2008. gada 7. novembrī pēc darba biju diezgan noguris. Devos mājās, lai nedaudz atpūstos un vakarā dotos uz Rīgu, kur biju iecerējis piedalīties māsīcas dzimšanas dienas svinībās. Izbraucot no darba vietas, reti kad piesprādzēju drošības jostu, bet šajā reizē to izdarīju. Pabraucu 3 kilometrus aiz veikala RIMI, kur ir benzīntanks Ziemeļu Nafta un krustojums ar luksoforu un zīmi “galvenais ceļš”, pa kuru braucu. Tuvojoties krustojumam, ceļš likās brīvs, taču braucot ar atļauto ātrumu, pēkšņi ievēroju, ka krustojumu no pievedceļa šķērso auto un aiz viņa vēl viens. Pirmais nelikās bīstams, taču otrais man izbrauca tieši priekšā. Paspēju tikai nodomāt: “Vai tad šie viens otru velk, jo neredzu trosi?!” Avārija!
Pēdējos mirkļos griezu stūri, lai izvairītos, bet tas nelīdzēja! Liels blīkšķis, mašīna tika sagriezta, un es padomāju, kāpēc neizsprāgst drošības spilveni. Taču tie izsprāga pāris sekundes pēc trieciena un kārtīgi sasita man degunu! No trieciena mašīna sagriezās, izbrauca starp diviem stabiem, kuru diametrs bija vismaz 50 cm, un atdūrās pret karoga mastu, kas diemžēl trieciena rezultātā tika nogāzts.
Avārijā nebiju vainīgs. Bija aculiecinieki. Vīri no Valsts Ceļu policijas vēlāk teica: “Jaunekli, uzskati, ka šodien tu esi otrreiz piedzimis, jo tik precīzi izbraukt starp diviem pamatīgiem stabiem, kuri atrodas viens no otra tieši mašīnas platumā… Tas bija brīnumains manevrs, kurā nebija aprēķināts ne ātrums, ne trieciena spēks, ne stūres sagriešanas leņķis, kā arī vēl daudz citu faktoru, kurus neviens nevarēja ne paredzēt, ne aprēķināt. Neviens, izņemot – JĒZU, kurš visu bija paredzējis un kurš mani izglāba no letāla iznākuma.
Es pateicos Dievam, ka Viņš stāvēja tajā brīdī man klāt un izglāba mani! Starp citu, iepriekšējā dienā darbā man bija atpūtas pasākums, kurā mani apbalvoja kā labāko kolektīvā, kurš spēj vadīt apvidus auto un orientēties pēc kartes.
P.S. Bez tam jau pēc mēneša tiku pie jaunas automašīnas!
Armands Brusbārdis