Paula White
Paula Michelle White ir vairāku kristīgu grāmatu autore, sludinātāja un draudzes vadītāja. Viņa ir nekonfesionālās un ietekmīgās draudzes „Without Wall International Church” Floridā līdzdibinātāja. ASV viņa ir arī populārā TV kristīgā šova „Paula White Today” producente. Paulas sludināšanas stilu raksturo kā mūsdienīgu, ar humora piesitienu. Galvenā vēsts ko viņa vēlas nodot cilvēkiem: ”Viņš salauztos dara veselus! Jēzus upuris ir pietiekams arī TEV!”
Par to arī viņas stāsts: Pauliņas ienākšana pasaulē bija ļoti gaidīta. Viņas vecākiem, kas bija turīgi cilvēki, piederēja vairāki restorāni un rotaļu veikali. Paula atceras, kā tēvs viņu katru rītu veda brokastīs, kur viesmīle uz viņas pankūkām ar šokolādes sīrupu zīmēja smaidīgas sejas, bet pēc tam meitene stundām pavadīja laiku kādā no rotaļu veikaliem. Tēvs mani vienmēr sauca par savu mazo princesīti. Kad, ienākot veikalā, es sniedzos pēc jaunajām rotaļlietām, bija ierasti dzirdēt mammas strikto: „Nē, tā nevar!” Bet pēc tam neiztrūkstošo tēva teicienu „Bet, protams, mīļumiņ,- ko vien vēlies.”
Skaistā un šķietami nevainojamā dzīve pārvērtās. Kādu vakaru tēvs pārnāca mājās pilnīgi piedzēries un, izņēmis meitu no gultiņas, gāja uz durvīm. Māte, pieskrēja un saķēra manu rociņu, neļaujot mani iznest. Tā nu es, savos piecos gadiņos, tiku raustīta no vienas uz otru pusi. Tēvs teica: “Atdod man manu meitu, vai arī es izdarīšu pašnāvību.” Māte viņam atbildēja: “Tikai pār manu līķi.” Tad es piedzīvoju ko tādu, ko nekad dzīvē nebiju redzējusi, – tēvs sagrāba manu māti un sāka viņu sist. Atceros, mani pārņēma šausmas, un es sastingu. Atbrauca policija, paņēma tēti naktī uz policijas iecirkni un nākamajā dienā, iznākot no cietuma, viņš izdarīja pašnāvību – lielā ātrumā ar automašīnu ietriecoties kokā. Kā vēlāk izrādījās – vecāku attiecības jau labu laiku bijušas problemātiskas, un tēvs jau sen esot gribējis šķirties, bet baidījies zaudēt savu ļoti mīlēto meitu.
Turpmāk par reiz tik ideālo dzīvi mani pavadīja tikai siltas atmiņas. Māte sāka intensīvi dzert, un mēs lēnām zaudējām visu, ko tēvs smagā darbā bija uzcēlis. Sešu gadu vecumā es pirmo reizi piedzīvoju seksuālu vardarbību, kas turpinājās turpmākos septiņus gadus, bet es baidījos kādam par to teikt. Kad māte saprata, kas ar mani notiek, viņa mani aizveda pie skolas psihologa, kurš pateica, ka es vairs nekad nespēšu baudīt pilnvērtīgu dzīvi. Manu ikdienu ik mirkli pavadīja bailes, nedrošība, kompleksi un atstumtības sajūta. Jutos nepilnvērtīga, slimoju ar bulīmiju, vēlāk ar anoreksiju, jo ēdiens bija vienīgais ko spēju kontrolēt, un šajā sfēra – es jutos droša. Mierinājumu meklēju vīriešu gultās, regulāros vienas nakts sakaros. Es konstanti dzīvoju bailēs. Bailes no atraidījuma manī bija tik spēcīgas, ka vīrietis varēja mani sist, izvarot, apsaukāt, krāpt, bet es piedevu un jutos vainīga, ka esmu likusi viņam tā rīkoties. Neatkarīgi no tā, kas viņš bija un kā pret mani izturējās, vairāk par visu es baidījos, ka viņš varētu mani pamest.
