2014_priekavests_15_0134

Tehnoloģiju izmantošana kļuvusi neatņemama mūsdienu sastāvdaļa. Amerikā vien vairāk nekā 500 miljoni cilvēku komunikācijai ar draugiem patstāvīgi izmanto sociālos tīklus. Rakstnieks Viljams Pauerss par šo laiku raksta, ka „mēs dzīvojam pasaulē, kur visi ir nepārtraukti saistīti viens ar otru”, it kā mēs atrastos vienā istabā.

Nenovēršami tas ietekmē arī mūsu bērnus. Radīti klēpjdatori, ko bērni izmanto no 5 gadu vecuma. Ir kļuvis normāli, ka 10­īgiem bērniem ir savi viedtālruņi. 2010.gadā Kaiser Foundation veiktais pētījums liecina, ka ASV sākumskolas vecuma bērni vidēji 7,5h dienā pavada ar tehnoloģijām, 75 % no viņiem televizori atrodas guļamistabās, un 50% no visām amerikāņu ģimenēm televizors ir ieslēgts visas dienas garumā. Ikvakara ģimenes sarunas pie vakariņu galda ir nomainījis ekrāns un ātrās ēdināšanas ēstuvē “paķertas” vakariņas līdzi nešanai.

Tā rezultātā bieži tiek uzdots jautājums, vai ir labi, ka bērni tiek tik daudz pakļauti tehnoloģiju ietekmei. No vienas puses, tas it kā sagatavo tos “reālajai dzīvei”, kurā aptuveni 60% darbu ir saistīti ar tehnoloģijām. No otras, tehnoloģiju ietekmē bērni zaudē sociālās prasmes, kļūst nepateicīgāki un viņiem attīstās dažādas veselības problēmas.

Pozitīvie aspekti

Neizbēgami, tehnoloģijas ir mainījušas to, kā bērni mācās un spēlējas. Iespēja izmantot 3D modeļus, lai mācītos, piemēram, par cilvēka ķermeņa uzbūvi vai ģeogrāfiju utt. Bērni pārsteidzoši ātri apgūst modernās tehnoloģijas, un tās, savā ziņā, jau agrā vecumā sagatavo bērnus darba tirgum, kur liela daļa darbu saistīti ar to izmantošanu ikdienā. Tehnoloģiju izmantošana arī palīdz uztvert informāciju daudz ātrāk, un bērni kļūst ieinteresētāki mācīšanās procesā. Taču tehnoloģijas var izmantot kā papildinājumu tradicionālajai izglītībai, nevis kā aizstājēju.

Ir arī radītas dažādas palīdzošās ierīces un programmatūras, kas palīdz bērniem ar īpašām vajadzībām mācīties tādā pašā veidā, kā citiem bērniem. Piem, DynaMyte ir pārnēsājama ierīce, kas palīdz bērniem ar komunikāciju grūtībām sarunāties ar citiem caur tastatūru ar simboliem. ATTO pētījums liecina, ka aptuveni 95% bērni ar īpašām vajadzībām šo inovāciju rezultātā vecumā no 6 līdz 11 gadiem ir spējīgi iegūt izglītību parastajās skolās.

Ņemot arī vērā faktu, ka mūsdienās bērnu drošība vecākiem ir viena no galvenajam rūpēm, mobilie telefoni un viedtālruņi dod iespēju komunicēt ar bērnu, kad vien vajadzīgs. Izveidoti pat īpaši telefoni Firefly ar pielāgotu “interfeisu”, vecāku kontroles funkciju un ierobežotām iespējām.

Negatīvie aspekti

Lai gan varam uzskaitīt pāris pozitīvas lietas, ko bērns iegūst izmantojot tehnoloģijas, tomēr negatīvo aspektu ir daudz vairāk un tie ir spēcīgāki, jo tehnoloģijas arvien vairāk nosaka kā bērni pavada brīvo laiku, zaudējot iespēju attīstīt radošumu, iztēles prasmes, un iegūstot dažādas veselības problēmas.

