PV_2015_010

Denise Mathews

Dziedātāja, aktrise un modele  Denīsa (Denise Mathews), plašākai sabiedrībai ir pazīstama ar skatuves vārdu Vanity (Iedomība), sevišķi astoņdesmitajos gados, kad viņa bija savas slavas zenītā. Denīse uzstājās kopā ar Prince Rogers Nelson, bija provokatīvās grupas „Vanity 6”galvenā vokāliste un spēlēja lomas vairākās filmās ”Terror rain”, „The last Dragon”, „Action Jackson”.

Māksliniece stāsta: „Cik gan bieži uz ierasto jautājumu „Kā jums iet?” mēs pasmaidām un sakām: „Labi!”, kaut patiesībā dvēsele asiņo. Kad atrados slavas virsotnē, cilvēkiem bija savs priekšstats par to, kā es jūtos – viņiem mana dzīve likās ideāla un šķita pašsaprotami, ka esmu laimīga. Patiesībā es nepārtraukti tēloju kādu lomu. Spilgti atceros reizes, kad vēl dažas sekundes pirms iziešanas uz skatuves gribējās kliegt un raudāt, bet izgājusi publikas priekšā, es „uzliku” savu mākslīgu smaidu un dziedāju. Skatoties tā laika fotogrāfijas, es redzu savas tukšās acis, kas ir bez dzīvības. Es toreiz dzīvoju nepārtrauktās bailēs. Bailēs izgāzties, bailēs nespēt noturēt tās stiprās un seksīgās sievietes tēlu, kuru biju izveidojusi koncertos un filmās. Interesanti, bet neatkarīgi no tā, cik naudas es pelnīju un cik filmās piedalījos, es visu laiku baidījos arī par savu rītdienu.

Mans skatuves vārds bija „Vanity”, un ja kāds mani nosauca par Denīsi, es biju gatava viņu iepļaukāt. Es sargāju sevi un neļāvu nevienam pietuvoties manai patiesajai būtībai, jo tā Denīse, kuru es pazinu man pašai nepatika. Es biju vāja, nedroša, nepārliecināta, skumja un bailīga. Pilnīgi pretēja tam skatuves tēlam, kas bija seksīga, pārliecināta un veiksmīga sieviete. Lai kļūtu par šo sievietes ideālu es biju atdevusi tik daudz un tik smagi strādājusi, ka nevēlējos neko kopīgu ar to rētām, bēdām, sāpēm un atmiņām pārņemto Denīsi.

Mani vecāki teica, ka pirmais vārds, ko mana mute izrunāja bija – Jēzus. Tikko iemācījusies lasīt, es esmu staigājusi pa māju ar Bībeli un jautājusi: ”Vai zini, ka Dievs sūtīja savu Dēlu Jēzu uz zemes?” Tēvs, kurš ienīda Jēzu, no sākuma mani nedaudz iepļaukāja, kad pieminēju Viņa vārdu, bet vēlāk par to es jau saņēmu kārtīgu pērienu. Kad tēvs sāka cīnīties ar alkohola atkarību, es lūdzu, lai Jēzus mani ņem uz debesīm, vai, lai tētis vairs neatnāk mājās, jo viņš bija agresīvs un viegli aizkaitināms.

Kad pirmo reizi piedzīvoju Dievu, es pilnībā neuzticēju savu dzīvi Viņam. Ir skumji redzēt cilvēkus, kas sevi sauc par kristiešiem, bet neuztic savu dzīvi Dievam. Viņi pēc kāda laika viļas kristietībā, jo izvēlējušies nemirstot sev un nepiedzīvotjot Kristus augšāmcelšanās spēku. Viņi grib baudīt Kristus dāvātos bonusus bez savas dzīves patiesas nodošanas Viņam. Tā notika arī ar mani. Mana satikšanās ar Jēzu bija ļoti spilgta. Es ieguvu mieru, prieku, bet nevēlējos palaist vaļā savus sapņus un mērķus. Tomēr es sagaidīju, ka Viņa miers un prieks pavadīs visu manu turpmāko dzīvi, neatkarīgi no tā, kādas izvēles es pieņemu un darbības veicu.

Paldies Dievam par Viņa žēlastību! Viņš manī pamodināja neapmierinātību par manu dzīvesveidu. Kad 1995.gadā, ātrā palīdzība mani nogādāja slimnīcā, jo biju pārdozējusi narkotikas un ārsti pateica radiem, ka nieru mazspējas dēļ man atlikušas kādas trīs dienas ko dzīvot, es salūzu. Nākot pie samaņas, lūdzu: „Dievs, kur Tu esi? Es taču Tevi satiku un gribēju, lai Tu esi manā dzīvē, kāpēc es atkal esmu šeit, bez Tevis? Kāpēc es nejūtu Tavu spēku, mieru un prieku? Dievs, kāpēc es esmu bez Tevis?”

