Vai tagad, pēc 5 gadiem laulībā, ir kaut kas mainījies, salīdzinot ar gaidīto pirms devāties laulībā?
Arvils: Viss ir mainījies!
Agnese: Pirmajā gadā man sagruva visas ilūzijas.
Arvils: Un tad mēs lēnām sākām celt laulību.
Agnese: Tagad, pēc pieciem gadiem laulībā, varam teikt, ka sākam izprast, ko nozīmē laulība, un sākam izbaudīt saldos augļus, par ko bijām sapņojuši pirms laulības.
Vai iespējams doties laulībā bez lielas mīlestības un spilgtām emocijām?
Arvils: Mēs bijām iemīlējušies. Varbūt mūsu iepazīšanās stāsts un draudzības laiks nav romantisko stāstu vērts un gribētos viņu savādāku, tomēr…
Agnese: Atceros, kad sākumā aizejot pie mācītāja, viņš Arvilam jautāja: “Vai Agnese ir tavs tipāžs?” Uz ko mans vīrs atbildēja: “Nē, mans tipāžs ir pavisam citāds. Meitene ar melniem matiem, brūnām acīm.” Tad mācītājs jautāja Arvilam, vai viņš ir pārliecināts, ka Agnese ir īstā?
Arvils: Nav īstā vai neīstā, jo laulība nav emociju uzplūdi, bet – lēmums, kuru tu pieņem un pēc tam, tā dzīvo un par to cīnies. Jo vari apprecēt „visīstāko”, bet pazaudēt pirmajā mirklī.
Agnese: Laulība ir tavs konkrēts ik rīta lēmums – mīlēt otru cilvēku.
Jūs neslēpjat, ka laulības pirmais gads nebija rozēm kaisīts. Kā jūs tikāt tam pāri?
Agnese: Neko daudz neatceros no mūsu laulības ceremonijas, tomēr vienu teikumu gan: ”No šī brīža jūs esat trīs vienā, jūsu laulības centrā ir Dievs. Un, kad jums trūks gudrības un spēka mīlēt, tad lūdziet to Dievam, un Viņš jums to dos.” Pirmajā gadā to darīju bieži – meklēju spēku Dievā. Vienkārši kritu uz ceļiem un kliedzu: “Dievs, man trūkst spēka, motivācijas un sajūtas, ka mīlu. Mani kaitināja viss. Vairākas reizes biju gatava padoties un aiziet.” Jo pienāk brīdis, kad saproti, ka ar cilvēcisko spēku vairs nepietiek. Tev viss ir apnicis, tu neciet otrā neko, un riebjas viss, kas ir bijis, kas ir šobrīd, un liekas, ka kopīga nākotne nav iespējama. Tad tu saproti – Dievs, man tagad vajag to pārdabisko.
Arvils: Tā bija izvēle. Mēs izvēlējāmies palikt un cīnīties par savu laulību. Mēs izvēlējāmies runāt un lūgt palīdzību. Atceros vienu spilgtu reizi – bija svētdienas dievkalpojuma noslēgums, mācītājs aicināja, ja kādam nepieciešama aizlūgšana, iznākt priekšā. Lai gan bijām atnākuši uz dievkalpojumu nerunājot savā starpā, sadevāmies rokās un izgājām priekšā.
Agnese: Jā, sajūta bija briesmīga. Likās, ikviens šobrīd savās domās izveido savu stāstu par notiekošo un nosoda mūs.
Arvils: Bet, pienāk mirklis, kad saproti, stāsts nav par citiem, bet par mums un tā ir mūsu laulība, mūsu nākotne, mūsu uzvara vai zaudējums. Tas bija paklausības solis, kas sāka izmainīt situāciju un mūs pašus.
Ko šādos mirkļos ir svarīgi zināt, darīt?
