2015_passaglabasanas_instinkts

Klupšanas akmens

“Redzi, Es lieku Ciānā izredzētu dārgu stūra akmeni, un, kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā. Tad nu jums, kas ticat, dārgs ieguvums, bet neticīgiem tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir tapis par stūra akmeni un ir akmens, pār kuru krīt, un klints, pie kuras piedauzās. Tiem tas ir par piedauzību, kas neklausa vārdam, kam tie arī ir nolemti.” (1Pēt.2:6-­8)

Mūsdienās vārds “TICĒT” ir zaudējis savu patieso nozīmi. Daudziem tas nozīmē vienkārši atzīt kādu konkrētu faktu. Viņiem vārds “TICĒT” nav saistīts ar paklausību. Bet Rakstos “ticīgie” ir sinonīms vārdam “paklausīgie”. “Viņš priekš jums, ticīgajiem – dārgs, bet neticīgajiem (t.i. nepaklausīgajiem)…”

Ir cilvēki, kuriem “TICĒT” nozīmē – ka vienīgais, kas no manis tiek prasīts ­ ticēt, ka Jēzus ir dzīvojis, miris, un tagad es esmu pareizā pozīcijā Dieva priekšā. Ja tas tā būtu, tad arī dēmoni un nešķīstie gari atrastos pareizā pozīcijā Dieva priekšā. Taču dēmoniem un nešķīstiem gariem nepieder glābšana. (Jēk. 2:19)

Pamatelements ticībai ir paklausība. Varam lasīt šo pantu tā: “Tad nu jums, kas paklausāt, dārgs ieguvums, bet nepaklausīgajiem akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir tapis par stūra akmeni un ir akmens, pār kuru krīt, un klints, pie kuras piedauzās.”

Izraēlieši, kurus Dievs bija aicinājis būt par nama celtniekiem, atmeta stūra akmeni – Jēzu. Viņi mīlēja Vecās Derības mācības, bija apmierināti ar saviem likuma skaidrojumiem, jo varēja tos izmantot savā labā un caur tiem kontrolēt cilvēkus. Bet Jēzus meta izaicinājumu bauslībai, pie kuras ebreji tik ļoti turējās. “Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!”

Viņos nebija vietas idejai, ka Dievs jau pašā sākumā vēlējās sev dēlus un meitas, ar kuriem veidot tuvas attiecības. Viņi gribēja kontrolēt un valdīt. Viņu acīs bauslība bija svarīgāka, nekā personīgās attiecības ar Dievu. Viņi atraidīja Dieva dāvanu. Viņiem drīzāk gribējās to nopelnīt. Tāpēc Dieva dāvana, Jēzus, viņu vienīgā cerība un glābšana, tiem kļuva par “stūrakmeni un piedauzību”.

Jēzus apgrēcināja cilvēkus

Bieži svētdienas skolā Jēzu attēlo kā ganu, kurš uz pleciem nes aitiņu uz ganāmpulku. Viņš apskauj bērnus, uzliek tiem rokas, svētī un smaidot saka: “Es mīlu tevi.” Tas ir pareizi, taču tā nav pilnīga ilustrācija. Tas pats Jēzus vainoja farizejus viņu paštaisnībā: “Jūs čūsku un odžu dzimums, kā jūs izbēgsit no elles sodības?” (Mat. 23:33). Viņš apgāza naudas mainītāju galdus un izdzina tirgotājus (Jņ 2:13­22). Cilvēkam, kurš gribēja apglabāt savu tēvu, pirms sekot Viņam, Viņš teica: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Un tas nav viss. Uzmanīgi pētot Jēzus kalpošanu, atklājam Cilvēku, kurš savas kalpošanas laikā aizvainoja daudzus un daudzi bija kārdināti piedauzīties pie Viņa. Apskatīsim pāris piemērus.

Jēzus bija par apgrēcību farizejiem

Daudzos gadījumos Jēzus konfrontēja reliģiskos līderus, kļūstot tiem par apgrēcību. Tādēļ, ka viņi vīlās Jēzū un apvainojās uz Viņu, naida vadīti, tie sūtīja Kristu mirt pie krusta. Bet Jēzus mīlēja šos cilvēkus, un tāpēc teica patiesību: “Jūs liekuļi! Jesaja ir pareizi jums pravietojis, sacīdams: “šī tauta godā Mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no Manis. Bet velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.”” (Mat.15:7­9). Jēzus teiktais tos ļoti aizvainoja, un viņi vīlās Kristū.

