II daļa. No 1994.-2010.gadam

1994.gadā notika draudzes nama pamatu iegāde
2008.gadā draudzes nams nodots ekspluatācijā.
Nams ir celts divos stāvos un galvenās ēkas platība – 5416m2.
Nama aizmugurē ir divstāvu piebūve vairākām klasēm un palīgtelpām.
Pamatstāvs ir izgaismotas ar trim gaismas tuneļiem.
Pamatstāvā atrodas – Konferenču zāle, Sporta zāle, 5 nodarbību telpas svētdienas skolai.
Jauniešu zāle ar savu kabinetu, virtuvi un WC telpām.
Kafejnīca – 170 vietām ar lielu virtuvi, noliktavām un palīgtelpām.
Kristību telpa ar palīgtelpām.Video režijas telpa. TV studija.
Grāmatu veikals. Divas lielas ģērbtuves.
Otrajā stāvā – Zāle 2500 vietām, Mazā zāle, telpa viesiem,
vairākas palīgtelpas un 7 biroja telpas darbiniekiem un Ierakstu studija..
Plašumu dod halles, kuru kopīgā platība – 720m2.
Lielas ģērbtuves un labierīcības, kas pamatstāvā vien aizņem – 170m2.
Nama teritorijā nu jau atrodas arī 3 labiekārtotas stāvvietas mašīnām.

Nama_celtnieciba_01

Kā radās ideja par nama atrašanās vietu?

Esmu pārliecināts, ka vieta Dieva namam bija Dieva izredzēta. Toreiz mēs pat nenojautām, ka pēc gadiem šī vieta tiks savienota ar abiem tiltiem un atradīsies tik tuvu centram. Kad kādu laiku biju lūdzis par dievnamu, brālis Jānis Pļaviņš izteicās, ka viņam esot zināma kāda vieta. Viņš kādreiz bija strādājis par inženieri VEF rūpnīcā, kurai blakus būvēja nopietnu patvertni atomkara gadījumam, paredzētu 1200 cilvēkiem (vadošajam, inženieru korpusam). Viņš teica: “Es dažkārt vēroju, cik bezgala daudz tur tiek iegāzts betons. Tādi droši pamati derētu mūsu Dieva namam!” Kāds vīrs man sarunāja tikšanos ar tā laika VEF direktoru E. Lauci, un sākās jauns cikls mūsu dzīvēs.

Kur jūs ņēmāt drosmi sākt projektu, kas, dabiski skatoties, draudzei nebija pa spēkam?

Kad skaidri sapratu, ka mums tas jādara, biju jau astoņus gadus savas draudzes mācītājs, bet Dieva bērns daudz ilgāk. Tāpēc mums abiem ar sievu jau bija pieredze – cik Dievs ir varens un uzticams. Bet galvenais, es biju saņēmis Vārdu!

“Kīru Es satvēru pie viņa labās rokas, lai pakļautu tautas viņa priekšā, lai noraisītu ķēniņiem no viņu gurniem zobenu saites, lai atvērtu durvis viņa priekšā un lai vārti viņa priekšā nepaliktu aizslēgti. Es iešu tavā priekšā un līdzināšu nelīdzenās tekas, Es satriekšu vara durvis un salauzīšu dzelzs aizšaujamos. Es nodošu tev tumsā paglabātās mantas un paslēptos dārgumus, lai tu atzīsti,…“ /Jes 45:1-6/

Tāpēc, kad pirmo reizi nokāpu patvertnē, gandrīz slepeni „iezogoties” svešā īpašumā, un ieraudzīju šos bezgalīgos senās Romas katakombu cienīgos pagrabus, man bija skaidrs, par kādiem aizšaujamajiem Dievs runā un kas tās par – tumsā apslēptajām bagātībām. Patversmei bija vairākas milzīgas hermētiski noslēdzamas dzelzs durvis un pazemes koridoru labirinti ar milzu aizveramiem mehānismiem.

