Vairāki smagi pārdzīvojumi un kopš mazotnes raksturīgais jūtīgums, mani jau bērnībā noveda pie diagnozes – veģetatīvā distonija un depresija. 12 gadu vecumā pirmo reizi nonācu psihiatra kabinetā, un sava ārsta satikšanu joprojām uzskatu par vienu no lielākajām svētībām savā dzīvē.

Pamatskolā depresija izpaudās periodiski – vairāku gadu garumā cīnījos gan ar trauksmi un bailēm, gan bezmiegu. Vairākus gadus tas bija kļuvis par manu ikdienu – katru nakti nevarēju aizmigt, piedzīvojot un redzot lietas, ko tolaik ne sapratu, ne spēju izskaidrot – miega paralīze, pārcilvēciskas bailes, jutu, ka istabā neesmu viena. Tas rezultējās tajā, ka naktīs vispār vairs nespēju aizmigt. Tolaik antidepresanti un miega zāles bija mana ikdiena.

Lai gan man bija mīloša ģimene, lieliski draugi un labas sekmes skolā, es visu laiku izjutu lielu iekšēju tukšumu un nemieru. Tajās naktīs, kad mani atkal pārņēma šausmu klātbūtne, es skaitīju tēvreizi, ko man bija iemācījusi vecmamma – tā bija vienīgā lieta, kas šo tumsu spēja atgaiņāt. Man nebija nekādu zināšanu par Dievu, bet jau no mazotnes bija liela vēlme pēc Viņa. Ģimenē tolaik tam atbalstu nesaņēmu, un mani vecāki pat brīnījās, kur manī tik liela vajadzība pēc kaut kā tik nezināma.

Tagad es zinu – Dievs vienmēr bija ar mani, un sargāja mani gan tajās šausmu naktīs, gan ārstēšanās procesā.

Vidusskolas gados jau varēju pilnvērtīgi dzīvot, gulēt un vadīt savu ikdienu bez zālēm. Tomēr, lai gan jutos labāk fiziskā ziņā, manā sirdī aizvien nebija miera. Nebiju to piedzīvojusi līdz brīdim, kad 2006. gada 12. novembrī aizgāju uz dievkalpojumu.

Neatceros neko no tā, ko mācītājs todien runāja, atceros vien to, ka visu laiku gribēju raudāt. Todien es atdevu savu sirdi un dzīvi Jēzum. Mācītājs man jautāja, vai var par mani aizlūgt, es tramīgi atbildēja, ka jā. Viņš lūdza un atskanēja pēkšņs jautājums – “vai tu zini, kāds ir velna plāns tavai dzīvei?”, man cauri galvai izskrēja neskaitāmi daudz jautājumu, bet atbilde, protams, bija, ka nezinu. “Viņa plāns ir, lai tu nonāktu psihiatriskajā klīnikā, bet Dievs saka, ka tu nekad vairs tur nenonāksi.” Es raudāju tā, ka šķiet izraudāju visu iepriekš 18 gados piedzīvoto.

Bet es zināju – Dievs man ir pieskāries, un no tās dienas manā sirdī ienāca pārdabisks miers.

Šobrīd man ir 33 gadi, un es aizvien šajā ceļā eju kopā ar Dievu. Esmu kristiete, kura zina, ko nozīmē trauksme un panikas lēkmes, un šo gadu laikā esmu piedzīvojusi vairākas depresijas epizodes, bet nekas no tā vairs nelīdzinās tam, kāda biju pirms atdevu savu dzīvi Jēzum. Manī ir miers un prieks. Es zinu, ka Dievs vienmēr ir ar mani, ka esmu Viņa drošajās rokās un ka Viņš mani izvedīs cauri jebkurām grūtībām. Esmu kļuvusi par patiešām laimīgu un sabiedrisku cilvēku. Grūtības nāk un iet, un es nekaunos par tām runāt un lūgt palīdzību gan speciālistiem, gan sev mīļiem cilvēkiem, bet mans lielākais palīgs ir un paliek Jēzus. Viņš paņēma nost tumsu un ienesa manā dzīvē gaismu.

Uzraksti mums vai arī pievienojies mazajai grupai.