Viens no negatīvajiem aspektiem ir PRIVĀTUMA ZUDUMS.

Lai arī izveidots Bērnu privātuma “onlain” vidē aizsardzības akts (COPPA), tomēr ir grūti noteikt, cik mājas lapās sniegtā informācija ir patiesa. To, ka privātums “onlain“ vidē kļuvis mazsvarīgs, pierāda Facebook izveidotāja Marka Cukerburga attieksme, sakot, ka “privātums vairāk nav sociāla norma”.

Pat ja profilu iespējams pielāgot tā, ka tikai draugi var redzēt attiecīgo informāciju, bieži vien izrādās, ka ar to nepietiek. Izmantojot dažādas aplikācijas, attiecīgā kompānija iegūst informāciju ­ pat bērna dzimšanas datumu, vai viņi atrodas “onlain” vidē, kur viņi dzīvo, ko raksta savā profilā utt. Lielākā daļa bērnu pat neapzinās, cik potenciāli bīstami cilvēki var piekļūt viņu informācijai. Publicējot publiskajā telpā savus e­pastus, plānus, atrašanās vietas, viņi visu laiku informē svešiniekus par savu atrašanās vietu un laiku.

Digitālā pasaule bieži vien kļūst par traucēkli KONCENTRĒTIES. Lai arī daudzi tehnoloģiju izmantotāji uzskata, ka ar tehnoloģiju palīdzību viņi labāk apgūst spēju darīt vairākas lietas vienlaicīgi, pētījumi pierāda pretējo. Arī pieaugušajiem digitālā pasaule nenozīmē vairs tikai darba vietu un reizi dienā izlasīt e­pastu. Jebkurā vietā mēs saņemam nepārtrauktu informācijas plūsmu, tūkstošiem dažādu aplikāciju utt. V. Pauerss raksta: „Mēs esam kļuvuši aizņemtāki. Daudz aizņemtāki.” Žurnāla Time pētījums liecina, ka bērni vecumā no 8 līdz 18 gadiem dienā vidēji pavada 7,5h, izmantojot tehnoloģiju piedāvātās izklaides, kas kļuvušas par konstantu traucēkli koncentrēties. Bijusī Microsoft vadītāja Linda Stouna raksta par jaunu terminu CPA, kas nozīmē NEPĀRTRAUKTI DALĪTA UZMANĪBA.

Tā vietā, lai savu uzmanību veltītu galvenajam, mēs to sadalām starp daudzām maznozīmīgām lietām, tā arī nekad pilnībā nepievēršoties galvenajam. Ar laiku tas maina visu cilvēka domāšanas veidu un uzvedību. Rodas grūtības koncentrēties, izslēgt nevajadzīgo informāciju, piedzīvot daudz stresa.

Lai arī cilvēki, izmantojot sociālos tīklus, nepārtraukti komunicē, tā tomēr ir citādāka komunikācija, kā reālajā vidē. Komunikācija, slēpjoties aiz digitālās sienas, veicina to, ka bērni aizvien vairāk kļūst atšķirtāki no citiem un galu galā arī no sevis. PEW pētījumi liecina, ka amerikāņi, kas bieži izmanto sociālos tīklus, par 30% mazāk pazīst savus kaimiņus, un par 26% ir mazāka iespēja, ka vajadzīgā brīdī, viņi tiem palīdzēs.

Jo vairāk bērni komunicē caur digitālajiem medijiem un mazāk viens ar otru reālajā vidē, jo vientuļāki un nomāktāki viņi jūtas. Bērni arī zaudē spēju risināt attiecību problēmas, jo viņi no šādām situācijām cenšas izvairīties. Slēpšanās aiz “digitālās sienas” nepalīdz mācīties kā veidot un uzturēt sarunu ar citiem bērniem, kas pēc dabas ir kautrīgāki.

