Pēc pasaules standartiem, biju veiksminieks. Kolhoza priekšnieks, bankas viceprezidents, politisko aizkulišu darbonis… Augsti amati, liela atbildība un sajūta, ka savā spēkā spēju visu. Varu teikt, ka mani dzīve tiešām lutināja. Atminos, tolaik kāds brālis man stāstīja par Dievu, bet tajā brīdī man tas šķita nesvarīgi, jo dzīve veda uz pašas klints virsotni. Biju jauns, enerģisks un apveltīts ar lielu spēku. Man nekas nebija par grūtu, varēju sienām cauri staigāt. Tagad saprotu, ka šajā pasaulē ir tikai divi ceļi – Dieva ceļš un sātana ceļš. Iespējams, ka reizēm šis otrs ceļš šķiet vieglāks, gandarījumiem bagātāks, bet galu galā tas noved tikai un vienīgi uz iznīcību. Jā, tu nonāc klints smailē un tajā brīdī ir sajūta, ka visa pasaule ir pie tavām kājām, bet tad seko kritiens.
Mans kritiens bija atklāsme, ka esmu palicis viens pats. Visu laiku biju atradies uzmanības centrā, vajadzīgs, bet vienā brīdī paliku gluži viens. Tas bija ļoti depresīvs laiks gandrīz divu gadu garumā.
Ģimene. Ģimene. Ģimene. Sirds gudrība toreiz bija sievas sabiedrotais. To novērtēt varu tikai šodien atskatoties uz bezdibeni, kāds tika zīmēts manā prātā, bez risinājuma…
No politiskām intrigām biju izstājies, darīju to ar domu, ka nekad vairs tajā neatgriezīšos. Biju tiktāl sasists, ka vairs īsti nevarēju ne nodrošināt ģimeni, ne tikt galā pats ar sevi. Biju pilnīgi salauzts. Bet šis kritiens iezīmēja arī manas dzīves lielāko veiksmi sastapšanos ar Jēzu.
Pēkšņi atcerējos sava drauga, kurš toreiz bija aktīvs Draudzes „Prieka Vēsts” kalpotājs, liecību un iedomājos, ka iespējams tajā ticības pasaulē tiešām kaut kas ir. Kaut kas, kas arī man ir vajadzīgs. Neko citu nespēju izdomāt. Piezvanīju uz uzziņu dienestu un jautāju kur un kurās dienās „Prieka Vēstī” notiek dievkalpojumi. Jau pirmajā reizē Dievs mani tur ļoti stipri uzrunāja. Man bija sajūta, ka mācītājs runā konkrēti uz mani par manām problēmām. Pēc pāris svētdienām es pieņēmu Jēzu par savu Kungu un manā sirdī ienāca saviļņojums, tas bija kaut kas pacilājošs. Es biju priecīgs. Kaut kas manā dzīvē bija radikāli izmainījies. Biju audzis neticīgā ģimenē un līdz pat savai 40gadei es neko nezināju par Dievu. Tāpēc sākumā es daudz ko nesapratu. Taču ļoti īsā laikā man atrisinājās smagas finansiālas problēmas. Manā sirdī ienāca pārdabisks miers.
Šodien mīlestība, sirsnība un prieks ir mana ikdiena. Dievs mani ir izveidojis par veiksmīgu uzņēmēju. Manā kristieša dzīvē ir bijuši vairāki izšķirīgi brīži – Debesu Tēva īpašie pieskārieni manai sirdij pirmais dzirdētais Vārds, Jēzus Kristus ienākšana manā dzīvē, Ilonas un Otomāra Medņu aizlūgšana par Svēta Gara kristību, mācītājas Līgas Vārds no Tēva manai sirdij „Kur tu esi cilvēk?!”. Tas ir mācītāja Viļņa apbrīnas vērtais darbs pie manis, ko nepārvērtējot viņš man devis – atklājis Dievu, parādījis Tēva mīlošo sirdi un Jēzus upura spēku manai dzīvei.
Draudze, tas man ir ārkārtīgi daudz un nozīmīgi. Pravietiskais Vārds no Tēva man vienmēr ir asinis stindzinošs notikums – tā ir Tēva runa uz mani un Tevi. Tagad es zinu, ka Dievs ir gatavs tevi noķert tavā kritienā un nolikt uz jauna, daudz stiprāka – Sava Vārda un Mīlestības pamata.
Es tiešām ilgi domāju, vai atsaukties Dieva aicinājumam atkal atgriezties politikā. Patiesībā tie ir bijuši vairāki gadi. Nu esmu sapratis, ka šobrīd tas ir mans ceļš un es esmu gatavs to iet, ja vien Dievs ir ar mani.
Raimonds