Arvils: Ļoti novērtēju, ka manai sievai Dievs bija devis blakus īstos cilvēkus. Mūsu laulības pirmajā gadā viņa daudz laika pavadīja mācītājas Līgas kabinetā. (Abi smejas)
Agnese: Jā, paradoksāli, ka pirmajā gadā visi apkārtējie pret jums izturas tā – it kā esat laimējuši miljonu – sveic un priecājas par jums, novēl bērniņus utt. Bet patiesībā, es nezināju, ko darīt ar savu laulību. Es izmisīgi meklēju cilvēkus, ar kuriem varētu patiesi un godīgi izrunāties, atklāt patieso situāciju, to neizpušķojot un neizkrāsojot.
Arvils: Svarīgi, lai būtu kāds, kura priekšā nebūtu jāslēpjas aiz “viss kārtībā plīvura”. Un ir būtiski, lai šī uzticības persona nenostājas kāda pusē, tad ir cauri. Šim cilvēkam jāspēj noņemt saceltās attiecību putas un jāsaredz, kas notiek patiesībā.
Agnese: Galvenais – šis cilvēks nedrīkst būt neprecējies. Tai jābūt ģimenei, kas ir stipra Dievā, pati izgājusi cauri grūtībām un uzvarējusi cīņas, palikusi uzticama saviem solījumiem.
Arvils: Bet, lai šis princips tiešām palīdzētu un Dievs varētu lietot cilvēkus, mums jābūt gataviem – kaut ko mainīt, tikt koriģētiem. Tas prasa daudz…, bet tas ir tā vērts.
Kā jūs atrisinājāt savas problēmas, vai arī pēkšņi viss kļuva labi?
Agnese: Viss notika pakāpeniski. Pieļauju, ka cilvēkam no malas tas šķitīs dīvaini. Mūsu laulība bija normāla. Bērni, ceļojumi, pat kopīgas intereses, bet ik pa laikam sevi pieķēru pie domas, ka mums ir jauka līdzās pastāvēšana, kas man ir par maz. Mana lūgšana Dievam bija pēc kaut kā vairāk. Un piektajā kāzu jubilejā manā sirdī ielija pārdabiska mīlestība pret savu vīru. Bija pazudušas šaubas, nedrošība. Atnāca stabilitātes sajūta par vienotību un veselumu.
Arvils: Jā, arī tagad mēs saskaramies ar jauniem izaicinājumiem un grūtībām, un tajā, kā katrs tos uztveram, kā rīkojamies, pārvaram, pieaugam – mēs aizvien vairāk iepazīstam viens otru, un mūsos aug cieņa un patiesa mīlestība vienam pret otru, kas vairs nav tikai emocijas, bet tādas pamatīgas, nesatricināmas jūtas. Tas ir tas pārdabiskais, ko dod Dievs, kad tu izdari izvēli un paliec uzticams.
Ko jūs teiktu pāriem, kas vēlas šķirties?
Agnese: Ir jāizdara izvēle – vai es gribu, lai kaut kas mainītos. Tad jāmeklē kāds, kas būtu gatavs kopā ar tevi doties ne visai patīkamā cīņā. Kāds, kas kopā ar tevi lūgs un ticēs. Jo brīžiem pašiem nav spēka ne lūgt, ne saprast, kas īsti notiek, un kur nu vēl ticēt. Tad ir būtiski, ja ir cilvēki, kas iestājas par abiem. Patiesībā laulība ir līdzīga jaunam kristietim, kuram sākumā ir nepieciešams atbalsts, padoms un palīdzība.
Arvils: Galvenais – nepadoties un neielaist savā dzīvē cilvēkus, kas dod nepareizus padomus un mudina padoties. Svarīgi arī apzināties, ka jūs neesat vienīgie, kuriem ir šādas problēmas. Visi iet cauri dažādiem posmiem attiecībās, un par to nav jākaunas. Problēmas ir jāceļ gaismā, lai tās apspīd gaisma.
Agnese: Un maksimāli pavadīt laiku Dieva klātbūtnē un vietās, kur atskan Viņa Vārds.
Arvils: Dievam ikviena laulība ir būtiska.
Jūs abi aktīvi kalpojat, kā ievērot pareizu līdzsvaru starp kalpošanu un ģimeni?
