Es uzaugu brīnišķīgā ģimenē. Abi vecāki ticēja Dievam, tēvs bija pilna laika kalpotājs svētdienas skolā. Jau no bērnības mani aizrāva mūzika. Lielāko prieku izjutu reizēs, kad varēju paņemt ģitāru un vienkārši muzicēt. Taču gāja laiks, un es sāku izjust spiedienu, ka mans pienākums ir – būt labam, izpatikt cilvēkiem un būt vienaudžiem par piemēru. Likās, ka tēvam svarīgāk par visu bija draudze un mans apmeklējums tajā, lai citi to redzētu. Lēnām manu sirdi pārņēma rūgtums, es nocietinājos pret draudzi un vecākiem. Tieši tajā laikā ar draugiem sākām grupu, ar sākotnējo ideju – spēlēt kristīgo mūziku. Bet ātri vien sapratām, ka Jēzum mūsu grupā īsti vietas nav. Kad man bija 16, jau spēlējām piesmēķētos ūķos, bāros un klubiņos. Mūzikā es izspēlēju savas dusmas uz Dievu, draudzi, cilvēkiem un sevi. Saprotams, ka pamazām sapazinos ar cilvēkiem, kas mani neietekmēja uz labu.
Mani vecāki darīja to, ko darītu visi domājoši vecāki – pieprasīja, lai es pārstāju tā dzīvot, un uzlika mājas arestu. Dusmas manī tikai auga, un es nolēmu pamest mājas uz visiem laikiem. Ziemassvētku vakarā draudze uzveda nelielu ludziņu par Kristus dzimšanu, kurā es spēlēju austrumu gudro. Neviens nezināja, ka tieši pulksten astoņos es esmu sarunājis draugus, kas mani gaidīs mašīnā pie baznīcas izejas, lai bēgtu. Nokāpis no skatuves, teicu draugiem, lai ved mani jebkur, tikai ne mājās.
Tēvs: “Pēc pasākuma ar sievu sākām meklēt baznīcā dēlu. Bijām izmisumā. Neviens neko nezināja, bet Geiba draugi atteicās teikt, kur mūsu puisītis pazudis. Atbraucām mājās bez dēla un devāmies lūgt uz viņa istabu. Tas bija vienīgais ko varējām darīt.”
Geibs: “Cik satraucošs un piedzīvojumu pilns bija mans jaunais sākums, tik smags – turpinājums. Finanses bija minimālas – nebija ko ēst, tad vēl saslimu, biju pārguris un vientuļš. Tā kā nevēlējos, lai vecāki zina, kur atrodos, es katru nakti pārgulēju pie kāda no draugiem tā, lai arī viņu vecāki to nezinātu. Gulēju gan diennakts veļas mazgātavās, mašīnu aizmugurējos sēdekļos, gan benzīntanku telefonu būdiņās. Ar laiku grupai sāka veikties labāk un mūs sāka aicināt muzicēt klubos. Nekad nebiju iedomājies, ka kādā no uzstāšanās reizēm zāles aizmugurē es ieraudzīšu savu tēvu. Kad tas notika, gandrīz nespēju nostāvēt uz skatuves, likās, ka no viņa plūst tāda mīlestība uz mani!”
Tēvs: “Atnācu uz klubu, jo vēlējos redzēt, ka manam dēlam vismaz fiziski viss ir kārtībā. Protams, vairāk par visu es būtu gribējis aiziet pie skatuves, paņemt viņu aiz rokas un kaut ar varu vest uz mājām. Bet es jutu, ka tas nav jādara, ka nav īstais laiks. Mana sirds gandrīz mira, redzot tur savu dēlu un zinot, ka viņš nevēlas neko kopīgu ar mani. Bet Dievs man deva mieru un drošību, ka mans dēls drīz atgriezīsies tēva mājās.”
Geibs: “Pēc kādiem pieciem, sešiem mēnešiem, tuvojoties Ziemassvētkiem, tēvs caur manu draugu nodeva ziņu, ka dosies uz Teksasu un lūdza, lai es viņam pievienojos. Es pazvanīju. Tā bija pirmā reize, kopš aizbēgšanas, kad dzirdēju sava tēva balsi. Viņš mīļi uzaicināja man pievienoties braucienā, teikdams, ka man nebūs jāiet uz ikgadējo “Pielūgšanas konferenci”, jo viņš vienkārši gribot pavadīt ar mani laiku – aiziet uz kādu filmu, paēst, pastaigāties pa mūzikas veikaliem Ostinā. Mani aizskāra tas, ka viņš tik ļoti grib pavadīt ar mani laiku. Mājās vienmēr jutu spiedienu būt labam, tādam vai šitādam, bet tagad viņš vienkārši vēlējas manu draudzību. Es piekritu.
