2017_raksts_12_12_01

Vēsts, kuru Dievs tik ļoti grib ielikt tavā dvēselē, ir: “Es mīlu cilvēkus”

Pēc savas dabas es neesmu komunikabls cilvēks. Agrāk vislabāk jutos mežā starp kokiem un skudru pūžņiem. Toreiz man cilvēki uztrauca ļoti maz. Bet Dievs mani izmainīja, īpaši, kad mani aicināja par mācītāju. Taču pēdējā laikā es jūtu, ka Dieva mīlestība nāk ar jaunu spēku un uguni. Ar pilnīgi jaunu piedzīvojumu attiecībās ar Viņu. Viņš izlej manā sirdī mīlestību uz cilvēkiem. Gan uz tiem, kuri nedaudz pastāstījuši par savām cīņām, gan tiem, par kuriem dzirdu, ka viņi atrodas grūtā vietā, vai kurus vispār nepazīstu. Es jūtu, cik Dieva mīlestība uz viņiem ir stipra, ugunīga un pilna emociju.

Tev jātic mīlestībai, kāda Dievam ir uz tevi. Tev jātic, ka Dievs kas apveltīts ar tādu mīlestību, nespēj palikt vienaldzīgs malā, kad tu cīnies un raidi Viņam lūgšanas. Cik gan ļoti mūsu lūgšanas aizskar Tēva sirdi! Kad sakām: “Lūdzu, piedod! Lūdzu, palīdzi!”. Kad esam patiesi un godīgi, Viņš mūs dzird. Apustulis Jānis raksta, ka Dievs tajā pašā mirklī piedod, likdams par ķīlu Savu uzticību un taisnību. Kad saucam pēc palīdzības, Dievs steidz ugunīgos ratos, lai palīdzētu katram – Dāvidam, Jānim, Valteram, Elizabetei, Rutai, Ainai…. Jo Viņš mūs mīl!

Šodien mēs esam Jēzū. Vai var būt vēl drošāka vieta? Viņš neteica, ka esam Viņa pilī vai drošības mūros. Viņš teica, ka esam Viņā! Apustulis Pāvils šo atklāsmi pacēla kā karogu virs galvas. Viņš sludināja: “Tad nu tiem, kas ir Kristū, vairs nav nekādas pazudināšanas.” (Rom 8:1) Viņš teica to laikā, kad kristiešus spīdzināja, sita krustā, nonāvēja un izbaroja plēsīgiem zvēriem. Laikā, kad visapkārt bija draudi, nodevība un briesmas, Pāvils apgalvoja, ka tiem, kas ir Kristū, vairs nav nekādas pazudināšanas.

Šajās dienās es varu just, kā Dievs pār mani izlej jaunu mīlestību uz Kristu. Es varu stāvēt, aizmirstot par visu pasauli, un teikt: “Es Tevi mīlu, Kungs! Es Tevi mīlu!” Un, jo vairāk to daru, jo vairāk piedzīvoju, kā šī mīlestība mani pārņem, liekot aizmirst par visām nedienām, par visu, kas mani satrauca, par ko gribējās drudžaini lūgt. Vienīgi gribas teikt: “Tēvs, es Tevi mīlu! Es Tevi mīlu.”

Kad mīlam, mums ir tik labi, mēs jūtamies tik laimīgi un apskaidroti. Varbūt šodien kāds atrodas dziļā bedrē un domā: “Ja vien tas atrisinātos, ja vien Dievs izdarītu brīnumu un es nomaksātu kreditoriem, ja es iegūtu finansiālu neatkarību – tas būtu brīnums, lielākais sasniegums, kas var notikt.” Bet tā nav patiesība! Kāds varbūt domā: “Ja es nopelnītu lielu naudu un mans uzņēmums kļūtu veiksmīgs, ja es atrastu noietu ārējos tirgos – tas būtu brīnums.” Bet tā nav patiesība! Varbūt kāds sapņo pabeigt skolu, vai meitene ilgojas apprecēties ar dievbijīgu jaunekli un dzemdēt bērnus – tas būtu brīnums. Bet tā nav patiesība!

Pats lielākais, nozīmīgākais, ko šajā pasaulē varam izdarīt, kas mūs tiešām bagātina, stiprina un paceļ, darot mūs par spilgtām, nozīmīgām būtnēm šajā pasaulē, ir mīlēt Jēzu Kristu.