Kā jauns mācītājs, pilns ticības, sajūsmas un sapņu – es raudzījos tikai uz Dievu, Viņa varenību, resursiem un Viņa sakariem. Man apkārt bija tādi paši cilvēki – drošsirdīgi un uzticami. Tāpēc, lai gan nebijām daudz un mums nekā nebija, es biju pilnīgi pārliecināts: ”Ar Dievu viss ir iespējams!”    Manu ticību atviegloja tas, ka man pat nebija nojausmas, cik patiesībā daudz prasmju, līdzekļu, spēkus un gadus prasīs šo zemju iegūšana un nama uzcelšana, paralēli visam augošajam draudzes darbam.

____________________
… ieraudzīju šos bezgalīgos senās Rīgas katakombu cienīgos pagrabus
____________________

Jāsaka, ka tikai tagad es saprotu to cilvēku neticības pilnos galvas mājienus un piezīmes, kuri, kaut ko saprotot no celtniecības, nāca skatīt mūsu iecerēto projektu. Šodien viņi, apskatot padarīto, dod Dievam godu par paveikto brīnumu!

Droši varu teikt, ka visus šos smagos gadus pār mums ar sievu un visu draudzi bija pārdabiska ticības dāvana, kas mūs iznesa cauri visām neiedomājamām situācijām!

Kā ieguvāt finanses zemes iegādei un celtniecībai?

Projekta pamatā bija Dieva Vārda atklāsme. Un tikai Vārds caur mums paveica visus šos brīnumus – motivēja un darīja mūs spējīgus sagādāt līdzekļus Dieva nama celtniecībai.

Vairāk kā 90% visas izmaksas ir segtas no pašu saziedotā, plus neliels aizņēmums, kuru nu jau esam atmaksājuši. Izņemot uzņēmēju Ēriku Kudli ASV, mums neviens ārpus draudzes ar finansēm nepalīdzēja. Sākām celt tad, kad 100 ASV dolāri bija ļoti liela nauda. Cilvēki pelnīja maz, pamatā visi bijām mazturīgi. Tomēr mēs ticējām un ziedojām, un ko vien varējām darījām paši. Dieva nama vajadzības mūsu ģimenei vienmēr bijušas daudz augstāk par pašu vajadzībām. Augot vajadzībām, auga ticība un līdz ar to arī draudžu cilvēku ienākumi un mūsu valsts labklājība. No man zināmiem cilvēkiem, kas ar savu brīvprātīgu darbu un resursiem sistemātiski piedalījās šajā darbā, neviens nav palicis trūcīgāks. Visi ir kļuvuši daudz turīgāki. Daudzi no viņiem šodien ir ļoti veiksmīgi uzņēmēji.

Mūsu draudzei nekad nav bijusi lieka nauda. Katru reizi, uzzinot par jaunām summām, lai gan centāmies atrast izdevīgāko cenu, ar sievu runājām: „Kāda starpība, cik tas maksā, cik nuļļu ir cipara galā, mums tāpat naudas nav.” Naudas nebija tad, kad sākām celt, un tās nebija, kad beidzām celt. Taču visu, ko Dievs saka, lai izdarām, mēs kopā to paveicam. Katru reizi īstajā laikā neparastākajā veidā Dievs darīja brīnumu, un kad bija pēdējais termins apmaksāt pasūtījumu, mēs to izdarījām.

Nama_celtnieciba_041) Līguma parakstīšana par pamata iegādi.

Celtniecības laikā mēs organizējām speciālos ziedojumus, kad cilvēki lūdza un saņēma konkrētas summas, par kurām viņi ticēja, ka Dievs palīdzēs nopelnīt papildus. Šodien saprotu, ka rezultātā mēs “nošāvām divus zaķus”. Ceļot Dieva namu, cēlās arī cilvēku pašapziņa un ticība savai varēšanai un brīnumiem. Mūsos atraisījās drosme, spējas, pareizs skats par sevi un savu nākotni. Cilvēki saņēma dažādas bizness idejas, kas ar laiku izmainīja pašu dzīves un pacēla labklājības līmeni. Piemēram, vairākas ģimenes, kas toreiz nāca palīgā kā melnstrādnieki, šodien ir celtniecības firmu vadītāji.

