Puiši un meitenes, nebrauciet prom no savas zemes! Kāds students stāstīja par augstskolas pasniedzēju, kurš auditorijas priekšā regulāri izsmejot Latviju: “Nu kas te par „bardaku”! Jūs pabeigsiet augstskolu, bet darba nebūs. Un vispār, studiju līmenis citu valstu skolās ir nesalīdzināmi labāks par mūsējo. Visi normālie cilvēki brauc no Latvijas, visi „ar kaut cik smadzenēm” strādā ārzemēs un pelna daudz vairāk nekā šeit.”
Es nebrīnos, ka jauniešiem nav patriotisma. Tādam pasniedzējam auditorijas priekšā es uzjautātu: ”Cienījamais, ja esat tāds kosmopolīts, kāpēc jūs nestrādājat Lielbritānijā un nepelnāt to „reālo” naudu? Vai esat tik slikts, ka tur nederat? Tad ziniet, arī mums tāds jūs neesat vajadzīgs!” Un es aizietu uz dekanātu un iesniegtu pretenziju par šī pasniedzēja neatbilstību kvalifikācijai.
Uzskatu, ka šī „nihilisma apsētā domāšana” ir dēmoniski inspirēta! Jo braucot uz svešu zemi, lai aizbēgtu no problēmām, cilvēks pazaudē nesalīdzināmi vairāk kā iegūst. Svešā zemē tu vienmēr būsi svešinieks. Tev tur nav nekādas garīgas varas, nekādas atbildības un nekāda mantojuma. Tu tur būsi kalps, kurš strādā, lai nopelnītu iztiku. Un jo tev vairāk maksās, jo tu būsi klusāks un piekāpīgāks, paciešot visu, kas tur notiks.
Latvija ir tava tēvu zeme. Mūsu tēvi un vectēvi lūdza par šo zemi. Lūdza par tās brīvību, lūdza, lai Dievs dod iespēju sludināt Evaņģēliju un svētī to, tā, lai arī mēs, kas viņiem sekosim, būtu svētīti. Šī zeme nav prezidenta zeme, tā nav oligarhu zeme, bet gan mana un tava Dieva dāvātā zeme. Mani satriec cilvēku, jo īpaši kristiešu, paziņojumi: ”Visi aizbrauks, tad redzēs, ko valdība darīs!” No ko tad tā darīs? Domājat, raudās? Viņi iekārtos savu sētu, apjozīs ar dzelzs žogu un dzīvos tālāk! Tikai tu būsi svešā zemē un neatkarīgi no tā, ko lems ES vai cik tekoši tu runāsi vietējo valodā, tu tur būsi svešinieks.
Es neticu, ka šī krīze ir no Dieva. Esmu pārliecināts, ka krīze ir velna ierocis ar mērķi atņemt tautai, kas tomēr turējās pie savas zemes, tās brīvību un ticību. Varbūt krīze bija neizbēgama, taču tas nav galapunkts, bet gan ceļa posms. Dievs var izmantot apstākļus, lai mums kaut ko iemācītu. Atceries, Jesaja rakstīja: ”Nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, neizdosies tevi pieveikt!” Tāpēc es negatavojos palikt krīzē – ne dvēselē, ne miesā, ne garā! Krīze nevar būt iemesls, lai es pamestu savu vietu un bēgtu no problēmām.
Šī ir mūsu tēvu zeme. Pats Dievs to deva mūsu tautai. Viņš to deva latviešu tautai. Aizbrauc uz Izraēlu un pasaki ebrejiem, ka vēlies pirkt viņu akmeņaino zemi. Viņi nepiekritīs nekādiem nosacījumiem! Nekad! Jo tā ir viņu zeme. Tāpēc ikvienam latviešu puisim vai meitenei, kas atstāj savu zemi ar domu, ka tā ir noplicināta, stulba zeme, kuras politiķi nemāk to ne pārvadīt, ne pareizi izteikties, un tāpēc dodas uz svešu zemi audzēt tulpes, lasīt ogas, gliemežus vai strādāt par viesmīli, jāapzinās, ka ilglaicīgā skatījumā viņi nevar būt veiksmīgi. Jā, arī es redzēju mūsu ekonomikas ministra neveiklo interviju Zviedrijā. Nezinu, vai viņš nesaprata jautājumu, vai varbūt viņam sāpēja galva. Bet varat būt droši, ja viņš pareizi un veikli atbildētu, neviens to mums nerādītu. Katram ir grūtā diena! Katram mācītājam ir arī neizdevušies sprediķi, un, lai cik šika neizskatītos kāda privātmāja, katrā mājā ir savs netīrās veļas grozs. Vieta, kuru nevienam nerāda, cilvēcīgā vājuma vieta. Būtu labi, ja mēs kā tauta saprastu, ka politiķi nāk no mūsu pašu vidus un kas šie puiši bija, pirms kļuva par ministriem…
Reiz kāds britu mācītājs stāstīja: “Jūs skatāties televīzijā, piemēram, princi Čārlzu un varbūt pasmaidāt par viņu, jo viņš neizskatās kā Breds Pits. Viņam nav tik biezi mati un izcils augums kā dažam aktierim, taču, nonākot viņa klātbūtnē, jūs uzreiz sajustu, ka tā ir karaliska persona, atšķirīga no jums. Jo viņš no mazotnes, līdz ar mātes pienu un pamperiem ir audzināts kā karaļa nama pēctecis. Viņš ir audzināts un mācīts kā karaliska persona, un tas ir tik stipri jūtams, nonākot viņa tuvumā. Pat, ja viņš izšņauks degunu, tas tiks izdarīts karaliski.
