Kylie Bisutti
Kailija Bisuti bija sasniegusi savas karjeras virsotni, kļuvusi par vienu no “Victoria’s Secret” eņģeļiem, taču tā vietā, lai lepotos ar saviem sasniegumiem, jaunā sieviete jutās izmantota. Kad Jēzus pieskārās viņas sirdij, viņa atvadījās no augsti atmaksātās karjeras un ne mirkli to nenožēloja.
“Ja pirms gadiem man teiktu, ka reiz es dzīvošu klusajā Mantanā un ar vīru aktīvi darbošos vietējā draudzē, es tam neticētu. Es uzaugu Las Vegasā starp spoži izgaismotām reklāmām un uzmanību piesaistošiem veikalu skatlogiem, ko pārsvarā rotāja pusapģērbtas, neticami skaistas, sievietes. Saprotams, ka augot es vairāk par visu vēlējos kļūt vienu no viņām. Sievietes uz plakātiem izskatījās tik laimīgas, bezrūpīgas un apmierinātas, ka uz viņu fona mana māte šķita pelēka. Lielākais sapnis – kļūt par “Victoria’s Secret” modeli, jo tās līdzinājās dievietēm. Skolas puiši, apbrīnojot viņu skaistumu, ar tām bija pielīmējuši savu skapīšu iekšpuses.
Pat mamma, skatoties brošūras, skaļi apbrīnoja viņu skaistumu un bieži man teica: “Meitiņ, tu esi tik skaista, varbūt arī tu kādreiz būsi viena no viņām.” Ātri vien arī pārējie sāka teikt, ka man vajadzētu kļūt par modeli – ģimene, skolotāji, klasesbiedri un pat pārdevēji. Vienīgais kompliments, ko dzirdēju, bija: “Tu esi tik skaista! Tev ir tik skaistas acis, augums, kleita..” Mani nekad neslavēja par labajām sekmēm vai lielo centību rokdarbu pulciņā. Pamazām man arī sāka likties, ka skaistums ir mana vienīgā vērtība.
Pirmo zvanu no modeļu aģentūras es saņēmu astoņu gadu vecumā. Izrādījās, ka māte bija sūtījusi uz daudzām no tām manas fotogrāfijas. Aģentūra bija ieinteresēta un izteica darba piedāvājumu ar nosacījumu, ka vecākiem jānosedz ceļš līdz Kalifornijai. Tā kā viņi to nevarēja atļauties, es sāku demonstrēt apģērbus vietējā tirdzniecības centrā.
Līdz piecpadsmit gadu vecumam viss par ko domāju, bija – kā kļūt par modeli. Tad kāda meitene mani uzaicināja savā draudzē uz pasākumu jauniešiem. Tas izmainīja visu manu dzīvi. Sāku saprast, ka izskats nav mana lielākā vērtība, ka Dievs ir sūtījis savu Dēlu, lai es dzīvotu, un cilvēka dzīvībai ir lielāka vērtība kā biju domājusi. Sapratu, ka arī es esmu svarīga Jēzum.
Neilgi pēc tam, kad pieņēmu Jēzu, es pārcēlos uz Ņujorku, lai piepildītu savu sapni. Toreiz man likās, ka modeles karjera ir savienojama ar ticību Dievam. Dzīvoju mazā istabiņā kopā ar četrām modelēm. Viena no viņām bija kristiete, tāpēc svētdienas rītos kopā mērojām garu ceļu, lai apmeklētu dievkalpojumus. Mēs bijām izņēmums. Pārsvarā meitenes vakarus pavadīja ballējoties. Vēlu vakarā koši sakrāsojušās viņas iekāpa glaunos limuzīnos un no rīta, saulei lecot, atgriezās mājās nedaudz pagulēt.
Šie gadi Ņujorkā man atklāja modeļu industrijas tumšās puses. Lai gan alkohols mani nevilināja, jo biju redzējusi tā graujošās sekas radinieku dzīvē, es jutu, cik ļoti mani sajūsmina vīriešu izrādītā uzmanība. Likās, es no tā pārtieku kā no ēdiena. Meitene, lai saglabātu formu, svēra pat brokastu musli, noņemot lieku pustējkaroti graudu. Otra slimoja ar bulīmiju – no uzņemtā ēdiena pēc iespējas ātrāk atbrīvojoties vannas istabā. Viņa skatījās spogulī un raudāja par to, cik esot resna, lai gan bija tikai kauli un āda. Mēs regulāri piedzīvojām arī modeļu, fotogrāfu un gaismotāju necienīgo attieksmi un agresīvo uzmākšanos, atklāti parādot mums savas vēlmes. Kad man bija 16 gadi, aģents izmantoja draudus, lai piespiestu mani foto sesijai bez topiņa.
Lai iekļautos modes biznesa standartos, es pārtiku no musli, augļiem un dārzeņiem. Mans augums bija 177 cm, un es svēru 52 kilogramus. Taču, kad 2007.gada februārī sākās darbi kārtējai Ņujorkas modes nedēļai, meitenes saņēma uzaicinājumus uz kastingiem (modeļu atlasēm), bet es ne. Kad jautāju kāpēc tā, aģents rupji atbildēja, ka tik resnām govīm piedāvājumus neizsaka. Man bija jāzaudē vēl pieci centimetri no gurnu apkārtmēra. Ģimene bija neizpratnē, draugi izteica bažas par manu veselību, bet, tā kā vairāk par visu vēlējos būt laba modele, pieņēmu vēl stingrāku diētu, ēdot tikai ananāsus, meloni, dzerot litriem ūdeni, un sešas dienas nedēļā pavadot sporta zālē. Kad beidzot nokritos līdz 48 kilogramiem, aģents bija apmierināts, un es saņēmu vairākus darba piedāvājumus.
