav ko īsti teikt. Es gan ļoti vēlos jūs uzrunāt, jo man ir 3 ļoti svarīgas lietas, kas ir jāpasaka.

Latvija ir Dieva dota dāvana, kas uzticēta mums

Pirmkārt, Latvijas valsts ir Dieva dota dāsna dāvana mums. Mēs kā tauta to nekādā veidā neesam nopelnījuši ar savu dzīvi, bet Dievs savā lielajā mīlestībā to mums ir dāvinājis. No brīža, kad Latvija radās un līdz mūsu laikam, to ir uzturējušas cilvēku rokas. Dievs to ir devis, bet cilvēku rokas to ir uzturējušas, attīstījušas un veidojušas. Tieši tāpat tas darbojas arī šodien.

Latvijas valstij ir vajadzīga tava un mana līdzdalība. Kā tie visiem zināmie vārdi – “Ir katram roka jāpieliek…”

Es gribētu izmantot Jēzus metodiku, kad Viņš sarežģītākas lietas paskaidroja ar līdzību – visiem ļoti pazīstamu un saprotamu lietu. Es gribētu Latvijas valsti salīdzināt ar dārzu. Dārzs ir brīnišķīga lieta, bet dārzs nekad nav gatavs. Pat ja tiktu sasniegta pilnība kādā jomā, pēc nedēļas kaut kas jau ir jātīra, jāapgriež, jāierobežo vai no kaut kā ir jāatbrīvojas. Tieši tāpat Latvijas valsts nemitīgi prasa mūsu darbu, atbalstu, ticību un ieguldījumu. Mums katram ir pie tā jāpieliek roka. Tā ir Dieva dota dāvana un uzticēta mums visiem.

Dievs nav nelaimju avots. Sēsim mīlestību, mieru un labvēlību!

Otro domu mēs faktiski jau redzam īstenojamies dzīvē. Pasaule kopā ar mums dodas sarežģītā sezonā. Mēs to varētu nosaukt par vētru sezonu. Bībele par to runā diezgan smalki, un tie, kam tas interesē, var palasīt Mateja evaņģēlija 24. nodaļu vai Lūkas evaņģēlija 21. nodaļu. Evaņģēlijos atsauce uz pēdējām dienām, žēlastības laika beigām, ir konkrēta. Žēlastības laiks beigsies ar globālām kataklizmām un nelaimēm, bet ir ļoti svarīgi to atzīmēt un atcerēties, ka visu šo nelaimju avots nav Dievs. Dievs nav tas, kurš izraisīs visas šīs mērogos lielās, nekad vēl nepiedzīvotās nelaimes. Tādēļ mēs varam meklēt palīdzību pie Dieva. Patiesībā katram Dieva bērnam, katram, kurš ir pieņēmis Jēzu par savu Kungu, ir apsolījums, ka Dievs viņu neatstās un nepametīs šajā sarežģītajā laikā.

Es pieņemu, ka lielākā daļa šo jau zina, bet es gribu īpaši piebilst – neskatoties uz to, ka atradīsimies šajā sarežģītajā laikā, atcerēsimies, kā iepriekš minēju, ka valsts ir kā dārzs, un tas visu laiku ir jākopj. Jo tomēr ir milzīga starpība vai dārzs ir nepilnīgs, vai dārza vispār nav. Dievs mums šo dārzu ir devis.

Par spīti tam, ka atrodamies sarežģītā laikā, mēs varam uzticēties Dievam, ka Viņš mums palīdzēs, svētīs un vadīs mūs arī kā valsti, kā tautu un arī katru kā indivīdu.

