Ar pieciem divgadniekiem un sešgadnieci, droši varam teikt, ka TLC šova “Meiteņu pārsvars” vecāki Adams un Daniela Busby reti kad var pasēdēt bezdarbībā. Ģimene pārņēma Amerikas mediju virsrakstus dienā, kad Daniela piedzemdēja piecīšus, kas ir vienīgais gadījums Amerikā, kad visi pieci bērniņi ir viena dzimuma – meitenītes. Tā arī radies šova nosaukums “Meiteņu pārsvars”, jo pāra pirmdzimtā ir 6 gadus vecā meitiņa Bleika. Adams un Daniela ir ne tikai uzņēmēji, fitnesa fanāti un vecāki, bet arī dedzīgi kristieši, kuri neslēpj savu ticību Dievam un pateicību Viņam par skaistajiem bērniem. Pāris ilgāku laiku nevarēja tikt pie bērniņiem, bet ar brīnumu un medicīnisku iejaukšanos viņi tos sagaidīja. Šodien viņu ģimenes ikdienai seko līdzi gandrīz visa Amerika, un viņi priecājas, ka var uzrunāt cilvēkus arī savā blogā itsabuzzworld.com.
Daniela stāsta: Jā, viss galīgi nav tik viegli un smuki, kā izskatās mūsu Instagram kontā, bet mēs nekaunamies runāt par izaicinājumiem un grūtībām, kuras pārvaram ik dienas. Un jebkurš vecāks, kaut ar vienu bērnu, var kaut mazlietiņ iedomāties, ko nozīmē seši bērni, no kuriem pieci ir vienā vecumā.
Īpaši savas grūtniecības laikā, bet patiesībā vēl joprojām, bieži saskaros ar cilvēkiem, kuri apgalvo:
“Daniela, tavs ķermenis neizturēs to smagumu, kuru nes augstā riska piecīšu grūtniecība.”
“Daniela, tu taču saproti, ka tu nepiedzemdēsi veselus bērniņus.”
“Daniela, nesapņo, ka varēsi barot (atslaukt) pieniņu pieciem bērniņiem.”
“Daniela, jūs kā ģimene taču neizdzīvosiet tikai uz vīra ienākumiem.”
“Daniela, tu esi traka, jums vajag paklausīt ārstiem un atstāt stiprākos.”
Ik dienas medijos var lasīt arī šādu apgalvojumu – “Daniela, tu taču nedomā, ka tava laulība izturēs šos izaicinājumus…” Saskaramies arī ar safabricējumiem un viltīgiem manevriem no producentu puses, bet galvenais, ka zinām, kamēr Dievs ir mūsu attiecību centrā, un mēs cīnāmies par savu laulību, viss ir kārtībā.
Svarīgi atcerēties ne tikai to – kas mēs esam, bet, Kam mēs piederam. “Dievs izvēlējās mani, neņemot vērā manas nepilnības, grēkus un vainas. Viņš piedeva manus grēkus un darīja par Savu bērnu. Ir tik brīnišķīgi zināt, ka Dievs redzēja mani kā piemērotu šai lielajai dāvanai – pieciem mazuļiem. Un es zinu, ka Dievs man ir devis visu, lai es tiktu galā, lai uzvarētu un nepadotos. Jā, kad uzzināju par piecīšiem, saskāros ar grūtām un biedējošām dzīves izmaiņām, un es pirmā atzīšu – jā, manī bija lielas šaubas. Manī bija bailes, ka es to nespēšu. Bet ticība izmaina sirdi un palīdz uzvarēt, un iziet no grūtām situācijām. Ārsti mums ieteica veikt abortu pāris bērniņiem, lai stiprākajiem būtu iespēja izdzīvot, bet mēs jau bijām pieņēmuši Dieva dāvanu un zinājām, ka Dievs vēlas mums dot PIECAS meitiņas. Mēs lūdzām un stāvējām ticībā par to, ka mums būs PIECAS veselīgas mazulītes.”