Ievēro, ko uzreiz pēc tam Viņam teica mācekļi: “Vai Tu zini, ka farizeji, Tavus vārdus dzirdēdami, ņēma apgrēcību?“ (Mat. 15:12) Un ko Jēzus atbildēja: “Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm. Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē.” (Mat.15:13,14).

Jēzus atklāja, ka apgrēcība attīra Dieva valstību no cilvēkiem, kuri nav piepildīti ar Tēva mīlestību. Daudzi var pievienoties draudzei vai kalpošanai, neesot Dieva sūtīti vai neesot no Dieva. Aizvainojums (apgrēcība), kas rodas kā atbildes reakcija uz patiesību, atklāj viņu īstos motīvus, un tāpēc viņi aiziet.

Apmeklējot draudzes, bieži esmu redzējis, kā mācītāji skumst aizejošo cilvēku dēļ, kuri pameta vai nu štatu, vai draudzi. Vairumā gadījumu šie cilvēki bija vīlušies tajā, ko mācītājs sludināja. Viņiem nepatika patiesība, kas atmaskoja viņu dzīves veidu. Pēc tam viņi sāka kritizēt katru draudzes sfēru līdz to pameta pavisam.

Ja mācītāji gribēs noturēt visus, kas ienāks pa draudzes durvīm, viņiem nāksies iziet uz kompromisu ar patiesību. Ja tu sludini patiesību, tu noteikti kādu aizvainosi, kādam kļūsi par apgrēcību, un cilvēki vilsies un aizies. Neskumsti pēc viņiem, bet turpini pārbaudīt un audzināt tos, kurus Dievs tev ir uzticējis (sūtījis).

Daži līderi izvairās no konfrontācijas, jo baidās zaudēt cilvēkus. Īpaši no tā baidās mācītāji, jo nereti cilvēki, kuri jāatmasko, ziedo lielas naudas vai arī tiem ir kāda ietekme sabiedrībā vai draudzē. Daži baidās aizskart to cilvēku jūtas, kas bijuši kopā ar tiem ilgu laiku. Rezultātā mācītāji zaudē Dieva doto autoritāti ­ barot un aizsargāt avis, kas viņiem uzticētas.

Kad pirmo reizi kļuvu par mācītāju, kāds gudrs cilvēks mani brīdināja: “Esi stiprs savā autoritātē, citādāk kāds cits to paņems un pielietos pret tevi”.

Samuels bija Dieva vīrs, kas neizgāja uz kompromisiem ar patiesību cilvēku dēļ, ieskaitot pat ķēniņu. Kad Sauls neklausīja Dievam, Dievs lika Samuelam viņu atmaskot. Viņš to darīja. Saula reakcija uz Dieva teikto nebija grēku nožēla. Viņu vairāk uztrauca, ko par viņu domās citi. Kad Samuels gāja prom, Sauls pieķērās viņa drēbēm, noraujot tām gabalu, un Samuels pārsteidza viņu ar vārdiem: “Šodien Tas Kungs no tevis ir noplēsis Israēla valsts ķēniņa varu…” (1.Sam.15:28).

Ne jau to Samuels gribēja Saulam. Viņš ļoti skuma Saula dēļ. Samuels bija svaidījis Saulu par ķēniņu, mācījis viņu vadīt valsti. Viņš bija Saula draugs. Bet Dievs, reaģējot uz Samuela skumjām, teica: “Cik ilgi tu būsi noskumis par Saulu, ka Esmu to atmetis, lai viņš vairs ilgāk nebūtu ķēniņš pār Israēlu? Pildi savu ragu ar eļļu un sataisies ceļam. Es tevi sūtīšu…“ (1.Sam.16:1). Dievs lika pravietim iet tālāk. Viņam bija jāsaprot, ka Dieva mīlestība un tiesa ir nevainojama un pilnīga. Ja Samuels pēc tam, kad Dievs viņu svaidīja, grieztos atpakaļ pie Saula, viņam vairs nebūtu svaigas eļļas. Ja viņš turpinātu bēdāties un raudāt, viņš nespētu iet tālāk.

Mācītāji, kas bēdājas un raud par cilvēkiem, kas pametuši draudzi… Mācītāji, kas atsakās atmaskot šos cilvēkus un nostāties tiem pretī, jo tie ir viņu draugi, beigās paliks bez svaidījuma. Dažas kristīgās kalpošanas nomirst, bet citas tikai izliekas esam dzīvas. Jo, pašiem neapjaušot, tie ir devuši priekšroku attiecībām ar cilvēkiem, nevis Dievu.