Vai mēs esam audzinājuši savus līderus? Mēs neesam to darījuši. Mēs neaudzinām savus pilsoņus un bērnus arī nē. Paklausieties, ko šodien tauta runā. Viss ir slikti, sākot ar prezidentu, premjeru. Visi ir korumpēti, „lācīši” vai citi zooloģiskā dārza vai kūts iemītnieki. Piedodiet, kā lai tādā atmosfērā izaug izcili cilvēki?!
Mīļie puiši un meitenes, lūdzu, nebrauciet prom no savas zemes! Latvija ir Dievam izlūgta zeme. Kādreiz Dievs Ābrahamam teica: “Pārstaigā šo zemi! Jo šo zemi Es gribu dot tev un taviem pēcnācējiem.” Mēs ar tevi esam šie pēcnācēji.
Lūdzu, ievies tu labākus standartus! Pacelsimies pāri tai viduvējībai. Un, kad tu kļūsi par ministru, tu taču mācēsi pateikt domu perfektā angļu valodā un pēc tavas runas visiem būs skaidrs, ka Latvija ir izcilu cilvēku zeme, kurā latvieši mīl savu zemi un viņi to uzcels.
Šobrīd mēs esam zemā vietā. Laiks, kad ir lieliska iespēja uzrotīt piedurknes un strādāt. Palīdziet mūsu puišiem un meitenēm kļūt izciliem! Lai viņi aug ar apziņu, ka dzimuši labā zemē, ka šīs zemes liktenis ir viņu pašu rokās. Mums taču nevajag, lai tad, kad mūsu dēli un meitas aizbrauks strādāt par šveicariem, administratoriem un melnstrādniekiem, uz mūsu zemi atbrauktu sveši dēli un meitas, līdzi atvedot svešus paradumus. Viņiem nerūpēs mūsu zemes liktenis, viņus interesēs vienīgi viņu pašu labklājība.
Tas nenozīmē, ka nevar doties uz citām zemēm mācīties vai attīstīt biznesu. Tas ir jādara, taču ar mērķi – svētīt savu zemi.
Es arī mācījos Zviedrijā, bet nedarīju to, lai dabūtu vairāk naudas vai atrastu siltāku vietiņu. Es vēlējos paņemt no skolas un valsts pašu labāko, ko varu, un atnest to savai zemei. Taču es zinu kādu izcilu puisi, kurš Zviedrijā studēja starptautiskās attiecības. Viņš sapņoja kļūt par Ukrainas diplomātu. Taču tad viņu samulsināja lielā alga, kuru piedāvāja darbam veco ļaužu pansionātā mazā Zviedrijas pilsētiņā. Šodien, satiekot šo puisi ar izcilajām valodnieka spējām un prasmēm formulēt domu un vadīt sarunas, tu sastaptu skumju un vīlušos pusmūža vīru, kurš vēl aizvien strādā pansionātā. Jā, viņam ir smuka māja, mašīna, stabils darbs, bet viņam nav sapņu, nav ambīciju, nav cīņu. Viņam nav patriotisma par savu zemi, palikušas vienīgi atmiņas.