Mājās vienmēr jutu spiedienu būt labam, tādam vai šitādam, bet tagad viņš vienkārši vēlējas manu draudzību.
Pēc brauciena ceļā uz mājām, tēvs man vienkārši pajautāja, kur mani izlaist. Ja godīgi, man nebija stabilas mājas vietas un sirdī kā mazs asniņš auga doma – cik ļoti es vēlētos braukt uz mājām, apskaut savu mammu un atkal būt daļai no ģimenes. Bet lepnums to neļāva. Palūdzu apstāties pie kāda benzīntanka. Izkāpis atvadījos, nezinot, vai kādreiz vēl redzēšu savu tēti.”
Tēvs: “Izlaižot dēlu un redzot kā mans puika tur paliek viens stāvot, sirds sāpēja. Aizbraucu mājās un ar sievu sēdējām, raudājām un lūdzām, lūdzām. Viss šis laiks bija mācījis mums uzticēties Dievam, Viņa laikam un metodēm. Lasot Bībelē par pazudušo dēlu, mēs neredzam, ka tēvs būtu visu laiku skrējis viņam pakaļ un licis strādāt savā vagā. Man tas bija pats grūtākais. Tik ļoti gribējās aizbraukt un vest viņu mājās. Likt viņam saprast, atklāt, parādīt, iemācīt, pārmācīt, norādīt. Bet Dievs mācīja pacietību un uzticību. Man bija mans puisītis pilnībā jāatdod Dieva rokās.”
Tik ļoti gribējās aizbraukt un vest viņu mājās. Likt viņam saprast, atklāt, parādīt, iemācīt, pārmācīt, norādīt. Bet Dievs mācīja pacietību un uzticību. Man bija mans puisītis pilnībā jāatdod Dieva rokās.
Geibs: “Izkāpis no mašīnas, es pāris stundas staigāju pa rajonu. Biju nosalis, bet tas bija nieks, salīdzinot ar tām sāpēm, kas plosīja manu sirdi. Likās, no manis kā liels kamols izvirda laukā visas dusmas, sāpes un rūgtums. Es sāku raudāt un lūgt Dievam piedošanu. Tad ieraudzīju taksofonu, pazvanīju tēvam, lūdzu viņam piedošanu un jautāju vai man vēl ir kāda iespēja atgriezties mājās. Vienīgais, ko tēvs atbildēja: “Kur tu esi? Gaidi!!!” Asaras gāzās pār maniem vaigiem, es zināju, ka tēvs steidzas man pakaļ.
Viņi piebrauca ar mammu, brāli un abām māsām. Visi steidzās mani samīļot, es tikai raudāju un jutu kā tieku mazgāts. Mana ģimene mani pieņēma atplestām rokām. Tā bija mana lielākā Ziemassvētku dāvana. Dievs man uzdāvāja vēl vienu iespēju, jaunu sākumu.
Mana ģimene mani pieņēma atplestām rokām. Tā bija mana lielākā Ziemassvētku dāvana. Dievs man uzdāvāja vēl vienu iespēju, jaunu sākumu.
Pēc kāda laika es pats izlēmu apmeklēt Bībeles studijas. Pasniedzējs kādā no lekcijām teica, lai atveram Rakstu vietu: “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” To izlasot, es piedzīvoju patiesu pestīšanu. Jēzus bija padarīts par grēku, lai es varētu dzīvot taisnībā. Viņš ne tikai piedevis manus grēkus, Viņš tos ir izdzēsis!
Esmu pateicīgs Dievam par manas ģimenes lūgšanām, mīlestību un rūpēm par mani. Šodien es mīlu Jēzu no visa spēka un vēlos strādāt tikai Viņa druvā. Es kalpoju draudzes slavēšanas komandā. Tas ir tik neaprakstāmi – lietot savus talantus par godu Tam Kungam un ar mūziku dot cilvēkiem nevis naidu, dusmas un sāpes, bet to, ko pats esmu saņēmis – mīlestību, mieru un prieku.
Gabe Martinez liecība video formātā angļu valodā
Gabe Martinez un grupas “Stomptown Revival” dziesma Born again