Bībele neuzrāda, ka Jēzus būtu kā īpaši reaģējis tad, kad kāds Viņu pameta. Viņa sirds tiecās izpildīt Tēva gribu. Tā darot, Viņš atnesa labumu daudz lielākam cilvēku skaitam.

Nekad neaizmirsīšu, kā es sludināju kādā draudzē, kurai bija tikai gadiņš. Pirmajā svētdienā es sludināju par grēku nožēlu un atgriešanos pie pirmās mīlestības. Jutu pretestību, bet zināju, ka man par to jāsludina. Pēc dievkalpojuma mācītājs teica: “Dievs no rīta man arī runāja tieši to, ko jūs šodien sludinājāt, bet es nedomāju, ka mani cilvēki ir gatavi to dzirdēt”.

Mana sieva, sajūtot Gara mudinājumu, viņam pajautāja: “Bet kurš ir šīs draudzes vadītājs, jūs vai Jēzus?”. Uz to viņš nokāra galvu un teica: “Tieši to Dievs man teica pirms kāda mēneša, ka Viņš pats zinot, kas cilvēkiem vajadzīgs”. Taču trešā daļa viņa draudzes ir konservatīvi, kas nevēlas nekādas pārmaiņas dievkalpojumā. Sākām viņu iedrošināt, aicinot klausīt Dievam.

Noturējām vēl četrus dievkalpojumus, tomēr garīgi kļuva aizvien smagāk. Aizbraucot no šīs pilsētas, jutu sevī ko līdzīgu smagam smilšu maisam. Nevarēju saprast kāpēc, bet sajutos aizvien sliktāk. Parasti, kad dodos prom no draudzēm, esmu pārpildīts ar prieku. Es nesapratu, kāpēc tā. Kad beidzot paliku divatā ar Dievu, jautāju: “Tēvs, ko es izdarīju nepareizi, kur ir mana vaina? Kāpēc man garā šī smagā nasta? Varbūt es to visu mācītājam uzspiedu ar varu?” Viņš atbildēja: “..nokrati putekļus no savām kājām.” (Lūk. 9:5) Biju pārsteigts, dzirdot ko tādu. Turpināju lūgt un jautāt, bet dzirdēju tikai tos pašus vārdus: “Nokratiet putekļus no savām kājām”. Beidzot paklausīju. Kad mana roka nokratīja putekļus no kājām, smagums atstāja un prieks piepildīja sirdi. Biju izbrīnīts: “Dievs, kāpēc man tas bija jādara, viņi taču man neuzbruka un nepadzina mani no savas pilsētas?”. Tad Dievs atklāja, ka draudzes vadība un daudzi tās locekļi ir atraidījuši, nepieņēmuši Viņa Vārdu.

“Dievs, dod viņiem laiku!” es lūdzu. “Pat ja Es dotu tiem 50 gadus, viņi nemainītos. Viņi to ir cieti izlēmuši savā sirdī”. Sapratu, ka viņu vadītājs bija izlēmis neklausīt Dievam, bet iziet uz kompromisiem, lai tikai saglabātu mieru. Viņa rags nebija pildīts ar svaigu eļļu. Vēlāk dzirdēju, ka viņš bija atstājis mācītāja amatu un draudzē palikusi maza grupiņa cilvēku.

Jēzus neļāva nevienam sevi kontrolēt

Jēzus runāja patiesību pat tad, kad tas noveda pie konfrontācijas un apgrēcināja cilvēkus. Kalpotāj, ja tu vēlies tikai cilvēcisku atbalstu un cilvēku piekrišanu, Dieva svaidījums nenāks pār tevi. Tev jākoncentrējas uz to, lai runātu Dieva vārdu un izpildītu Viņa gribu, pat tad, ja tā tu riskētu kādu aizvainot vai apgrēcināt.

Jēzus kļuva par apgrēcību savas pilsētas iedzīvotājiem

Jēzus ieradās pilsētā, kurā uzauga, lai tur kalpotu, bet Viņš nespēja tiem atnest ne brīvību, ne dziedināšanu, kuru nesa citiem. Paskaties, ko viņi teica: “Vai Viņš nav amatnieka dēls? Vai Viņa māte nav Marija un brāļi Jēkabs, Jozefs, Sīmanis, un Jūda? Un vai nav visas Viņa māsas pie mums? No kurienes tad Šim tas viss?“ Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa. Jēzus tiem sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk cienīts kā savā tēvu zemē un savās mājās.“ (Mat.13:55­-57).