To, cik daudz bērnu komunikācijai ar vienaudžiem izmanto tehnoloģijas, pierāda kāds Bourna vidusskolā (Bourne High School, ASV) veikts pētījums, kas liecina, ka aptuveni puse no aptaujātajiem skolēniem vidēji dienā nosūta ­100 īsziņas, 32% no 51­100 īsziņam, un tikai 2% nesūta vispār. Attiecībā uz Facebook, 76% skolēnu to izmanto divas stundas dienā, un tikai 7% neizmanto vispār.

Tās ir tikai dažas no problēmām un blakusparādībām, kas seko pārāk intensīvai tehnoloģiju izmantošanai.

Tomēr pārliecinošākie argumenti ir par to, kādu ietekmi tehnoloģiju izmantošana atstāj uz BĒRNU VESELĪBU. Pediatre, bioloģe Krisa Rouvana uzsver, ka sēdošais dzīvesveids, kuru papildina haotiska maņu stimulācija noved pie tā, ka tiek traucēta bērna attīstība un negatīvi iespaidota viņa pamatprasmju apguve, kas nepieciešama uzsākot skolas gaitas. Uzsākot skolu, bērni jau cīnās ar pašdisciplīnas problēmām, uzmanības trūkumu un nespēju lasīt un rakstīt. Līdz ar to arī skolotājiem kļūst arvien grūtāk pasniegt savu tēmu bērniem.

Bērnu maņu, kustību un pielāgošanās sistēmas, bioloģiski nav piemērotas ­ sēdošam, drudžainam un haotiskam dzīvesveidam, ko rada regulāra tehnoloģiju izmantošana. Patiesībā, tikai tagad mēs sākam apzināties kādus fiziskus, psiholoģiskus un uzvedības traucējumus, bērnā rada tehnoloģijas.

Piemēram, ASV un Kanādā bērnu aptaukošanos un diabētu jau dēvē par „nacionālu epidēmiju”. Arvien vairāk novērojamas tādas problēmas, kā ADHD, autisms, koordinācijas traucējumi, attīstības traucējumi, nesaprotama valoda, grūtības mācīties, maņu apstrādes traucējumi, nomāktība, nemiers un miega traucējumi, kas visi saistīti ar tehnoloģiju izmantošanu pārāk lielos daudzumos.

Krisa Rouvana raksta, ka, lai bērns uzaugtu vesels, viņa attīstībā ir 4 būtiski faktori ­ kustības, pieskārieni, komunikācija un dabā pavadīts laiks. Kopā šie faktori nodrošina stāju, divpusējo koordināciju un pašregulāciju, kas vajadzīgi, lai bērns varētu normāli mācīties. Lai mazs bērns sasniegtu atbilstošu līmeni vestibulārās, proprioceptīvās un taustes sistēmu attīstībā, viņam dienā nepieciešams 2 ­ 3 stundas pavadīt interaktīvās spēlēs un rotaļās. Taustes attīstība, ko dod pieskārieni, apskāvieni un spēlēšanās ir kritiski faktori, lai attīstītos paradumi jeb ierasti uzvedības modeļi. Pieskārieni arī aktivizē parasimpatisko nervu sistēmu, kas mazina kortizolu, adrenalīnu un uztraukumu. Dr. Ešlija Montagu uzsver, ka bērniem, kuriem trūkst šīs nepieciešamās cilvēciskās saskarsmes un aktivitāšu, ir tendence vairāk izrādīt uztraukumu, viņi ir nervozāki un tiem pastāv risks jau agrā bērnībā piedzīvot depresiju. Ja bērns atrodas tiešā saskarsmē ar cilvēkiem, dabā un svaigā gaisā, tiek atjaunota viņa spēja koncentrēties, būt nosvērtam, mierīgam un apgūt mācības.

Tālāka analīze liecina, ­ kamēr bērna vestibulārā, proprioceptīvā un taustes sistēmu attīstība tiek traucēta, pārāk daudz tiek stimulētas viņa redzes un dzirdes maņu sistēmas. Šis balansa trūkums rada problēmas bērna vispārējā neiroloģiskajā attīstībā, jo tiek pārveidota smadzeņu anatomija un ķīmija.