Arvils: Es šobrīd nevaru teikt, ka esmu aktīvs kalpošanās, vairāk Agnese.
Agnese: Arvil, tā nav taisnība! Tu veic milzīgu kalpošanu! Piemēram, kad šogad mācījos Bībeles skolā, tu tās laikā pēc darba pieskatīji ne vien mūsējos, bet arī to vecāku bērnus, kas arī mācījās. Vai tad tā nav kalpošana, ka tu devi iespēju mammām augt un stiprināt sevi Vārdā? Tagad, kad es esmu kalpošanā “līdz ausīm” sakarā ar topošo muzikālo izrādi, ja man nebūtu tik brīnišķīgs vīrs, kurš palīdz pieskatīt meitiņas, es to nevarētu darīt.
Arvils: Protams, kalpošanai un ģimenei jābūt balansā. Nevar tik ļoti būt kalpošanās, ka aizmirstu par savu ģimeni, tomēr es arī nevaru iedomāties, ka mēs varētu būt tik ļoti tikai ģimenē, ka aizmirstu par kalpošanu.
Agnese: Pirms kāda laika šis jautājums kļuva aktuāls. Problēma bija tajā, ka es gribēju izdarīt vairāk nekā Dievs no manis prasīja. Es zinu, ka nevaru bez kalpošanas, man tas nozīmē – elpot. Un man ir ļoti paveicies, ka Arvils mani atbalsta. Bet var aizbraukt šķērsām un palaist garām būtiskas lietas, ja neklausāmies Dievu. Ja paši sev neuzkrausim iedomātas lietas, tad kalpošana Dievam nekādi nevar nākt par sliktu ģimenei.
Kā jūsu bērni uztver to, ka jūs kalpojat?
Arvils: Mums ir prieks, ka bērni redz, ka mēs kalpojam, ka mums Dieva lietas ir svarīgas. Viņi to pieņem kā pašsaprotamu, un arī paši jau iesaistās Dieva aicinājumā. Piemēram, svētdienas rītā, nevienai nav jautājums, ko darīsim – visi pucējamies un braucam uz draudzi.
Agnese: Heidija ar prieku un lielu atbildības sajūtu iet uz “Mūzikas Spārnu” mēģinājumiem, mācās dziesmas – tā ir viņas kalpošana. Skatoties uz augļiem, ir prieks redzēt, ka mēs esam uz pareizā ceļa.
Arvils: Tiem, kas vēl nav laulībā, un kuriem vēl nav bērnu, gribu teikt – izmantojiet laiku un kalpojiet. Dariet, dariet pēc iespējas vairāk!
Vai attiecībās jūtat, ja otram kādu laiku nav bijis personīgais laiks ar Dievu?
Agnese: Mēs to ārkārtīgi izjūtam. Arvils zina, ka man tad par visu ātri nāk raudiens, es varu būt neapmierināta, tāpēc mani jāsūta Dieva klātbūtnē. Tāpat Arvils, kad viņš par katru sīkumu sāk “uzsprāgt”, mēs viņu sūtam palasīt Vārdu un pabūt ar Jēzu.
Arvils: Kad nav sanācis laiks ar Jēzu, burtiski var just, ka mājās pazūd miers.
Kādas izmaiņas laulībā ienes bērniņa ienākšana?
Agnese: Pirmā meitiņa mūs savienoja un saliedēja.
Arvils: Bērniņš ienes daudz korekciju – daudz nopietnāk jāplāno laiks, kļūstam atbildīgāki, mainās dzīves uztvere.
Agnese: Svarīgi pirms laulībām izrunāt savus uzskatus par bērnu audzināšanu. Es, piemēram, esmu tā – aktīvā mamma. Nevaru iedomāties kā būtu, ja Arvils man liktu līdz trīs gadu vecumam sēdēt mājās tikai ar bērnu.
Ko jūs teiktu pārim, kas atliek bērniņa plānošanu, jo uztraucas par finansēm?
