Kaspars: Kad mēs apprecējāmies, mēs dzīvojām vienistabas dzīvoklītī, mums bija viena gulta, kas arī nebija mūsu, bet tad, kad mums piedzima pirmais bērniņš, Dievs mūs sāka bagātīgi svētīt. Mēs nopirkām ledusskapi, jaunu mašīnu. Kad nāca otrais bērniņš, Dievs deva citu dzīvesvietu – jau lielāku. Pēc pāris gadiem pārvācāmies uz vēl lielāku dzīvokli.
Likās, ka ar diviem bērniem ģimenē pilnīgi pietiek, bet gāja laiks, un kaut kas sirdī mums abiem lika domāt par ģimenes pieaugumu. Tagad mums ir četri bērni – divas lielākas māsas un divi mazāki puikas. Ja agrāk likās, ka divi bērni – tas ir grūti, tad šajā procesā, kad nāk vēl kāds bērns, mēs skaidri redzam, ka Dievs ir tas, kas par viņiem rūpējas.
Kad paskatās no kurienes Dievs ir mani izrāvis – no alkohola varas, bezjēdzības un tumsības… Dievs mani atrada, pārveidoja, deva ticīgu sievu, ar kuru mēs kopīgi veidojam ģimeni.
Oksana: Mūsu dzīvē bērni nāk katrs ar savu nokrāsu, savu krāsu, un tad mūsu dzīve kļūst kā izcils Dieva mākslas darbs. Turklāt bērni nāk ar savām svētībām. Ar katru bērnu mūsu ģimenē ir nācis kaut kas jauns. Mēs esam iekarojuši jaunas virsotnes. Mums ir pavērušās jaunas iespējas.
Kaspars: Katrs bērns nāk arī ar tādu svētību, ka es savu sievu iemīlu aizvien vairāk. Kad viņa izdara to varoņdarbu, kad laiž pasaulē to mazo brīnumiņu, es viņu tiešām iemīlu aizvien vairāk un stiprāk. Tā mīlestība neizgaist.