Maziem bērniem, kas nemitīgi TV ekrānos un videospēlēs skatās vardarbību, palielinās adrenalīna un stresa līmenis, jo ķermenis neapzinās, ka tas, kas tiek skatīts, nav reāls. (Jo reālistiskākas kļuvušas spēles, jo reālistiskāka tās vardarbība). ASV Bērnu un Pieaugušo Psihiatrijas Akadēmija secina, ka bērni, kas videospēlēs regulāri skatās vardarbību, kļūst daudz nejūtīgāki pret vardarbību reālajā dzīvē. Viņi pārņem šo agresīvo problēmas risināšanas veidu kā dabisku un paši kļūst agresīvāki. Piemēram, aptaujājot bērnus kādā ASV sākumskolā, kas ir viņu mīļākās videospēles un kāpēc? Atbildes bija: „Jo tur ir zombiji un viņi ir jānogalina ar ieročiem.. Man patīk asinis un vardarbība”, „Jo tur ir asinis un ir jānogalina cilvēki”. Protams, ka tas ietekmē bērna uzvedību un attieksmi arī reālajā dzīvē.

Risinājumi

Šobrīd mēs vēl pilnībā nevaram apzināties sekas, kādas šīs tehnoloģijas atstāj uz paaudzi, kura uzaug kopā ar tām. Vašingtonas Universitātes Bērnu veselības institūta direktors Dmitrijs Kristakis situāciju raksturo:

„Mēs esam pilnībā mainījuši veidu, kā bērni spēlējas. Mēs atrodamies vienā lielā, nekontrolējamā eksperimentā uz bērniem, kura rezultātus mēs nezināsim vēl vairākus gadus.”

Krisa Rouvena uzskata, ka vecākiem, skolotājiem un terapeitiem ir jāapzinās tos postošos rezultātus, kādus tehnoloģijas atstāj uz bērna fizisko, psiholoģisko veselību, viņa uzvedību, spēju mācīties un spēju uzturēt personiskās un ģimeniskās attiecības.

Mums jāpalīdz sabiedrībai pamosties! Nav jāstrīdās par to, cik daudz priekšrocības sniedz tehnoloģiju attīstība, tomēr saskarsme ar tehnoloģijām rada saskarsmes trūkumu ar bērniem. Tā vietā, lai sniegtu apskāvienus, spēlētos un sarunātos ar viņiem, vecāki dod bērniem arvien vairāk laiku TV, video spēlēm un pieeju jaunākajiem iPadiem un viedtālruņiem, radot dziļu un nenovēršamu aizu starp sevi un savu bērnu.

Kristina Hača pētījumā par tehnoloģiju ietekmi uz bērniem atzīst, ka nav iespējams pilnībā atturēt bērnus no telefoniem, I­padiem, datoriem, TV, tāpēc vecākiem ir daudz vairāk jākontrolē ­ ko, kad un cik daudz bērns izmanto. Piemēram, lai kontrolētu, cik daudz privātas informācijas bērns izpauž soc. tīklos, vecāki var kļūt par bērna “draugiem” šajos medijos. Lai novērstu veselības riskus, jāierobežo, cik daudz laika viņš drīkst pavadīt spēlējot videospēles. Datori un citi mediji ir lieliski „asistenti” mācību procesā, bet tie nevar aizstāt personisku sarunu.

K. Hača secina, ka visu izšķir pašu vecāku vēlme ­ aktīvi iesaistīt savus bērnus spēlēs, rokdarbos, būt ar viņiem kopā, iet pastaigās, tā novēršot to, ka tehnoloģijas ir vienīgā “sakarīgā” izklaide. Ja vecāki paši nemitīgi izmanto tehnoloģijas, tad arī bērns tās uztvers kā vienīgo, jēdzīgo izklaides veidu.

Nobeigumā divas K.Rouvenas tabulas, par ilgtermiņa efektu uz bērnu, kurš izmanto tehnoloģijas, un kāda ir normāla bērna attīstība.