Mēs varam mīlēt, tikt mīlēti, cienīt, būt iejūtīgi, izpalīdzīgi, sirsnīgi pret saviem līdzcilvēkiem, jo tas likums, kuru Dievs iedibināja jau 1. Mozus grāmatā, ka nemitēsies sēšana un pļaušana, darbojas arī šajā laikā. Arī es esmu piedzīvojis šo patiesību, kad esmu runājis ar cilvēkiem, kas savā dzīvē piedzīvojuši tādas neiedomājamas grūtības, kā otrais pasaules karš, izsūtījums uz Sibīriju, bads, slimības, cilvēku nepatika, nicinājums, ienaids un represijas, un tomēr savā dvēselē viņi ir uzsūkuši gaismu, mieru un mīlestību, un to pratuši dāvāt arī citiem. Tāpēc, mīļie draugi, es gribu jūs uzmundrināt – sēsim mīlestību, mieru, labvēlību, un mēs to pļausim arī sarežģītā laikā. Tas ir tieši tas, ko Jēzus liek, pavēl un mudina mūs darīt.

Latvija – pilsoņiem draudzīgākā valsts!

Šī ārkārtas situācija ir īpašs laiks. Tas ietekmēs mūsu nākotni kā nekas cits, jo tas noteiks, kā mēs kā sabiedrība dosimies tālāk. Vai mēs iesim tālāk sašķelti, dusmīgi viens uz otru, meklēdami vainīgos vai mēs dosimies tālāk vienoti un solidāri? Manā ģimenē bija tāda tradīcija, tāds kā nerakstīts likums, ja kāds mūsu ģimenē saslima, viņš nokļuva uzmanības centrā. Viņam gandrīz vai sākās svētku laiks, jo visi centās palīdzēt, atbalstīt un izrādīt savu rūpi. Manuprāt, šis laiks ir tieši tāds laiks, lai pierādītu visiem šīs valsts iedzīvotājiem, ka šī valsts ir viņu valsts.

Latvija nav premjerministra, ministru kabineta, kādu turīgu un ļoti ietekmīgu cilvēku valsts, bet tā ir mūsu visu – vientuļās māmiņas, mazu pensiju saņemoša sirmgalvja, vienkārša darba darītāja – valsts. Šiem cilvēkiem ir jāzina, ka grūtā brīdī valsts viņiem palīdzēs.

Man gribētos sapņot, ka Latvija ir draudzīga valsts pilsoņiem. Šķiet, ka valdība kādreiz pieprasa no mums, lai mēs uzticamies, ka viņi pareizi sadalīs naudu, pieņems pareizus likumus, sarunās pareizus darījumus, bet vispār negrib uzticēties saviem pilsoņiem. Tad nu šis būtu tas laiks, kad, sākot ar mūsu premjerministru un ministru kabinetu, mēs uzticētos saviem cilvēkiem, parādītu kaut minimālu uzticību viņiem. Un, bez šaubām, tas nav jautājums, ka kāds ieraus kādu pabalstu nāsīs un kāds kaut ko nošmugulēs, bet vienīgie, kas neko nav nošmugulējuši un ierāvuši nāsīs, tie droši vien ir politiķi.

Mīļie draugi, Latvija kā valsts, kas ir draudzīga pilsoņiem. Latvija – pasaules draudzīgākā valsts pilsoņiem – tas tāds ambiciozs mērķis. Bet šis būtu tas īstais mirklis, kad sākt to pierādīt katram zēnam, katrai meitenītei, māmiņai, tētim, daudzbērnu ģimenei, ka mums jūs rūpat.

Ka valdībai no viņu augstajiem krēsliem rūp visi tie, kam ir grūti, kas dzīvo tālu, kas dzīvo mazā ciemā un lielā pilsētā, mazā dzīvoklītī un dara ļoti svarīgu, bet pavisam vienkāršu darbu. Lūdzu, izdarīsim to. Lūdzu, varbūt mēs visi varētu paņemt sev to kā mērķi – “Latvija. Pasaules draudzīgākā valsts pilsoņiem!” Tas būtu brīnišķīgi! Tas būtu kaut kas par ko mēs visi būtu gatavi cīnīties, strādāt un, pat ja vajadzīgs, mirt. Lai Dievs mums visiem palīdz! Paldies Dievam par 102 gadiem. Es ticu, ka ar Dieva palīdzību mēs svinēsim vēl un vēl, un iemīlēsim savu skaisto galvaspilsētu un visu savu valsti, jo tā taču ir Dieva dota dāvana mums.

Mācītājs,
Vilnis Gleške