Savā 18. gadu jubilejā mēs ar vecākiem devāmies atpūtas braucienā uz Meksiku. Jau pirmajā vakarā kūrorta restorānā es ieraudzīju skaistāko vīrieti pasaulē. Mūsu acis satikās un man likās, ka piedzīvoju ko neticamu. Es iemīlējos. Izrādījās, mans tēvs viņu pazina, viņa vārds bija Maiks Bisutti. Nākamās dienas mēs pavadījām kopā ar viņa ģimeni, snorkelējot, peldoties un baudot skaisto salu. Vakariņās ievēroju, ka pirms maltītes Maiks lūdza Dievu, tātad viņš ir kristietis, nopriecājos. Tieši pirms brauciena uz Meksiku savā mājas grupā teicu, ka nevēlos attiecības, līdz nebūšu skaidri sapratusi, ka tas cilvēks ir no Dieva. Liels bija mans pārsteigums par to, cik brīnišķīgi Dievs vadīja manu dzīvi. Es biju satikusi savu vīru.
Mēs apprecējāmies skaistajā St Lucas salas pludmalē gadu pēc iepazīšanās. Jutos kā pasakā. Uz laiku pārtraucu modeles karjeru un pilnībā nodevos mūsu laulībai. Dzīvojām skaistajā, bet klusajā Montanā. Dienā, kad ar vīru devāmies apciemot viņa vecākus, uz žurnālu galdiņa ieraudzīju reklāmu – izsludināts konkurss uz “Victoria’s Secret” modeles vietu. Ieraudzījis bukletu, vīrs piemiedza man ar aci un teica: “Mīļā, tu uzvarētu, par to es nešaubos!”
Kopā ar Maika māsu devāmies uz Los Andželosu kur tūkstošiem skaistu meiteņu stāvēja garās rindās, gaidot savu kārtu. Pēc mana izgājiena uz mēles saņēmu daudz uzslavu un aicinājumu piedalīties nākamajā kārtā. Pienāca grandiozā konkursa diena. Biju satraukta un bezgala laimīga. Dzirdēju pūļu sajūsmu, iedomājos visus draugus un skolēnus, kas televīzijā skatījās manu uznācienu. Man mugurā bija skaista, dimantiem apšūta apakšveļa, un, kad pienāca mans izgājiens, cilvēki gavilēja. Kad vēlāk Heidija Kluma paziņoja uzvarētāju, mana sirds gandrīz apstājās, jo viņa nosauca manu vārdu, tajā brīdī šķita, – mans sapnis ir piepildījies.
Pēc uzvaras saņēmu neskaitāmus darba piedāvājumus ar augstu atalgojumu. Bet tai vietā, lai justos kā pasaules uzvarētāja un veiksminiece, jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Tajā laikā biju sākusi meklēt Dieva gribu savai dzīvei, un Viņa Vārds bija aizskāris manu sirdi un mainījis domāšanu. Reiz, esot Dieva klātbūtnē, es saņēmu atklāsmi, ka esmu Svētā Gara mājoklis un pats Jēzus ir ņēmis manī mājas vietu. Tāpēc man bija jādomā: “Vai viss, ko es daru ir tiešām Viņam patīkams?” Pēkšņi es sajutos ļoti netīra. Es lūdzu piedošanu par stundām, kuras pavadīju puskaila, provocējoši skatoties kamerā, apzinoties, ka būšu par krišanu kādam vīram laulībā vai puisim koledžā. Vēsts, kuru sniedzu pasaulei, nebija tīra un svēta, tieši otrādi – es nestiprinu laulību un meitenēm, kas izmisīgi vēlas būt kā tās skaistules uz plakātiem, es radu nepareizu priekšstatu.
Mīļās meitenes, – tās skaistules spilgtajos plakātos nav laimīgas. Viņas nav reālas. Daudzas no manām fotogrāfijām tika tā apstrādātas, ka ne es, ne mana mamma nespēja mani atpazīt. Dievs mūs katru ir radījis skaistu. Mēs esam Dieva roku meistardarbs, Svētā Gara mājoklis.
Dievs parādīja, ka lielākā vērtība ir – mana sirds. Viņš tik ļoti alka pēc attiecībām ar mani! Es biju laimīga, kad ieraudzīju, kā mani redz Kristus – kā ķēnišķīgu priesteri, Savu meitu. Man vairs nevajadzēja cilvēku apbrīnu un karjeras laurus. Es vēlējos būt par patiesu Kristus gaismu pasaulei. Kas ir teicis, ka mums, kristietēm, jābūt pelēkām, tieši otrādi – mums jābūt skaistām, jo tieši tādas Dievs mūs ir radījis. Tāpēc es pametu modeles darbu, lai būtu sieviete, kas aprakstīta Sal.pam.31.nodaļā. “Daiļums viļ un skaistums paiet; sieva, kas To Kungu bīstas, ir jāteic un jādaudzina.”
http://www.kyliebisutti.com/
