2019_uldis_ar_gimeni_01

2018. gada septembrī man parādījās sāpes krūškurvī. Sākumā tām nepievērsu īpašu uzmanību – domāju, treniņos esmu mazliet pārcenties un, iespējams, savilkts kāds muskulis. Laiks gāja, bet sāpes pieauga, tāpēc devos pie ārsta. Neirologa versija – saspiesti mugurkaula nervi, kā rezultātā radušās sāpes krūškurvī. Ārsta prognozes par nākotni nebija visai iepriecinošas. Prātā nāca domas, ka laikam šis ir veids, kā velns zīmē savas bildes un mēģina pateikt, ka ar mani ir cauri un visam, ko esmu iesācis, jāpieliek punkts. Vēl daži dakteres spriedumi, vingrinājumi un secinājums – varbūt tik traki nemaz nav, vaina jāmeklē kur citur.

Prātā nāca domas, ka laikam šis ir veids, kā velns zīmē savas bildes un mēģina pateikt, ka ar mani ir cauri un visam, ko esmu iesācis, jāpieliek punkts.

Tomēr, laikam ejot, sāpes lika par sevi manīt aizvien vairāk. Pienāca diena, kad sapratu – jādodas uz slimnīcu! Slimnīcā tika veikti dažādi izmeklējumi, tai skaitā arī muguras punkcija, pēc kuras sajutos tik slikti, ka nevarēju nostāvēt kājās. Vienīgais, ko varēju, bija bezspēkā gulēt.

Mani ieveda palātā kopā ar puisi, kurš runāja tikai angliski. Daudz nedomāju un uzsāku sarunu ar viņu. Viņš bija tik laimīgs, beidzot sastopot kādu, kurš prot runāt angliski. Izrādās, viņš ir profesionāls skeletonists, kurš kritis Siguldas trasē. Sarunas gaitā pastāstīju viņam par Jēzu. Viņš bija priecīgs dzirdēt vēsti un teica, ka par Jēzu ir dzirdējis, bet vajadzētu arī ko manīt savā dzīvē. Pamatā viņam apkārt ir pasaulīgi cilvēki, bet ir labi, ka ir kāds, kurš domā un rīkojas savādāk.

Nākamajā dienā mani aizveda uz citu nodaļu,  kur man izveidojās labas attiecības ar vienu kungu, kurš darbojās uzņēmējdarbībā. Kādā no apciemojuma reizēm mamma man atnesa Līgas Gleškes grāmatu “Tas Kungs Tavs Ārsts”. Jutos slikti, tomēr apņēmos, ka grāmatu izlasīšu. Jo vairāk lasīju, jo vairāk tā mani uzrunāja. Jutu pārmaiņas arī savā ķermenī, man palika labāk…

Jutos slikti, tomēr apņēmos, ka grāmatu izlasīšu. Jo vairāk lasīju, jo vairāk tā mani uzrunāja. Jutu pārmaiņas arī savā ķermenī, man palika labāk…

Bija mana pēdējā nakts slimnīcā, un es jutu, ka šī grāmata man ir jāiedod manam draugam – uzņēmējam. Tā nu pagriezos un teicu – nezinu, kā lai to pasaku, bet man ir sajūta, ka grāmata ir jāatstāj tev. Uz ko saņēmu atbildi – es jau vakar gāju garām tavai gultai un redzēju, ko tu lasi, tik nezināju, kā lai palūdzu šo grāmatu iedot man. Nedēļu pēc šī notikuma saņēmu pateicības ziņu par grāmatu. Tā esot likusi daudz ko pārdomāt. Iepriekš kungs bija gājis baznīcā, bet tad pārstājis.

Nedēļu pēc slimnīcas, sāpes bija atpakaļ. Biju izmisis – vai tas tiešām nekad nebeigsies?!

Ar to mans stāsts nebeidzās. Nedēļu pēc slimnīcas, sāpes bija atpakaļ. Biju izmisis – vai tas tiešām nekad nebeigsies?! Saliku mugursomā zāles, kuras bija izrakstītas slimošanas laikā un atkal devos pie ārsta. Nekā konkrēta – norīkojumi, jauni izmeklējumi, procedūras un zāles. It kā viss pareizi, tikai šoreiz bija sajūta – Uldi, tev tas vairs nebūs jādara! Lai tik ļoti nesāpētu, daktere ieteica atkal lietot zāles. Es izbēru uz galda savas mugursomas saturu – kuras tieši no šīm visām man vajadzētu dzert? Skatījos, kā daktere šķiro paciņas un dziļi sirdī zināju, nekādas zāles es vairs nedzeršu. Varbūt pārgalvīgi, bet man bija sajūta, ka šī cīņa nav par manu veselību, bet gan par to, kam es uzticos. Paldies par ārstiem un zālēm, bet es nolēmu uzticēties Dievam. Lasīju Viņa Vārdu, un manā dvēselē ik pa laikam skanēja vārdi: “Par visu esiet pateicīgi, par visu esiet pateicīgi!”

Lasīju Viņa Vārdu, un manā dvēselē ik pa laikam skanēja vārdi: “Par visu esiet pateicīgi, par visu esiet pateicīgi!”

Kādu dienu, kad ar sievu pusdienojām draudzes kafejnīcā, sastapām mācītāju Līgu. Pēc stāstījuma par manām nedienām,  viņa ierosināja doties pie mācītāja un kopīgi lūgt. Tā arī darījām. Vai es izgāju no kabineta pilnīgi vesels? Fiziski nekādas izmaiņas nejutu, tomēr, es ticu, ka Dievs ir uzticams, Viņš zina laikus, vietas un apstākļus.

Vakarā, kad parasti sāpes pastiprinājās, es sapratu, ka tās ir mazinājušās. No rīta sāpju nebija nemaz. Vēl nesapratu, kas ir noticis, tomēr manī atkal skanēja vārdi: “Par visu esiet pateicīgi!” Es vēlējos noskaidrot, vai esmu vesels, tāpēc teicu Dievam: “Ja tā ir dziedināšana no Tevis, tad šodien spēšu novadīt četras nodarbības pēc kārtas!” Novadīju visas nodarbības un nākamajā dienā devos uz futbola treniņu. Ja patiesi esmu vesels, tad spēšu arī to! Treniņš bija ļoti intensīvs, tāpēc fiziski biju galīgi izsmelts, kājas tirpa, sāpēja, rāva krampjos. Vairākus mēnešus mani muskuļi netika pilnvērtīgi darbināti, tāpēc tagad tie lika par sevi manīt. Sāpēja viss, tomēr, smaids manā sejā liecināja, ka esmu dziedināts! Sāpes krūtīs bija pazudušas, un es ticu, uz visiem laikiem.

Bieži vien, mēs nespējam izskaidrot un izprast lietas, kas notiek mūsu dzīvē, tomēr – lai kas arī notiktu, uzticies Dievam, Viņš zina labāk. Un – par visu esi pateicīgs!

– Uldis