Mīlēt Viņu tā, kā dziesmā skan: “Tu man par sudrabu dārgāks, Tu man par zeltu vērtīgāks!” Cilvēks, kurš mīl Kristu, iegūst īsteno atziņu un prot atšķirt lētos spīgulīšus no patiesām vērtībām. Tādam cilvēkam vienmēr būs, ar ko dalīties, ko dot citiem.

Ja mēs pieliktu visas pūles, lai iemīlētu Kristu, mēs atgrieztos vietā, kur piedzīvojām, kā Viņš apstājās pie mums, noliecās un paņēma mūs. Vienalga, vai bijām kā asinssērdzīgā sieva vai aklais Bartimejs. Vienalga, vai bijām nejūtīgi, ļauni, ciniski biznesa haizivis vai vāji un gļēvi cilvēciņi, kam nekas neinteresēja – Viņš noliecās, piedeva grēkus, ierakstīja mūsu vārdus Dzīvības grāmatā un teica: “Dārgais bērns, no šīs dienas Es gribu būt ar tevi mūžīgi.”

Es vēl joprojām atceros to laimes sajūtu, kāda mani pārņēma, kad pusaudža vecumā piedzīvoju pestīšanu. Sajūtu, ka manās krūtīs ir ielikta balta, tīra bērna sirsniņa. Lai šī sajūta nepazustu, es centos nesarunāties. Es biju laimīgs. Es braucu trolejbusā un raudot teicu Dievam: “Jēzu, es Tevi mīlu! Palīdzi man šo laimi, Tavu tuvumu, nekad nepazaudēt.” Tas bija tik stipri! Pēc tam gan savas dzīves laikā man nācās sarunāties ar visādiem cilvēkiem visā pasaulē, tomēr arī šodien es esmu tik laimīgs, ka varu mīlēt Viņu no visas sirds. Mīlēt vairāk par savu dzīvību.

Šorīt sev jautāju: “Vilni, ko tu teiktu cilvēkiem, ja šī būtu tava pēdējā svētruna?” Es zinu, ko es teiktu. Es teiktu, ka šī pasaule un visa tās godība paies. Ka sasniegumi un uzvaras, kas vakar likās milzīgi panākumi, rīt vairs nebūs nekas īpašs. Jo viss ir paejošs un iznīkstošs.

Nesen lasīju par kādu meiteni ASV, kura karjeru sāka kā modele, tad kļuva par daudzsološu aktrisi. Viņai bija draugs, nauda, īpašumi, slava un karjera, taču kādu nakti viņa aizgāja un izdarīja pašnāvību. Protams, visiem tas bijis liels pārsteigums, jo viņa neesot bijusi no tām dziļajām filozofēm, kurām interesē jautājumi par dzīves jēgu. Taču raksta beigās bija neliela piebilde: Diemžēl aiz mierīgās ārienes mēs nekad nevaram zināt, kas notiek cilvēka iekšienē.

Un kas gan notiek mūsu iekšienē? Kas notika tās meitenes dvēselē, kurai bija viss, pēc kā miljoniem jaunu meiteņu ilgojas – skaistums, bagātība, atzinība, apbrīns, nepārtraukta dzeltenās preses uzmanība un sakari, bet kura nebija laimīga. Arī tu šajā pasaulē vari daudz ko sasniegt, taču ar laiku tu sapratīsi, ka tās lietas nevienu nedara laimīgu.

Tāpēc savā pēdējā svētrunā es teiktu: “Dārgais draugs, iemīli Jēzu, jo tas ir svarīgāk par visu uz pasaules. Mīli Jēzu, un tu tiešām dzīvosi.”

Jēzus teica, ka pienāks laiks, kad pasaule Viņu vairs neredzēs, bet mēs Viņu redzēsim, jo Viņš būs ar mums un mājos mūsos. Mirkļos, kad tu esi viens ar Kristu, tu vari sajust, cik Viņš ir reāls. Sajust, cik Viņa klātbūtne ir reāla. Cik ļoti Viņš tevi mīl. Tas tevi nomierina, atnes līdzsvaru, harmoniju un drošību par rītdienu. Tev vairs nav drudžaini jālasa ziņas, lai saprastu, kas gaidāms nākotnē, jo tevi mīl debess un zemes Radītājs.

Tie, kuri mīl, pat ar gripu neslimo, krīzes nejūt un grūtību priekšā nesalūzt. Tie, kuri mīl, dzīvo. Dievs ir mīlestība. Mīli Jēzu – tas ir labākais, ko tu vari darīt! Un tu spēsi pieņemt un mīlēt sevi un citus cilvēkus sev apkārt. Mīlēt nozīmē – dzīvot!

Mācītājs Vilnis Gleške