Ja var uzticēties sociologiem, tad mūsdienu audzināšana šobrīd piedzīvo krīzi. Pēdējā laika populārāko bērnu audzināšanas grāmatu virsraksti runā paši par sevi: Audzināšanas sabrukums, Toksiskā bērnība, Pārlutinātā paaudze. Lai gan sabiedrībā valda nepārprotama vēlme bērniem dāvāt perfektas bērnības, izskatās, ka šobrīd tiek audzināta paaudze, kas var nebūt pienācīgi ekipēta reālajai dzīvei.
Problēma nav tā, ka pietrūkst informācijas. Nē, šodien vecāku problēma ir tā, ka esam pazaudējuši “lielo bildi”. Mēs bez problēmām varētu pastāstīt savu viedokli par barošanu ar pudelīti, bērnu aprūpi, pēršanu, laiku pie viedtālruņa ekrāna, saldumu lietošanu un līdzīgiem jautājumiem, bet reti kurš zina, ko tieši mēs vēlamies sasniegt, vai kā plānojam tur nokļūt.
Laikā, kad biju pilnībā norūpējies, dzīvē sevis pazaudējis vecāks, atbildes sāku meklēt Dieva Vārdā. Bībelē rodamā gudrība, kas izturējusi gadsimtu pārbaudi, izrādījās perfekta antiviela problēmām, kas pārņēmušas modernos vecākus, tajā skaitā arī mani. Tomēr šī gudrība konfrontē mūs ar skaudru patiesību, kas var sāpināt, bet ir dziedinoša un cerību nesoša.
1. MĒS ESAM ATBILDĪGI PAR BĒRNU GARĪGO AUDZINĀŠANU
Mūsdienu pasaulē vecāki uzņemas aizvien mazāku atbildību par bērnu garīgo audzināšanu. Mūsu aizņemtajā dzīves ritmā, mēs ar grūtībām spējam atrast laiku un enerģiju, ko šis pienākums prasa no mums. Tāpēc nav brīnums, ka šo uzdevumu atstājam skolu ziņā.
Nesenā pētījumā ar nosaukumu “Bērni, kurus mums jāaudzina” jaunieši atzina, ka personīgie sasniegumi un apmierinājums ar dzīvi, viņiem ir daudz svarīgāks par citu vajadzībām. Šis atklājums šokēja daudzus vecākus, kuri bija pārliecināti par pretējo. Ir viena lieta pašiem turēties pie konkrētām vērtībām, bet pavisam cita, šīs vērtības nodot saviem bērniem.
Bībele apraksta bērnus kā tādus, “kuri vēl nespēj atšķirt labu no ļauna” (5Moz 1:39). Vecāki nes primāro atbildību par to, lai viņiem iemācītu atšķirt labo no ļaunā. Dieva Vārds iedrošina vecākus to darīt modelējot situācijas, mācot, uzmundrinot, trenējot, koriģējot un disciplinējot bērnus, to visu darot mīlestības gaismā.
Bet kas ir tās galvenās vērtības, kas mums būtu jānodod bērniem? Šajā informācijas un padomu pārbagātajā laikā ir pavisam viegli palikt neziņā. Lasot Rakstus, varam secināt, ka pats svarīgākais ir iemācīt bērnam mīlēt Dievu un savu tuvāko (Mat 22:37-39). Viss pārējais izriet no šī vienkāršā pamata.
2. MĒS NEESAM ATBILDĪGI, LAI BĒRNI VIENMĒR BŪTU KOMFORTĀ
Modernā audzināšana bieži ir baiļu vadīta. Baiļu, ka mūsu bērnam tiks nodarīts pāri. Tādēļ tik ļoti cenšamies pasargāt tos no vismazākajām grūtībām un sāpēm. Šāda domāšana rada norūpējušos vecākus un bērnus ar pastāvības, izturības un pārliecības problēmām.
