“Es Tev pateicos, Kungs, ka esmu brīnišķīgi radīta. Brīnišķi ir Tavu darbi, mana dvēsele to labi zina” ps. 139:14

Kad biju maza, biju ļoti bailīga un nedroša; nepratu un nespēju veidot patiesas, dziļas attiecības ar virzību uz priekšu. Varēju viegli apvainoties, biju ļoti jūtīga, varēju nerunāt, bija ārkārtīgi grūti piedot, nepratu risināt konfliktus. Ātri izveidoju attiecības un tik pat ātri tās nodzisa.

Kad man bija 25 gadi (biju jau šķīrusies un mums bija piedzimis puisītis) nolēmu, ka nepieciešams nokristīties un iesvētīties, jo iekšēji ticēju, ka tad mana dzīve sakārtosies, tomēr to izdarot, cieši Dievu nesatvēru un patiesībā vēl arvien neko nesapratu. Tomēr ticu, ka jau tad Dievs savu darbu pie manis veica un aicināja tuvāk. Meklējumi turpinājās – biju izzinājusi gandrīz visas iespējamās garīgās mācības (joga, reiki, budisms, cigun, utt), bet nevienā no tām piepildījumu neguvu un arī savu iekšējo konfliktu nespēju atrisināt.

Pirms aptuveni 8 gadiem sākās mans patiesais Dieva meklēšanas laiks. Nomira mana mamma, kas bija milzīgs pārdzīvojums. Viņa bija mans “dievs” līdz šim – mīlestības un prieka avots, un sirsnības iemiesojums. Tajā laikā man sākās elpas trūkumi un sajūta, ka tūlīt nomiršu un pilnīgs nespēks – nesapratu, kā lai aizeju uz darbu.

Kādu dienu paņēmu no plaukta Bībeli un sāku skaļi lasīt – biju ļoti pārsteigta, ka lasot, lai arī neko nesapratu, es piepildījos ar spēku.

Vēlāk vairāku mēnešu, varbūt pat gada garumā, mana ikdiena bija skaļa Bībeles lasīšana no rīta pirms darba un vakarā pirms gulēt iešanas – tikai tā spēju izturēt darbu un dzīvot. Pieņēmu to kā garīgu dušu. Vēlāk devos uz kādas baptistu draudzes dievkalpojumiem, nometnēm, “mīlestības skolu” – meklēju visas vietas, kas mani uzpildīja un deva spēku dzīvot.

Tā sāku “ienirt” kristīgajā vidē – satiku daudz cilvēkus no dažādām konfesijām, un piedzīvoju arī vilšanos kādos no kristiešiem, jo gaidīju šajā vidē ideālo pasauli. Tomēr Dievs bija pārsteidzoši tuvu – es tīri intuitīvi savas lūgšanas formēju kā vienkāršas sarunas – teicu Dievam visu, ko domāju, ko jūtu, ko nesaprotu un saņēmu ļoti daudz atbildes. Mana dzīve turpinājās ar lūgšanām – ik rītu pēc dušas, vannas istabā uz paklājiņa. Citādāk nevarēju. Bija mirkļi, kad gulēju, Bībeli apķērusi, kā rotaļu lācīti, jo tā jutos drošāk.

Tomēr nebiju piedzīvojusi jaunpiedzimšanu, par ko daudzi runāja. “Tu zināsi, kad tas būs”, viņi teica. Atnākot pirmo reizi uz “Prieka Vēsti”, izgāju priekšā pieņemt Jēzu. To dienu ļoti labi atceros, jo skaidri zināju, ka esmu piedzimusi Dieva ģimenē. 2019. gada 10. novembris. Tālāk turpinu savu ceļu ar Dievu, pieaugot Viņa Vārdā un Viņu iepazīstot arvien vairāk. Tieši Dievs man, pirmkārt, ir mācījis attiecības ar Viņu, lai es pēc tam spētu būt veselīgās attiecībās ar citiem.

Tomēr man vēl arvien ir ļoti daudz jautājumu, ļoti daudz sarunu ar Viņu un esmu pateicīga par katru, īpašas tuvības brīdi, kad atkal sajūtu Viņu tik ļoti tuvu… Viņš ir mans KARALIS. Gribu, lai Viņā, pirmkārt, meklēju mierinājumu, atbalstu, atbildes – ļoti negribu pazaudēt tieši ciešo saiti ar Viņu. Tā man ir dārga.

Mīlestībā,
Liene