Dievs atbildēja: ” Tu gan satiki Mani, bet turpināji savu ceļu pretējā virzienā. Tu centies Mani ievilkt savos plānos, bet tavi ceļi nav Mani ceļi un tavas domas nav Manas domas. Atgriezies pie Manis, atdod savu dzīvi Man.” Es raudāju. Ieraudzīju, kā visu laiku esmu nesusi uz saviem pleciem nastas, mēģinot tam visam pa virsu uzsēdināt arī Jēzu. Sapratu, ka visas nastas man ir jāatdod Viņam un pašai jāseko Jēzum.

Tajā dienā es pilnībā atdevu savu dzīvi Dievam. Es sāku mācīties saprast, kādas ir Viņa domas par mani, un kādi ir Viņa ceļi. Es sāku sekot Jēzum. Tas bija neizsakāmi jauki. No maniem pleciem nokrita liels smagums, es sajutos tik viegla un brīva. Es atteicos no sava skatuves vārda Vanity un savas karjeras, es atstāju savus ierastos ceļus un plānus. Mājās es izmetu visus plakātus, fotogrāfijas un apmēram 1000 video ierakstus no saviem koncertiem, intervijām un pārraidēm. Es pārrāvu visus sakarus ar Holivudu un agrāko dzīvesveidu. Pēc tam, kad 1997. gadā man veica nieru transplantāciju, es atdevu visu savu dzīvi, lai aktīvi sludinātu pasaulei Evaņģēlija vēsti. Es kalpoju arī draudzēs, sludinu un dziedu.

Kopš Jēzus ienāca manā dzīvē, es spēju piedot arī savam tēvam. Ir daudz bērnu, kas cietuši no tēviem, bet nesaprot, ka šo smagumu, kas ir viņos, nav iespējams izdzēst vai vienkārši aizmirst. Piedot ir grūti, bet tikai piedodot var iegūt brīvību. Un es nevaru iedomāties, kā iespējams piedot bez Jēzus mīlestības. Kad piedzīvoju pestīšanu es jautāju Dievam – kā lai piedodu savam tēvam? Kur lai rodu tādu drosmi un spēku? Viņš atbildēja: ”Es jau esmu viņam piedevis. Es izcietu sitienus, kurus viņš bija pelnījis, un viņa radītās rētas un brūces ir Manā miesā, arī viņa izdarītie grēki pret tevi ir Manās brūcēs.” Kad ieraudzīju, ka manu grēku smagums un sods bija uzlikts Jēzum, tāpat kā mana tēva un citu cilvēku grēki, es sapratu, ka man vairs nav jānes savas sāpes. Jēzū mana dvēsele tika dziedināta. Jēzū man bija dots jauns sākums. Līdz ar Jēzu es nomiru sev un varēju pieņemt jaunu dzīvi Viņā! Es varēju uzticēt savu dzīvi Viņa rokās, piedot, atlaist un mīlēt, jo es pati biju mīlēta un man bija piedots.

Tas Kungs ir tik labs! Viņš mani atbrīvoja arī no atkarības un dziedināja manu dvēseli, ka vairs nemeklēju piepildījumu attiecībās ar vīriešiem. Šodien es saku, ka esmu salaulāta ar Jēzu un man ir pati labākā „laulība”.

Pasaule, kurā dzīvojam ir pilna kārdinājumu. Ja tevī nav stiprs pamats, ja nav apmierinājums, kuru dod tikai Dievs, nav pamata kāpēc tu spētu nepadoties kārdinājuma varai.

Pēc pieredzes zinu, ka Dievam ļoti trūkst cilvēku, kas strikti nostājas par Jēzu un nekautrējas stāstīt cilvēkiem par vienīgo Ceļu un Atbildi. Kopš es atdevu savu dzīvi Dievam, es izmantoju katru iespēju liecināt par savu Kungu! Ja iepērkoties veikalā, pārdevēja man saka ”Hello!”, tas ir signāls: „Aiziet!” un es stāstu viņai par Jēzu. Es to daru it visur. Nekad nevar zināt, kad Vēsts no tavas mutes atnesīs kādam izlaušanos, dzīvību nāves vietā un cerību bezcerības vietā. Ja arī trīsdemit cilvēkiem tu liksies dīvaina, viens ieklausīsies un tieši tu vari kļūt viņam par atbildi no Tā Kunga! Kad sludini, nepievērs uzmanību cilvēku sejām! Sēj sēklu un pēc tam lūdz par viņiem. Lūgšana darbojas. Lūgšana ir stiprākais ierocis mūsu rokā.

Es ticu, ka Tevī ir Uguns – izplati to! Tu esi zemes sāls un pasaules gaisma – gaismai ir jāspīd, tai jāiededz gaisma tumšās vietās!”