Runājot par finansiāliem brīnumiem, vienmēr atcerēšos pirmo pensionāri, kura dievkalpojuma laikā skrēja cauri zālei ar konvertu rokā un sauca: „Es atnesu! Es atnesu!”  Tā bija māsa no Tukuma, kas Dievam bija lūgusi iespēju ziedot 1000 Ls. Un Dievs viņai tos iedeva! Jau ilgāku laiku Dievs man bija licis draudzei teikt, ka pienāks diena, kad mēs nesīsim uz Dieva namu tūkstošus. Toreiz tas izklausījās kā pasaka. Bija cilvēki, kas dusmojās uz mani, jo draudze pamatā sastāvēja no pensionāriem, studentiem un ģimenes cilvēkiem, kuri paši cīnījās par  izdzīvošanu. Taču Dievs izdarīja pat tā, ka pirmā šo summu atnesa tieši pensionāre, un tad arī citu dzīvēs sākās brīnumi. Ticu, ka mūsu ticība un desmitā tiesa vērā vaļā svētības durvis visai zemes ekonomikai. Nedaudz vēlāk jau daudzi draudzes locekļi apņēmās ticēt, ka viņi spēs vienā reizē no katra ģimenes locekļa atnest pa tūkstotim. Tas bija izaicinājums, ko viegli apsolīt, bet neiespējami izdarīt.
Nama celtniecība

Visnereālāk tas likās mums pašiem! Mums nebija nekāda iespēja papildus darbiem, jo pilnīgi viss laiks un brīvdienas pagāja draudzē, bet mūsu algas vienmēr bijušas zem iztikas minimuma. Tomēr arī mēs to izdarījām! Īpaši to vēlējās Līga. Kādu sestdienas rītu viņa ar bērniem bija lūgusi, lai Dievs palīdz tam notikt, bet vakarā, man, sludinot kādā draudzē, šī summa vienkārši tika iedota! Nākamajā rītā mēs uz savu draudzi atnesām vienā dienā 5000Ls! Mūsu bērni bija tik lepni un laimīgi, ka Dievs tik ātri bija paklausījis lūgšanu, un mēs atkal varējām sev apliecināt, ka neesam tikai vārda runātāji, bet arī darītāji. Ka to, ko mācām citiem, darām arī paši.

Spilgti atceros sievieti, kura pēc kāda dievkalpojuma pateica, ka vēlas finansēt siltuma ierīkošanu. Tā bija nereāla nauda – 30 000Ls! Viņa bija saņēmusi mantojumu un zinot, ka ziema tuvojas, bet namā nav siltuma, vēlējās to izdarīt. Vairāk par naudas summu mani pārsteidza viņas lielais prieks par to, ka tieši viņa to varēs izdarīt! Lūk, tādi brīnumi! Viena sieviete finansēja siltuma iekārtu iegādi un ierīkošanu mūsu lielā nama abiem stāviem! Vai domājat, ka šodien viņa kļuvusi nabagāka?

Tādus brīnumus mēs piedzīvojām laiku pa laikam. Patiesībā, tie notika gandrīz vienmēr, kad tas bija nepieciešams. Mēs lūdzām, ticējām, sludinājām Vārdu, un Dievs darbojās mūsu dzīvēs. Laiku pa laikam grāmatvedis tikai paziņoja, ka atkal noticis brīnums. Bija gadījumi, kad īpaši ziedojumi atnāca burtiski dienā, kad bija jāsamaksā par kādu darbu vai materiālu iegādi. Ak, kā mēs tad līksmojām!

Nama_celtnieciba_02

Raksturo celtniecības gaitu, to izdalot īpašos posmos?

