Dievs atbild uz lūgšanām. To noteikti var apstiprināt mūsu vecākais dēls Rauls.
Pirms gada Rauls (6 gadi) mums teica: “Mammīt, es gribu sev brālīti”. Ko varējām atbildēt bērnam – varbūt sunīti? Kādu laiku izvairījāmies no atbildes. Bet pēc divu nedēļu jautāšanas, sapratām, ka ar ignorēšanu cauri netiksim. Ar vīru bijām pārliecināti, ka ar trim bērniem mūsu ģimenē būs labi, jo ir daudz darba, konkrēti plāni un darbs deju studijā prasa būt labā formā.
Tajā pašā laikā, redzot Raula ilgas pēc brāļa, bija sajūta, ka nevaram viņam pateikt: “Tev nebūs brālītis”. Tāpēc teicām, lai viņš lūdz Dievu. Ja Dievs iedos brāli, tad viņš būs tavs sirds draugs, tieši tas, ko būsi lūdzis. Bet paši domājām, cik labi, ka varam to visu kontrolēt.
Katru vakaru kopīgajā vakara lūgšanā mūsu dēls pateicās par dienu, par ģimeni un tad par brālīti. Un pēc 2-3 nedēļām mēs sapratām, ka gaidām bērniņu, kaut gan tas likās neiespējami un prātam neaptverami. Bērniem neko neteicām. Un Rauls turpināja lūgt un pateikties, ka ticībā jau esot saņēmis brālīti. Viņš pat sāka atlikt savas, par mazām palikušās drēbītes, un jautāja mums, kur palicis auto krēsliņš, ko vajadzēs brālim.
Jāsaka godīgi, viņa pārliecība stiprināja mūsu ticību un deva spēku tikt galā ar visiem nopietnajiem darbiem, kas tobrīd bija paralēli jādara. Brīžos, kad vēl atnāca lielie nelabumi un likās, ka nu gan man viss vienagla, pienāca Rauls un man iedeva paštaisītu aploksni ar uzzīmētu marku, kurā ielikts smaidiņš, un teica: „Tas tev, mammīt, tev brālītis smaida.” Tajā mirklī es sajutu lielu Dieva klātbūtni un sarpatu, ka šis brālītis ir Dieva dāvana mums un viņš ir Raula atbildētā lūgšana.
Līdz 22. nedēļai, kad sonogrāfijā apstiprināja, ka mums ir puisītis, bērniem neko neteicām, bet Raulam to arī nevajadzēja. Viņš zināja. Visus sešus mēnešus Rauls katru vakaru bija lūdzis un pateicies par to. Viņš vēl teica, ka priecātos, ja brālītis atnāktu viņa dzimšanas dienā, 25.augustā.
Kad beidzot bērniem pateicām par brālīti, Rauls nebija pārsteigts, tikai laimīgs par to, ka vairs nav daudz jāgaida. Viņš jau bija izrēķinājis, ka mūsu mašīnā vairs nebūs vietas četriem bērniem un diviem vecākiem, tāpēc teica: “Tēti, mums būs džips”. Un tad vakara lūgšanai pievienojās vajadzība par džipu. Dieva Vārds saka, ka bērni ir tā Kunga svētība, un mēs šo jautājumu par džipu atstājām Dieva un Raula ziņā.
Lieki piebilst, ka arī par vārdu, jau pirms brālīša pieteikšanās, mums ģimenē visu laiku dominēja kāds puisīša vārdiņš. Bet tā kā neplānojām mazos, tad domājām, varbūt tas kādreiz mazbērnam. Taču, nekas jau nenotiek tāpat. Sākumā bija vārds.
Ar lielu Dieva svētību un vadību, brālītis piedzima 22.09.2017. un tieši Raula vārda dienā (25.09.) Krists Zvirgzdiņš, kā vārda dienas dāvana, ieradās mājās. Jau nākamajā dienā mēs visi sēdāmies jaunajā Volvo džipā un devāmies baudīt rudens brīvdienas.
Mēs esam pateicīgi Dievam par Viņa vadību un spēku, un katru bērnu, kuru Viņš mums devis, līdzi nesot svētību, mieru un lielu prieku par notiekošo.
Zvirgzdiņu ģimene – Uldis, Dace, Melisa, Rauls, Endija, Krists.