Puiši un meitenes, arī mēs kā draudze centīsimies jums palīdzēt. Ceturtdienās tu vari nākt draudzes priekšā, izteikt savu vajadzību, sapni, un mēs kopā lūgsim par tevi. Lūgsim un meklēsim iespējas, kā tev palīdzēt. Vecākie brāļi, māsas un uzņēmēji darīs visu, lai tev palīdzētu atrast tavu vietu. Lai tu varētu pamēģināt to, kas tev interesē. Es ticu, ka ir cilvēki, kas tev palīdzēs arī kādreiz iziet ar biznesu ārējos tirgos. Tikai nepamet savu zemi! Tā ir mūsu zeme, un mums tā ir jāsakārto, jāpasargā no ļauniem plāniem, svešiem tikumiem un svešiem dieviem.
Es ticu, ka Dievs ir svētījis Latviju. Ne par velti mēs esam vienīgā man zināmā valsts, kura tik bieži, dziedot himnu, kopīgi lūdz: “Dievs svētī Latviju!” Bībelē ir daudz gadījumu, kad cilvēku vai pat tautu kritienus Dievs ir izmantojis, lai pēc tam viņus paceltu augstāk, kā tie jebkad bijuši. Piemēram, Jāzeps, kuru brāļi nodeva un kurš nokļuva verdzībā, taču no turienes – Potifāra namā. Tā bija karjera, ko šodien varētu salīdzināt ar viceprezidenta amatu kādā prestižā bankā, taču tad Jāzeps atkal piedzīvoja kritienu – nonāca cietumā. Bet no cietuma viņš tika paaugstināts par otro cilvēku aiz paša faraona. Esmu pārliecināts, ka katru reizi, kad mēs kā indivīdi vai kā tauta saņemam smagu sitienu un saliecamies sāpēs, Dievs grib un var mūs pacelt. Visspilgtākais piemērs ir mūsu Kungs Jēzus, kurš tika pazemots kā neviens uz zemes. Viņš kails karājās pie krusta, un daļa Viņa paša tautas lamāja un izsmēja Viņu. Taču Viņš šo ceļu gāja bezgalīgās mīlestības un, atļaušos teikt, patriotisma dēļ. Viņš mīlēja savu zemi un savu tautu neatkarīgi no tā, kā tā rīkojās. Tāpēc Dievs Jēzu pēc ciešanām paaugstināja pāri visiem spēkiem, kundzībām un varām (Ef. 1:18).
Es ticu, ka šajā zemē ir cilvēki, kas tic Latvijas nākotnei. Cilvēki, kas nedomā, ka mēs tūlīt izčibēsim, nomirsim un tie tur “pī…“ valdībā neko nemāk, nesaprot un nevar. Tādas sajūtas mums katram kādreiz atnāk, taču tās nav pareizas sajūtas. Dievs mūs grib svētīt šajā zemē.
Es nezinu, kā ies mūsu cilvēkiem, kas atrodas ārpus Latvijas. Kas notiks ar tiem, kas ilglaicīgi pārceļas uz dzīvi svešā zemē. Bībele saka, ka pēdējās dienās katra tauta bēgs uz savu zemi (Jer. 50:16). Iespējams, viņi lēnām izsitīsies ar savu bezgalīgo darbu un nodošanos. Sapelnīs daudz naudas, iegādāsies mājas, izveidos labus biznesus, taču tad kādu dienu tās zemes iedzīvotāji teiks: “Kas gan ir šie svešie cilvēki, kas dzīvo mūsu zemē, „slauc” mūs un apēd mūsu maizi?” Un viņi sacelsies. Vai nebūs tā, ka pēc laika mūsu tautieši būs spiesti atgriezties atkal tukšā, tikai nu arī savā zemē?
Nevēlos nevienu biedēt. Ja jābrauc kaut ko iemācīties vai nopelnīt naudu, lai uzsāktu biznesu savā zemē, tad jābrauc. Taču, ja tu brauc, jo tava ticība nedarbojās un tev šķiet, ka Dievs nevarēja palīdzēt, tad tas nav pareizais motīvs. Mums vēl aizvien ir mūsu zeme. Bībele saka, ka Dievs katrai tautai ir nolicis laikus, vietas un brīžus, kur dzīvot, lai viņi tur varētu atrast Dievu. Es nedomāju, ka tie, kas aizbraukuši uz Īriju, var tur atrast Dievu. Es neticu, ka īri uzklausa cilvēkus, kuri strādā pie viņiem par vēdera tiesu.
Šeit ir tava zeme. Un Dievs grib, lai mēs visi esam veiksmīgi. Debesu Tēvs grib un var tevi svētīt tavā paša zemē! Tāpēc nebrauc prom! Tu jau esi pareizajā vietā un pareizajā laikā! Atvainojies par pieļautajām kļūdām, paļaujies uz savu Dievu un strādā no visas sirds!
“Visu, ko darāt, to darāt no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem” (Kol. 3:23)!