Šie posmi ir tādi paši, kādus Dievs aprakstījis draudzes redzējumā: ”Es šodien tevi ieceļu pār tautām un pār ķēniņu valstīm – izplēst ar visām saknēm un izraut, sagraut un izpostīt, tad uzcelt un dēstīt!” /Jer.1:10/

Vairākus gadus mūsu smagākais darbs bija – izārdīt, sagraut, sadalīt un tad izcelt no pamatiem tonnām un tonnām betona, lai savienotu vienotās telpās kameru, slūžu un nodalījumu telpas. Starpsienu un pārsegumu biezums līdz 70cm monolīta betona. Kad tas tika izārdīts, sākām tīrīt, vākt, celt, iekārtot un tad jau arī, burtiski – dēstīt.

____________________
…rezultātā “nošauti divi zaķi”. Tika celts Dieva nams, un cēlās arī cilvēku pašapziņa
____________________

Jebkurš profesionāls celtnieks teiks, ka daudz vieglāk, ērtāk, lētāk un pareizāk ir celt no jauna, pēc sava projekta. Taču Dievs mums deva žēlastību iziet cauri šim procesam arī fiziski, darot mūs visus daudz stiprākus; radās pārliecība, ka mēs varam. Mēs redzamā veidā piepildījām Dieva Vārdu, ko Viņš man deva uzsākot kalpošanu – izārdīt nederīgo, tad celt jauno, paliekot uz senajiem, stiprajiem un drošajiem pamatiem. Draudze „Prieka Vēsts” nesākās no nekā. Mēs tikai piedzīvojām – pārtapšanu, kad bijām spiesti mainīt nosaukumu, redzējumu un ēku.

Bija vieglāk vai grūtāk, salīdzinot ar sākumā domāto?

Bija daudz ilgāk un grūtāk. Uzsākot darbus, neviens no mums pat nebija uzcēlis sev māju. Mums nebija nekādas pieredzes un sapratnes, ko tas īsti nozīmē. Un naudas trūkuma dēļ mēs nekad nevarējām tā vienkārši noalgot kādu celtniecības firmu, lai viņi kaut ko izdara. Vienmēr bijām spiesti – lūgt, domāt, meklēt, plānot un darīt pašiem tā, lai tikai būtu labāk, lētāk un konkrētajā laikā finansiāli iespējamāk. Protams, tas ļoti aizkavēja un sarežģīja visu darba procesu.

Sarežģīta bija dažādo zemes gabalu iegāde. Par lielo naudu, kuru vajadzēja līguma noslēgšanai, bijām iegādājušies tikai pamatus, bet zeme zem tiem piederēja 5 īpašniekiem, bez tam, tiem visiem vēl bija radi un savi plāni. Kad, piemēram, kāds teica: ”Ņem savus pamatus un vācies no manas zemes, mums te būs rūpnīca vai serviss!” Es atbildēju: „Mūsu pamatus pat atomkarš nesabojās, tāpēc ņem tu savu zemes daļu un ej pats projām!”

Pirmos gadus pats biju jurists, pats plānoju finanses, risināju sarunas, slēdzu līgumus. Piedalījos it visā. Lielu palīdzību man sniedza Ieva Līce, pensionēta arhitekte, klusa un inteliģenta sieviete, kura virzīja uz priekšu zemes lietas pat brīžos, kad likās – zaudēsim. Viņa tikai sēdēja rindās, pildīja papīrus un mierīga kā ledlauzis atbalstīja mani brīžos, kad likās – sarunas un juridiskais darbs ir nonācis strupceļā. Starp citu, sarunas ar katru īpašnieku bija jārisina ļoti delikāti, jo mums taču nekā nebija, ko par zemi piedāvāt! Tā mēs sēdējām, runājām… Īpašnieki mums stāstīja, cik nozīmīgs ir viņa zemes gabals – viens negrib pārdot, cits ar mieru izīrēt, bet, ja pārdot, tad par lielu naudu. Un es tikai smaidu un stāstu, ka esam Dieva draudze, ka Dievs mums ir licis celt namu, un tāpēc mēs noteikti samaksāsim, taču, palēnām… Atkal sarunas, atkal līgumi, atkal runas par naudu, kura mums nav…

Paldies Dievam! Šodien mēs jau esam nomaksājuši visu un arī vēl par nākamajiem zemes gabaliem, kas bija nepieciešamas stāvvietām un apstādījumu zaļajai zonai.