Par ko gan Viņš uzdodas, ka māca mūs ar tādu varu? Mēs zinām, kas Viņš ir. Viņš šeit ir izaudzis. Mēs esam Viņa vecajie. Viņš ir tikai galdnieka dēls. Viņam pat nav oficiālas izglītības. Jēzus nebaidījās kļūt par apgrēcību. Viņš neizgāja uz kompromisiem. Nācaretes iedzīvotāji par to tik ļoti sadusmojās, ka centās Viņu nogalināt, nogrūžot no klints (Lūk. 4:28­-30). Pat tad, kad Viņa dzīvībai draudēja briesmas, Jēzus turpināja runāt patiesību. Kā mums nepieciešami šādi cilvēki!

Jēzus kļuva par apgrēcību saviem ģimenes locekļiem

Pat Jēzus ģimenes locekļi apgrēcinājās pie Viņa. Viņiem nepatika spiediens, ko tie izjuta Jēzus darbu dēļ. Viņiem bija grūti uzticēties Jēzum. “Kad Viņa piederīgie (ģimene) to dzirdēja, tie izgāja Viņu savaldīt. Jo tie sacīja: “Viņš ir bez prāta.” … Tad Viņa māte un Viņa brāļi nāca un, ārā stāvēdami, pie Viņa sūtīja un Viņu sauca. Un ļaudis sēdēja ap Viņu un sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi, un Tavas māsas ārā Tevi meklē.” Viņš tiem atbildēja: “Kas ir Mana māte un Mani brāļi?” Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un saka: “Redzi ­ Mana māte un Mani brāļi. Jo, kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un māsa, un māte.”

Viņa ģimene uzskatīja, ka Jēzus ir zaudējis prātu. Ģimene gāja pēc Jēzus, lai “Viņu savaldītu”. Marks min, kuri no tuviniekiem tur bija – Viņa māte un brāļi. Jānis saka: “Un Viņa brāļi Viņam neticēja” (Jņ.7:5).

Daudzi neaizdomājas, ka Jēzus bija savu tuvinieku atstumts. Taču Viņš nemeklēja viņu pieņemšanu. Viņš neļāva sevi kontrolēt. Viņš gribēja izpildīt Dieva gribu, neatkarīgi no tā, vai tuvinieki atbalstīja vai ne.

Kad es piedzimu no augšienes, visi mani ģimenes locekļi bija katoļi. Viņi nebija sajūsmā par mani. Īpaši māte nepriecājās par manu lēmumu aiziet no draudzes, kurā bija mani audzinājusi. Otrs sitiens nāca, kad paziņoju, ka grasos kļūt par kalpotāju. Tikko biju ieguvis mehānikas inženiera diplomu, un vecākiem par mani bija lielas cerības. Bet es zināju, kāda ir Dieva griba, un, lai gan sapratu, ka mana rīcība aizvainos tuviniekus, es izlēmu sekot Jēzum. Gadiem ilgi jutos neērti un mums bija daudz nesaprašanās. Taču lēmumu es biju izdarījis.

Jēzus māte un brāļi domāja, ka Viņš zaudējis prātu. Pateicoties Kristus paklausībai Tēvam, viņi beigās tika glābti un Vasarsvētku dienā bija augšistabā kopā ar apustuļiem. Jēkabs, Jēzus brālis no mātes puses, kļuva par vadošo apustuli Jeruzālemes draudzē.

Ja mēs iziesim uz kompromisiem, lai izpatiktu saviem ģimenes locekļiem, neklausot tam, ko saka Dievs, mēs zaudēsim savu svaigo eļļu un nespēsim palīdzēt tuviniekiem kļūt brīviem un izglābties.

Jēzus kļuva par apgrēcību saviem mācekļiem

Daudzi no Viņa mācekļiem sacīja: “Šie vārdi ir smagi, kas viņos var klausīties?“ Kad Jēzus noprata, ka Viņa mācekļi kurn, Viņš sacīja: “Vai tas jums ir par piedauzību? … No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi.“ (Jņ 6:60-­61,66).

