Savā dzīvē biju sasniegusi izdegšanas brīdi. Nekas man vairs nesagādāja prieku. Es jutos vientuļa, atstāta un bezcerīga. Visur, kur gāju, es viena pati atnācu un viena pati aizgāju, bet, kad atnācu mājās, es izmisīgi raudāju, jo jutos atstumta un pamesta. Mana mamma no sirds centās man palīdzēt, bet es turpināju grimt izmisumā un sevis žēlošanā.
Man apkārt bija talantīgi un apdāvināti cilvēki, kuriem jau no pašas jaunības bija skaidri redzams viņu aicinājums. Bet es jutos apdalīta un skaudības pilna – viņiem bija viss, pēc kā es ilgojos, kamēr es, darot labāko, ko spēju, tik un tā nespēju neko sasniegt. Es spilgti atceros to vienu vakaru, kad es Dievam lūdzu, lai Viņš ņem mani mājās.
Es gribēju nomirt. Es neredzēju iemeslu te vispār atrasties. Es neredzēju iemeslu vispār dzīvot. Es neredzēju iemeslu eksistēt. Es ienīdu sevi no visas sirds.
Bet Dievs domāja citādi. Kādu svētdienu draudzē notika pielūgšanas vakars. Todien Dievs uzrunāja manu sirdi, sakot: “Vai tas tev liktos gana jēgpilni, ja tu veltītu savu dzīvi Man?” Šie vārdi izraisīja zemestrīci manā dvēselē. Es saucu: “Jā, Dievs! Tas ir labākais, kam es varu veltīt savu dzīvi.”
Manu sirdi piepildīja neizsakāms prieks un laime. Man bija jēga dzīvot. Un man ir jēga dzīvot!
Es esmu pateicīga Dievam, ka Viņš nepadevās, bet turpināja klauvēt pie manas sirds. Es vairs nenožēloju, ka es piedzimu, jo Tas, Kurš mani izredzēja jau pirms pasaules radīšanas, deva man lielāko iemeslu dzīvot – iespēju iepazīt pašu Dievu caur Jēzu Kristu.
Uzraksti mums vai arī pievienojies mazajai grupai.
