Šodien es saprotu, ka manu netīšo vizīti uz draudzi jau no paša sākuma pakārtoja Dievs. Bet toreiz, pirms gada, mana nonākšana draudzē “Prieka Vēsts” šķita pavisam nejauša. Kāds labs draugs, ar kuru kopā mācījos, daudz stāstīja par Dievu un jūsmoja par draudzi, kuru apmeklēja. Tā kā man tēma par Dievu nebija aktuāla, tad īpaši necentos ieklausīties viņa teiktajā, vien atcerējos, ka draudze atrodas netālu no tirdzniecības centra “Domina” un viņam tur ļoti patīk.
Kādu svētdienu sarunāju tikšanos ar draudzeni Rīgas centrā. Kad jau biju tur un gaidīju, atnāca īsziņa, ka viņa esot apslimusi un tāpēc nebūšot. Lietus dēļ, nevarēju izdomāt, ko tagad darīt. Tad ieraudzīju tuvojamies 6.tramvaju un atcerējos, ka šis transports iet garām “Dominai”, no kuras netālu ir draudze, par ko mans draugs tā jūsmo. Nolēmu aizbraukt uz draudzi ar domu, ka ieiešu, kādu brīdi pasēdēšu un tad iešu prom, lai beidzot varētu pateikt, ka esmu tur bijusi, bet man nepatīk un tas viss nav domāts man.
Aizbraucu, atradu, iegāju un apsēdos kādā no tālākajām vietām tribīnēs. Pēc kāda brīža sāku domāt, kā labāk iziet, netraucējot citus, jo visi uzmanīgi klausījās. Nespēju sadūšoties iziet. Kad dievkalpojums gāja uz beigām, jau cēlos, lai skrietu ārā, taču mācītāja vārdi: “Vai kāds vēlas atdot savu dzīvi Dievam un kļūt brīvs?”, lika man apstāties. Es pacēlu roku un devos – nevis ārā, bet uz priekšu, pie altāra, kur kopā ar mācītāju lūdzu Dievu. Sajūtas bija neparastas, bet patīkamas.
Sāku apmeklēt dievkalpojumus, pamazām iepazinos ar kristiešiem. Saņēmu uzaicinājumus no jauniešiem apmeklēt viņu pasākumus, un tā, soli pa solim, sāku iejusties draudzē. Līdz beidzot, jutos kā daļa no ģimenes, bez kuras tagad nevaru iedomāties savu ikdienu.
Kad draudzē jau biju kādu pusgadu, Dievs manā dzīvē izdarīja brīnumu, kas uzrunāja ne tikai manus mīļos tuviniekus, bet arī ārstus un līdzcilvēkus. Jau divu gadu vecumā man bija atteikusies strādāt labā plauša par 90%, kas sagādāja lielu diskomfortu. Biju samierinājusies ar savu veselības stāvokli. Bet tad, kādā mazās grupas tikšanās reizē, mēs kopā ar meitenēm lūdzām Dievu par manu veselību. Pēc lūgšanas nekādas lielās izmaiņas nejutu, bet manī bija ticība, ka Dievs var izdarīt brīnumu. Kad, pēc pusotras nedēļas, es kārtējai pārbaudei apmeklēju ārstu, viņš ar lielu pārsteigumu konstatēja, ka abas manas plaušas strādā par 100%. Es varēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi!
Pēc dažām dienām, nākot no skolas uz māju, iezvanījās telefons. Zvanīja mana mamma. Tā kā telefonam bija izlādējusies baterija, teicu, ka kad būšu mājās pārzvanīšu, bet viņa gribēja ātri man uzdot tikai vienu jautājumu: “Pasaki man, kā es varu pieņemt to Jēzu par savu Kungu?” Pēc diviem mēnešiem Jēzum savu dzīvi atdeva arī mana omīte.
Dievs izdarīja brīnumu manā dzīvē. Tieši tāpat un vēl vairāk, Viņš var to izdarīt arī Tavā dzīvē.