Apstākļi bija saasināti. Reliģiozie līderi prātoja, kā nogalināt Jēzu. Pilsēta, kurā Viņš bija uzaudzis, Viņu atstūma. Viņa paša ģimene uzskatīja, ka Viņš zaudējis prātu. Bez tam, daudzi Viņa mācekļi aizgāja apvainojušies. Bet Jēzus tik un tā neizgāja uz kompromisiem. Tiem, kuri palika, Viņš arī teica – ja tie vēlas, lai iet prom. Vienīgais, kas Jēzum bija svarīgs – Dieva gribas izpildīšana. Pat ja toreiz Viņš būtu palicis viens, tas neizmainītu Viņa sirdi. Jo Viņš bija stingri nolēmis paklausīt Tēvam.

Jēzus aizvainoja savus tuvākos draugus

“Tad abas māsas sūtīja Viņam ziņu: “Kungs, redzi, tas, ko Tu mīli, guļ slims.”“ (Jņ.11:3) Jēzus mīlēja Martu, Mariju un Lācaru. Viņi bija tam tuvi. Viņš bieži pavadīja ar tiem laiku. Taču, kad Jēzum paziņoja, ka Lācars ir slims: “Viņš vēl divi dienas palika tai vietā, kur Viņš atradās.” (Jņ. 11:6). Jēzus zināja, ka Lācara slimība beigsies ar nāvi. Taču Viņš nesteidzās iet pie viņa. Kad beidzot Viņš ieradās, Lācars bija miris. Tad māsas sacīja: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris!” (Jņ.11:21,32). Citiem vārdiem: “Kāpēc Tu nenāci uzreiz, kā bijām pēc Tevis sūtījuši? Tu būtu varējis viņu glābt!”

Visticamāk, abas māsas bija mazliet apvainojušās. Viņas ziņoja par brāļa slimību, bet Jēzus vēl nenāca divas dienas. Viņš nerīkojās tā, kā viņas bija gaidījušas. Viņš nepameta visu, lai dotos pie viņiem. Viņš sekoja Svētā Gara vadībai. Un tas bija labākais ceļš visiem, kaut tajā brīdī izskatījās, ka Jēzum bija vienalga, un ka Viņu tas neuztrauca.

Bieži vien kalpotāji atrodas zem savu padoto kontroles. Viņi domā, ka ir spiesti darīt visu, ko no tiem sagaida cilvēki. Kāds draudzes padomes loceklis, kas bija zaudējis savu mācītāju, teica: “Mēs vēlamies mācītāju, kas varētu apmierināt mūsu prasības…”. Nodomāju: “Tā jūs varat atrast kādu sabiedrisku cilvēku, kuru varēsiet kontrolēt, bet ne to, kurš tiks Svētā Gara vadīts.” Vēlāk uzzināju, ka šī draudze, pēdējo divu gadu laikā bija paspējusi nomainīt četrus mācītājus.

Jau sešus mēnešus biju jauniešu mācītājs, kad pie manis pienāca kāds jaunietis. “Tu būsi mans draugs?” viņš man jautāja, jo viņa pēdējais mācītājs bija viņam draugs. Mans priekšgājējs bija ļoti sabiedrisks un draudzīgs puisis, viņi kopā aizrāvās ar dažādām spēlēm un nodarbēm. Viņš vēlējās, lai esmu tāds pats. Principā, to pašu vēlējās arī tās padomes loceklis no sava mācītāja. Es atsaucos viņam ar Rakstu vietu no Mateja 10:41 “Kas uzņem pravieti pravieša vārdā, tas dabūs pravieša algu, un, kas uzņem taisnu taisnā vārdā, tas dabūs taisnā algu.”
– Tev ir daudz draugu, vai ne? – es jautāju. ­
– Jā, – viņš atbildēja. ­
– Bet tev ir tikai viens jauniešu mācītājs, ne tā? ­
– Jā! ­
– Kādu algu tu vēlies – jauniešu mācītāja vai drauga? Jo no tā, kā tu mani uzņemsi, atkarīgs tas, ko tu spēsi saņemt no Dieva.

Viņš saprata, ko ar to domāju un atbildēja: Es gribu jauniešu mācītāja algu.

Daudzi kalpotāji baidās aizvainot savus cilvēkus, neattaisnojot savu padoto cerības, un tā zaudējot viņu atbalstu. Viņi ir baiļu slazdā, lai tikai kādu neaizvainotu. Viņus vada cilvēki, nevis Dievs. Tā rezultātā viņu draudzēs salīdzinoši maz notiek kas tāds, kam ir mūžīga vērtība.

Turpinājums sekos