Kas visā šajā procesā bijis pats svarīgākais?

Tā kā pirmajos gados pats pieņēmu katru lēmumu, vadīju procesus un atbildēju par jebkuru sīkumu, kas saistījās ar celtniecību, kā mācītājam un draudzei, svarīgākais bija saglabāt pareizas prioritātes. Reiz, kad biju tik ļoti norūpējies par celtniecības jautājumiem, ka nebija spēka gatavoties dievkalpojumam, Dievs mani uzrunāja, lai vairāk rūpējos par pareizām lietām. Jo galvenais nav ēka, bet cilvēki, kuriem jāsaņem Vārds un kalpošana. Dievs teica, ka ir gatavs atdot visu projektu par vienu dvēseli! Tas man ļoti palīdzēja, es mācījos vairāk uzticēties un skatīties uz celtniecības darbiem kā palīglīdzekli, cik vien iespējams, pasargājot sirdi un domas Kristū!

Nama_celtnieciba_03

Vai varat minēt “atslēgas cilvēkus” celtniecības laikā?

Ir bīstami saukt kādus vārdus. Daudzi ir palīdzējuši, kalpojuši, ziedojuši un aizgājuši. Un kā lai zinām visus, kuri no sirds lūdza un ticēja par visām bezgalīgi daudzajām praktiskajām lietām? Kāds varbūt ziedoja 100Ls, un viņam tas nozīmēja ļoti daudz. Citi regulāri klusiņām ziedo lielas summas, pateicoties kam, varam virzīties darbā uz priekšu. Zinu, ka daudzi negrib, lai viņu vārdi parādās uz „teicamnieku dēļa”, jo viņi vēlas saņemt algu no Tā Kunga. Kaut zinu cilvēkus, kuri ļoti aktīvi apliecināja savu piederību draudzei arī ar savām finansēm, man nav tiesību saukt viņu vārdus. Bez tam pasaules lielākie Varoņi Bībelē apzīmēti ar vārdu „viņi” (Ebr 11nod.). Domāju, daudzu nesavtīgo palīgu vārdus arī es uzzināšu tikai debesīs.

Taču ir cilvēki, kurus nevar nepieminēt, un ticu, ka tas viņu algu nemazinās. Pirmkārt, Andris Karaševskis, kurš uzņēmās remonta darbu vadību mūsu pirmajā īpašumā, kuru toreiz iegādājāmies draudzes ofisa vajadzībām, kafejnīcai un sākumskolai. Tur 3.stāva zālē vēlāk notika visas mūsu iknedēļas sapulces, semināri, lūgšanas un Bībeles skolas. Andrim bija pieredze celtniecībā, un viņš ar lielu pedantismu izcili vadīja sarežģītos remontdarbus. Jau minēju pirmo celtniecības vadītāju Mārtiņu Laudamu, kuram saku lielu paldies par pacietību, izturību un ticību. Vēlāk viņam palīgā nāca Normunds Lemantovičs, kurš kļuva par galveno darba vadītāju, plānotāju un brīnumu darītāju, visos praktiskajos jautājumos. Noteikti jāpiemin uzticamie, ilggadējie varoņi, kas ar laiku kļuva par pilna laika kalpotājiem. Viņu vārdus varētu gravēt zelta plāksnē – Edijs Veips, Aigars Grasmanis, Ēriks Zemecs, Gunārs Saklaurs un Varimants Briedis, kurš savā vecumā vairākus gadus no vietas kopā ar vīriem atradās „kara laukā” ārdīšanas darbos. Tad vēl Alfrēds Šūberts, Rita Tomsone ar māsu komandu.

Nama_celtnieciba_05

Pēdējos gados daudz sava brīvā laika, palīdzot pie nama sakārtošanas, atdeva arhitekts Gints Lūsis. Noteikti jāpiemin Ieva Līce; pēc tam veikt šos varoņdarbus pārņēma Olita Karaševska, tad vēl Laila Lazdāne – sievietes, kas ar savu ticību un neatlaidību paveica brīnumus.

