Mans dēls mira dienestā 1985. gadā 19 gadu vecumā. Viņš pieņēma Jēzu par savu Kungu, tika kristīts un drīz pēc tam viņu iesauca armijā. Tur viņš saslima. Vismaz tā mums pateica, bet mēs tā arī neuzzinājām, kas tur notika īstenībā.
Manai sirdij viņš bija ļoti tuvs – līdzīgs skatā un raksturā. Es vienmēr viegli izmanīju viņa sajūtas, izpratu viņu un viņš mani. Kad viņš devās armijā, es viņu uzticēju Dievam un zināju, ka nekas nevar notikt bez Dieva ziņas.
Tad mums atnāca oficiāls paziņojums, ka dēls ir smagi slims. Kad aizbraucām uz Kazahstānu, kur viņš tolaik dienēja, viņam jau bija iestājusies klīniskā nāve. Brīdī, kad iegājām palātā, ārsti centās viņu atdzīvināt, izdarot sirds masāžu, stimulāciju. Viņš atgriezās pie samaņas un normālas saprašanas. Un Dievs mums uzdāvināja iespēju būt ar viņu kopā nepilnu nedēļu. Mēs sarunājāmies, lūdzām, kontaktējām. Bijām pie viņa dienu un nakti.
Stāvoklis bija ļoti smags. Plaušās bija šķidrums, ko visu laiku vajadzēja atsūknēt. Ar vīru sapratām, ka Dievs viņu ņems pie sevis. Protams, par visu šo situāciju atradāmies nepārtrauktās lūgšanās, bet mums nebija pārliecība: „Kungs, paturi viņu mums!”
Jau minēju, ka neilgi pirms došanās armijā viņš bija kļuvis par kristieti – atdevis savu dzīvi Jēzum. Taču tikko glābts cilvēks ir derībā ar Dievu, bet viņa sirds tā īsti vēl Jēzum nepieder. Bija citas lietas, kas paņēma viņa uzmanību vairāk par Dievu. Manam dēlam vēl nebija garīgā atziņa. Tāpēc tur, Kazahstānā, piedzīvojām kārtīgu garīgo cīņu, par kuru līdz tam pat nebijām nojautuši. Velns nāca pie mana dēla, lai paņemtu to, kas viņam piederēja šajā cilvēkā, un dēls pats to redzēja. Bija mirklis, kad viņš redzēja gan debesis, gan mūs. Viņš redzēja, kā notiek cīņa par viņa dvēseli, par to, kur viņš aizies, kas ar viņu notiks tālāk. Viņš nebija zinājis, ka tas tā ir, un nu šī cīņa notika par viņu pašu.
Ik pa laikam viņš kliedza: „Es negribu būt tur, kur Jūda!” Es viņam teicu: „Dēliņ, tu nebūsi tur, kur Jūda, tu taču piederi Jēzum. Tu esi glābts!” Bet velns nāca pēc tā, kas tam piederēja šajā cilvēkā, un es sapratu, ka man ir kaut kas jādara. Es sāku skaļi un daudz lasīt Svētos Rakstus. Šķīru Rakstu vietas par Jēzus krusta nāvi, nesaprotot, kāpēc, lasīju tās atkal un atkal. Domāju, neprāts, mans dēls guļ uz nāves gultas, bet es lasu par Jēzus nāvi. Taču Svētais Gars lika – lasi, lasi, lasi! Lasīju no Pāvila vēstules romiešiem 8. nodaļu par to, ka tev nav nekādas pazudināšanas, jo tu esi Kristū Jēzū. Ka Jēzus nomira, lai tev nebūtu jāiet pazušanā, ka tagad velns neko nevar pie tevis panākt. Es skaļi runāju un apliecināju Dieva Vārdu. Un, to darot, šī patiesība atraisīja, atbrīvoja manu dēlu. (Kopš tā laika, šī Rakstu vieta man ir ļoti mīļa.)
Palātā mēs bijām vieni. Kamēr lasīju Bībeli, mans vīrs visu laiku lūdza. Atmosfēra bija tāda, ka man pašai metās zosāda. Lai gan dēls bija glābts, derībā ar Kristu, tomēr tumsības gari bija mums visapkārt tā, ka tos varēja reāli sajust. Kad lasīju Dieva Vārdu, tumsa izklīda.
Tad pēkšņi dēls sāka stāstīt, ka redzot Jēzu. Tajā laikā mēs baznīcā nelietojām vārdu „Aleluja”, bet viņš ar skaļu balsi pa visu palātu sāka saukt: „Aleluja, aleluja.” Viņš bija tik laimīgs! Viņš teica: „Mammu, nāc man līdzi uz debesīm! Tur ir tik skaisti! Tik labi!” Es atbildēju: „Es iešu, iešu dēliņ!”. Ko gan citu varēju tādā brīdī teikt? Protams, kādu dienu es arī tur iešu. Un viņš laimīgs aizmiga.
Tas, kā viss notika, bija tik aplaimojošā Dieva klātnībā. Tādā Dieva tuvumā! Kad ārsti ienāca palātā, viņi domāja, ka neesam vairs pie pilnas apziņas. Tā vietā, lai raudātu, mēs bijām pilni dziļa miera un smaidījām. Mēs bijām kā svētlaimē. Apkārtējie nevarēja saprast, kas esam par cilvēkiem. Kas notiek un kāpēc?
Mēs bijām klāt, kad mūsu dēls aizgāja uz debesīm! Mēs sapratām, ka viņš aiziet. Un es zinu, kur viņš ir.
Tajā laikā šis notikums satricināja gan mūs, gan viņa vienaudžus. Satricināja labā nozīmē, ar domu, ka, arī jaunam esot, ir jāzina, ko tu dari un kā dzīvo. Jo neviens nezina, kad pienāks viņa brīdis iet uz Debesu mājām.
Lilita Vilka