Kad pārspīlējam ar tūlītēja komforta sagādāšanu savam bērnam, mēs atņemam viņam iespēju stiprināt viņa imunitāti pret dzīves grūtībām. Bībeles skatījumā dievbijīgs raksturs ir daudz svarīgāks par komfortu. Viss šis process – iemācīt bērnam mīlēt Dievu un savu tuvāko – ir apvienojams vienā vārdā “DISCIPLĪNA”.
“Jo tie gan īsu laiku mūs ir pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam, bet Viņš – lai nāktu tas mums par labu, lai mēs kļūtu Viņa svētuma dalībnieki. Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli.” Ebr 12:10-11
Grūtības var būt lielisks līdzeklis bērna garīgās audzināšanas procesā. Mūsu uzdevums nav iestumt bērnu grūtībās, bet būt viņam blakus, kad viņš ar tām saskaras. Kad ļaujam bērnam mazās devās piedzīvot grūtības – sāpinājumu, vilšanos, garlaicību, gaidīšanu – mēs palīdzam attīstīt rakstura spējas, kas viņam palīdzēs turpmākajā dzīvē.
3. BĒRNA VAJADZĪBĀM NAV JĀBŪT PIRMAJĀ VIETĀ
Daudzi vecāki bērna vajadzības un vēlmes liek pāri visam, ieskaitot savu laulību. Nav pārsteidzoši, ka vēlāk vecāki jūtas tā, it kā viņu vajadzības nebūtu svarīgas, bet bērni vienmēr sagaida, ka būs uzmanības centrā.
Bez šaubām, kad bērns ir pavisam mazs, viņam ir pamatotas vajadzības, kas prasa pieskatīšanu visas dienas garumā, bet bērnam augot, pamazām jāierauga sevi kā daļu no lielākas sabiedrības, kur viņa vajadzības ir balansā ar citu vajadzībām, kas ir viņam apkārt.
Bībele māca, ka drošākais pamats ģimenes dzīvei ir veselīga laulība. Pētniece Moira Īstmane uzsver: “Vecāki ir ģimenes sistēmas arhitekti. Vecāku attiecības ir pamatakmens ģimenes labklājībai. Aptaujās noskaidrojās, ka par laimīgākām sevi uzskata ģimenes, kurās ir stipra mīlestības saikne starp vecākiem – starp divām līdzvērtīgām personībām, kuras patiesi ciena viena otru.
Lai izveidotu stipru laulību, reizēm bērna vajadzības ir jānoliek otrajā plānā. Ja veltīsim visu laiku un enerģiju, lai apmierinātu bērnu vajadzības, mums nebūs nekā, ko dot savam dzīvesbiedram.
Lai, kļūstot par vecākiem, laulība izturētu, mums tai jāvelta uzmanība, ko tā ir pelnījusi. Tas ietver – pienācīgi kopā pavadītu laiku, komunicēšanu, konfliktu risināšanu, rūpēšanos par to, lai bērnu audzinātu kā komanda. Lai gan tas var izklausīties apsūdzoši, bērna vajadzību likšana otrajā vietā, ilgtermiņā nāks par svētību pašam bērnam.
NEAIZMIRSTI LABĀS ZIŅAS
Bērnu audzināšana nav pastaiga – tā prasīs daudz spēka, gudrības un pūles. Mēs nesam galveno atbildību par savu bērnu garīgo audzināšanu. Un reizēm tas nozīmē – ļaut viņiem saskarties ar grūtībām un saprast, ka viņu vajadzības var būt arī otrā plānā.
Mēs nekad nebūsim perfekti šajā uzdevumā, bet vienmēr varam skriet kā mazi bērni mīlošā Tēva rokās, atdusēties viņa neizsmeļamajā mīlestībā, piedošanā un spēkā. Mēs neesam vieni. Mēs esam daļa no Dieva lielās ģimenes, kas alkst redzēt, kā nākamā paaudze mīl Dievu un savu tuvāko.