____________________
…pasaules lielākie Varoņi Bībelē apzīmēti ar vārdu “viņi”
____________________

Ticu, ka Dievs atmaksās un svētīs Jāni Lemantoviču, Arasu Noreiku un viņu ģimenes, kas kā vien varēja, atbalstīja celtniecības darbus. Īpaši ar sievu atcerēsimies, kā šie vīri ziedoja savu atvaļinājumu, to pavadot karstajā saulē uz jumta, to steidzīgi montējot. Šobrīd viņi jau nopietni vada savas stabilas un augošas firmas. Tad vēl Raimonda Timma ģimene, kas bez visa pārējā atbalsta ar savu komandu ielika sporta zālei koka grīdu. Viņi bija arī pirmie nopietnie augu piegādātāji un dārznieki pirmajam dārziņam.

Kur tad vēl visi draudzes locekļi un palīgi, kas nāca sākumā – pie mazās ēkas remontdarbiem, tad pamatu sagataves, gružu novākšanas, neskaitāmās talkās utt. Vīri atprasījās no darbiem, nāca pēc darbiem, sestdienās. Sievietes taisīja ēst un neatpalika no vīriem arī „spēka vingrinājumos”. Būtu jānosauc daudzi vārdi. Liekas, neviens no uzticamajiem draudzes locekļiem toreiz nepalika mājās. Paldies Dievam par viņu uzticību, upurēšanos, nodošanos, pazemību, izturību un drosmi! Paldies Liepu ģimenei, Jaunzemu ģimenei mūsu abu vecākiem, Pēterim un Evijai, Ilzei ar ģimeni, Upmaļu ģimenēm, Siku ģimenei, Zīļu ģimenei, Skubiņu ģimenei, Veipu ģimenei, Jansonu ģimenei, Ozoliņu ģimenei, Vēberu ģimenei, Līču ģimenei, Rasovu ģimenei, Kuku ģimenei, Ābelīšu ģimenei, Gromsku ģimenēm…

Vēlos noteikti pieminēt vēl kādu cilvēku, bez kura “Prieka Vēsts” nebūtu tāda, kāda tā ir. Visus šos gadus man blakus ir bijis cilvēks, kurš sistemātiski un neatlaidīgi, ir rūpējies par draudzes darbu –mana sieva Līga. Vienreizēji atbildīgs, drosmīgs un neatlaidīgs cilvēks. Ja namu būtu cēluši tikai mēs, vīri, tad priekšroka vienmēr būtu visam, kas lētāks, vienkāršāks un ātrāk izdarāms. Tāpēc, ja viņa ar mums nebūtu regulāri cīnījusies par skaistāko un izcilo – mums visiem par namu un pārējo būtu daudz mazāk prieka. Uz viņas rēķina draudze ir ieekonomējusi daudz līdzekļu un ieguvusi labu slavu. Ne tikai ar pasākumiem un lielajiem projektiem, bet arī dievnama telpām, iekārtojumu, dizainu. Mēs iztikām bez dizaineriem, kas prasīja lielas summas, bez māksliniekiem un sagādniekiem. Ko mēs darījām? Saucām palīgā šo sievieti, kura lūdza, pētīja kaudzēm katalogus, krāsoja, zīmēja, domāja, meklēja, salīdzināja, konsultējās, tad izlēma, pirka, atveda un sekoja, lai darbi tiktu izdarīti izcili. Tituli ir riskanta lieta, tomēr viņa tos ir pelnījusi. Viņas nopelns ir: kārtība, standarti, disciplīna, taupība, izcilība, virzība, sistemātiskums un mīlestība.

Esmu JUMS visiem bezgala pateicīgs un pārliecināts, ka ikvienam, kurš mīlestībā un ticībā pielika savu roku un sirdi kaut kādā veidā nama celšanā, alga nezudīs.