Arvils: Nekad viss nebūs perfekti, lai apprecētos un ģimenē ienāktu bērniņš. Svarīgi uzticēties Dievam. Ja tu paklausi Dievam, Viņš pats bagātīgi svētīs un parūpēsies par jums. Kad ģimenē ienāk bērniņš, ienāk arī svētība.
Agnese: Laulības sākumā mēs dzīvojām pie maniem vecākiem. Paldies Dievam par mūsu vecākiem, kas nejaucās strīdos un problēmās. Kad piedzima Heidija, mēs pārcēlāmies uz mazu 30 kvadrātmetru dzīvoklīti. Man pietrūka plašuma un tas ik pa laikam izraisīja manī nopūtas, tomēr šis laiks mums bija arī liela svētība. Mēs mācījāmies augt un pieaugt kopā…
Kad piedzima Patrīcija, aizvien vēl bijām mazajā vienistabas dzīvoklītī, man pat nebija ticības par lielāku dzīvokli. Līdz kādu dienu mājas saimnieks pateica, ka mums dzīvoklis jāatstāj, jo māju renovēs. Un tad sākās jautrība…
Arvils: Sākumā domāju, ko darīt, uz kurieni pārcelties, vai spēsim nomaksāt? Bet Dievs ir varens! Kad pienāca pēdējā īres diena, mēs ievācāmies lielā un skaistā dzīvoklī. Bērni atnes svētību.
Agnese: Un vēl svētību atnes ticīgs vīrs. Jo mirklis, kad bijām spiesti pārcelties, satraukums par nepieciešamajiem līdzekļiem… tad vīra stingrie vārdi: „Agnes, tev par to nav jāuztraucas, es esmu vīrs un pats šo lietu nokārtošu ar Dievu.”
Kas ir tas svarīgākais, ko gribat nodot saviem bērniem?
Agnese: Ir svarīgi saņemt no Dieva Vārdu savam bērnam, lai pēc tam, kad ir kādas grūtības, ir uz kā stāvēt.
- Svarīgi, lai meitenes zina, kas un kādas viņas ir – ka viņas ir personības, ka viņām ir savs aicinājums dzīvē.
- No mazām dienām mēs mācām viņām Dieva Vārdu un izpratni par to, cik dārgas un svarīgas ir viņu attiecības ar Jēzu. Ka viņas nevar paļauties tikai uz vecāku ticību, bet viņām jābūt stiprām, lai vajadzībās gadījumā pašas mācētu pastāvēt, uzvarēt, tikt galā ar dažādiem apstākļiem.
- Cenšamies viņas neielikt kādos rāmjos, bet pasargāt no kļūdām un iemācīt patiesību.
Jūsu novēlējums citiem pāriem?
Agnese: Mans darbs ir saistīts ar daudziem jaunajiem pāriem, jo organizēju kāzas. Vadoties no savas pieredzes, es mudinu jaunos pārus, savos laulības solījumos iekļaut vārdus: “Un kad mums nebūs spēka, mēs lūgsim Dievu..”. Un nebaidīties lūgt pēc dziļākas mīlestības un pārdabiskas laulības, kādu spēj uzdāvināt tikai Viņš. Lūdziet kopā, esiet kopā un sargājiet savas attiecības.
Arvils: Laulība nav tāpēc, lai dzīvi darītu vieglāku, bet, lai mēs augtu un pilnveidotos. Laulība un ģimene ir kā mazs uzņēmums, kuram nepieciešama Dievišķā gudrība, spēks un vadība, lai piepildītu tās mērķus.
Mēs esam ģimene, kas…
Agnese: …dzīvo brīnumā. Mūsu draudzība bija brīnums, mūsu laulība ir brīnums, kāzas bija brīnums un mūsu bērni ir brīnums.
Arvils: …izvēlējās, lai tās centrā ir Jēzus, tādēļ mēs spējam uzvarēt grūtības un palikt tikai stiprāki. Visa mūsu dzīve un viss, kas mums ir – ir Dieva žēlastības dāvana.
Agnese: Es tik ļoti mīlu un apbrīnoju savu vīru.