Līdz astoņpadsmit gadu vecumam es nekad nebiju dzirdējusi vēsti par Jēzu. Jēzus manos uzskatos bija vienā kategorijā ar Ziemassvētku vecīti un zobu feju. Reiz, pavadot nedēļas nogali pie draudzenes, viesistabā ienāca viņas tēvs un man teica: “Es redzu sāpes tavās acīs.” Atceros, kā pie sevis nosmīnēju: “Neko viņš neredz. Blefo.” Domāju, ka esmu tik labi iemācījusies apspiest sāpes un dzīvot vieglprātīgu dzīvesveidu, ka neviens neredz manu sadragāto, sāpošo sirdi.
Draudzenes tēvs paņēma Bībeli, apsēdās pie mums un teica, ka viņam ir atbilde uz visiem maniem jautājumiem un sāpēm. Tā bija pirmā reize manā dzīvē, kad es redzēju Bībeli. Viņš izstāstīja vēsti par Jēzus upuri, piedošanu un glābšanu. Tas mani satrieca. Izrādās, bija kāds, kurš mani mīlēja. Mīlēja tik ļoti, ka sūtīja savu Dēlu, lai es varētu dzīvot. Kāds, kurš mani nekad nepamestu, nenodotu, nesāpinātu. Kāds, kurš saprata, piedeva un vēlējās būt sadraudzībā ar mani.
Es pieņēmu Jēzu par savu Kungu. Manā sirdī ienāca liels miers, un es sapratu, ka man atkal ir Tēvs, kurš rūpējas par mani, kurš neļaus darīt man pāri, jo katru vakaru un rītu būs ar mani. Es biju laimīga.
Kad draudzenes tēvs manās rokās ielika Jauno Derību, es nevarēju nociesties, lai ātrāk tiktu līdz mājām un sāktu pētīt, kāds ir mans Tēvs un kāda esmu es Viņā. Es vairs negribēju neko kopīgu ar savu agrāko dzīvi. Es gribēju būt šis jaunais radījums, par kuru draudzenes tētis man bija stāstījis. Man sākās jauns dzīves posms.
Pēc tam, kad piedzīvoju Jēzu, arī es vēlējos palīdzēt citiem. Es sāku apmeklēt bērnu namus. Sākumā vienīgais ko mācēju – ar mīlestību skatīties viņu acīs un viņus samīļot. Gribēju, lai viņi jūtas mīlēti. Pamazām sāku sludināt evaņģēliju – Vēsti, kas tik spēcīgi pārmainīja mani, dodot man ticību, cerību un mīlestību. Pēc tam sāku organizēt pasākumus, piesaistot draudzi.
Es pateicos Dievam par visu, ko Viņš man ir devis. Man ir lieliska draudze un piepildīta dzīve. Lai sludinātu evaņģēliju, nevajag lielu platformu. Tas var būt pārdevējs tirgū, viesmīle restorānā vai nejaušs blakus sēdētājs autobusā. Tā ir lielākā dāvana un dārgums – dot cilvēkiem cerību un mierinājumu evaņģēlijā par Jēzu. Cilvēki mani nodeva, es biju zaudējusi cerību dzīvot, bet Dievs mani pieņēma – dziedināja manu pilnīgi salauzto sirdi, atbrīvoja no visām bailēm tā, ka esmu pilnīgi brīva no savas pagātnes. Cilvēciski mēs viens otru varam norakstīt, bet Jēzus upuris ir pilnīgs, pietiekams, lai palīdzētu, atjaunotu, atbrīvotu un dziedinātu pat visbezcerīgākā gadījumā.
Vairāk par Paulu : http://www.paulawhite.org/