Vārds, uz kura esmu stāvējusi bērniņu iznēsāšanas laikā un kamēr viņas bija vēl pavisam maziņas, bija:
“Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam.” Lūk 18:27
“Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā.“ 2kor 5:7
“Lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.” 1kor 2:5
Patiesībā, cilvēkiem, kuri izteica dažādus negatīvus apgalvojumus par mani, bija pilnīga taisnība. Jo es patiešām to nevarētu. Man bija pilnībā jāpaļaujas uz Dievu. Ir tik svarīgi atzīt, ka mēs paši bez Dieva nevaram, jo tikai tad Dievs var darboties mūsu dzīvē ar Savu spēku. Ar vīru sapratām, ka tagad, vēl vairāk kā jebkad agrāk, mums vajadzīgs Dievs, un mēs ticējām, ka Viņš darīs brīnumus. Brīnumi notika. Dievs man deva veselīgu augsta riska grūtniecību. Viņš deva manam ķermenim spēku uzturēt un pabarot manas piecas meitiņas. Man bija ticība, ka ar meitiņām sagaidīsim ārsta noteikto datumu, un mēs sagaidījām. Man bija ticība, ka varēšu apgādāt savas piecas meitiņas ar savu pienu, kamēr viņas atradās intensīvajā nodaļā, un tas tā notika, kaut manam pirmajam bērnam man piena nebija. Man bija ticība, ka Dievs gādās un rūpēsies par mums, kad no trīs cilvēku ģimenes mēs kļuvām par astoņu cilvēku ģimeni – un Dievs gādāja. Līdz ar lielo ģimenes pieaugumu mēs sapratām, ka man jāpamet darbs. Vīrs bija vienīgais apgādnieks, bet mums bija Dievs un Viņš ir uzticams.
Man bija ticība, ka Dievs sargās mūsu laulību pat ar visiem šiem jaunajiem izaicinājumiem, un Dievs to ir darījis. Es zinu, ka nespētu dzīvot šo izaicinošo, stresaino un grūto dzīvi, bez Dieva, bet kopā ar Viņu, paļaujoties uz Viņa spēku savā nespēkā, uz Viņa resursiem un Viņa mīlestību, es to varu. Viņš man dod spēku un varēšanu. Ar Kristu viss ir iespējams!
Laikā, kad vīrs atgriezās darbā, man nebija neviena, kurš varētu palīdzēt ikdienā. Mēs taisījām grafikus, kurus Excel formātā izsūtījām saviem radiem ar palīgā saucienu, bet bija dienas, kad ailes nepildījās, un es sapratu, ka atkal visu dienu būšu viena ar saviem pieciem mazuļiem. Bija dienas, kad ne reizi neatsēdos, bet mēs izturējām. Tad atkal pienāca laiks, kad palīgu bija daudz un es jutu, kā Dievs par mani rūpējas, ka man ir spēks un es varu. Pat tad, kad jau likās, ka ir neiespējami nodrošināt mazuļus ar pamperiem, uzradās autiņbiksīšu, gultiņu un paliktņu firmas, kuras vēlējās sponsorēt un apgādāt mūsu ģimeni.
Dievs ir uzticams un mēs cieši turamies pie Viņa rokas, zinot, ka Viņš ir daudz spēcīgāks un stiprāks par mums. Ja vien turēsimies pie Viņa rokas, Viņš mūs vadīs un dos spēku iet pa Viņa dotiem ceļiem. Uzticies un paļaujies uz Viņu.
“Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” Ebr11:1
Es lūdzu, Dievs, ka tu strādā mūsu sirdīs, ka tu parādi mums, ka brīžos, kad liekas – mēs vairs nespējam, un mūsu spēks un varēšana iet tālāk ir beigusies, TU vienmēr vari. Es lūdzu, lai mēs alkstam iepazīt Tevi un Tavus resursus arvien vairāk, smeļoties atbildes Tavā Vārdā. Palīdzi mums pieņemt to, kas ir, atlaist to, kas ir bijis un vairs nav maināms, un ticēt tam, kas vēl tikai nāk.
